Lai arī smags britu konservatīvo zaudējums 4. jūlija Apvienotās Karalistes parlamenta vēlēšanās tika prognozēts, šo vēlēšanu rezultāti torijiem izrādījās vēl katastrofālāki, nekā tika solīts ļaunākajās prognozēs. Leiboristi ieguva 412 vietas parlamenta apakšpalātā (326 vietas vairākums), kamēr konservatīvie – 121 vietu.
Apvienotās Karalistes mažoritārā vēlēšanu sistēma ir savā ziņā netaisnīga, jo šī proporcija 1:3,5 neatbilst nodoto balsu skaitam (33,8% un 23,7%). No šāda aspekta Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma skaitās taisnīgāka, lai arī nav ideāla, jo ļauj dažām partiju “lokomotīvēm” Saeimā ievilkt cilvēkus, kuriem, sacenšoties atsevišķā vēlēšanu iecirknī, tikpat kā nebūtu izredžu.
Tāpēc taisnīgākā skaitās Vācijas vēlēšanu sistēma, kura ir jaukta. 50% deputātu ievēlē mažoritārās vēlēšanās atsevišķos iecirkņos, bet otru pusi proporcionālās vēlēšanās. Turklāt šie otri 50% deputātu tiek ievēlēti tā, lai galarezultātā partiju pārstāvniecība atbilstu kopējai proporcionalitātei. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no mažoritārajos iecirkņos ievēlēto deputātu sadalījuma kopējais deputātu sadalījums būs atbilstošs nodoto balsu skaitam par partiju (sarakstu) kopumā.
Lai arī apskatnieki atzīst toriju 14 valdīšanas gados pieļautās kļūdas, nevar nepamanīt, ka samērā neparastie britu parlamenta vēlēšanu rezultāti iekļaujas tajā vēlēšanu dīvainību virknē, kuru iezīmē gan parlamenta vēlēšanu pirmie rezultāti Francijā, gan Džo Baidena cīņa ar Donaldu Trampu ASV, gan biedējošais popularitātes pieaugums partijai AfD Vācijā.
Šo vēlēšanu savdabīgie rezultāti liek domāt par dziļāku pasaules politiskās sistēmas krīzi vai pat fundamentālām izmaiņām Rietumu sabiedrības priekšstatos par lietu vēlamo kārtību. Ar to domājot vadošo pasaules valstu politisko šķiru arvien lielāku atkāpšanos no stingriem, noturīgiem morāles principiem un arvien bezkaunīgāku liekulības, tukšrunāšanas, augstprātības un izšķērdības demonstrāciju.
Toriju vājo rezultātu lielā mērā noteica daļas viņu vēlētāju aiziešana pie labējās “Reform UK” (Naidžela Farādža partijas) un liberāldemokrātiem. Par leiboristiem nobalsoja tikai 1,9% vairāk vēlētāju nekā 2019. gada vēlēšanās, bet tas viņiem deva vietu skaita pieaugumu par 214 mandātiem.
Par Farādža partiju kopumā nobalsoja vairāk nekā četri miljoni vēlētāju (trešā vieta), kas gan deva viņiem tikai četras vietas parlamentā. Divreiz mazāk nekā īru nacionālajai partijai “Sinn Fein”, kura ar 210 000 balsu ieguvusi septiņas vietas. Tā ir britu vēlēšanu īpatnība, ka mazas lokālas partijas var iegūt vairāk vietas parlamentā nekā tās, kuru atbalstītāji izkliedēti pa visu valsti. Arī Zaļā partija ar gandrīz diviem miljoniem balsu ieguvusi tikai četrus mandātus, kamēr velsiešu nacionālā partija “Plaid Cymru” tās pašas četras vietas ieguvusi ar desmit reižu mazāku balsu skaitu.
Ko šie vēlēšanu rezultāti sola Latvijai, Ukrainai un drošības apstākļiem NATO austrumu flangā? Jaunais leiboristu līderis Kīrs Stāmers ir krietni mērenāks savos uzskatos nekā iepriekšējais, lielais Krievijas draugs Džeremijs Korbins, tāpēc nekādas būtiskas izmaiņas attieksmē pret Putina Krieviju, iebrukumu Ukrainā un palīdzību Ukrainai netiek gaidītas.
Lielbritānijā simpātijas pret Krieviju nekad nav bijušas īpaši populāras, un arī tagad vienīgā partija, kurai ir “neviennozīmīga” attieksme pret Putinu un karu Ukrainā, ir Farādža “Reformu” partija. Tai gan, lai arī tā pirmo reizi ieguvusi vietu parlamentā, tikpat kā nekādas ietekmes uz reālo politiku pagaidām nav. Rakstu pagaidām, jo par reformistiem tomēr nobalsojuši četri miljoni vēlētāju, un šī partija, izplatot Kremļa iecienīto naratīvu - “viss nav tik viennozīmīgi” -, sēj britu sabiedrībā šaubu sēklas, kuras viegli uzdīgst, ja tā domāt dažādu iemeslu dēļ kļūst izdevīgi. Kaut vai paša ērtībām.
Uzvarējušie leiboristi sola stiprināt (atjaunot) saites ar Eiropu, taču vienlaikus arī vairāk pievērsties “globālajiem dienvidiem” un akcentu likt uz klimata jautājumiem. Visu leiboristu priekšvēlēšanu kampaņu caurauda pārmaiņu ideja. Arī savā uzrunā atbalstītājiem pēc tam, kad noskaidrojās vēlēšanu uzvarētāji, Stāmers norādīja: “Pārmaiņas sāksies šeit pat.”
Tiesa, jaunais parlaments īsti sāks darbu tikai rudenī pēc vasaras brīvdienām. Līdz tam tiks izskatīti vairāki procedūras jautājumi, tajā skaitā zvēresta došana karalim, un arī paša karaļa Čārlza III runa parlamentā 17. jūlijā.
Lai arī no svešām kļūdām reti kurš mācās, Konservatīvo partijas graujošais rezultāts var kalpot par mācību citiem politiskajiem spēkiem citās valstīs, tajā skaitā Latvijā. Kā vienmēr šādos gadījumos tiek meklēti un atrasti dažādi ekonomiski pamatojumi šai neveiksmei - piemēram, britu sabiedriskais medijs BBC norāda uz politologa sera Džona Kērtisa novērojumu, ka konservatīvie visvairāk zaudējuši tajos iecirkņos, kuros esot bijis augsts hipotekāro kredītu maksātāju īpatsvars, un vēlētājs sodījis konservatīvos par viņu politikas dēļ paaugstinātajiem kredītprocentiem.
Taču pašā virspusē ir trīs lietas, kas pazudināja konservatorus. Pirmā, fundamentālā - konservatīvo partija pamazām zaudēja savu konservatīvo identitāti un pārvērtās par kārtējo nomenklatūras partiju. Uz izteikti kreisā Korbina fona viņi varbūt vēl izskatījās “īsti” konservatīvie un 2019. gada vēlēšanās nepārliecinoši uzvarēja, bet jau tad bija tipiski politiskās elites pārstāvji ar dziļi ešelonētu ierēdniecisko aparātu, kuriem vienīgā ideoloģija - būt pie varas.
Otra kļūda, kuru atzīmē gandrīz visi komentētāji - politiskās rotaļas ar “Brexit” un vēlme no šīm “dejām” izsist politisko kapitālu. Doma bija vienkārša - mēs te paspēlēsimies ar referendumu, kurā, protams, vairākums nobalsos “pareizi”, tas ir, par palikšanu ES, bet pēc tam varēsim plātīt rokas: mēs jau gribējām un darījām visu, ko varējām, bet tauta izlēma citādi. Taču pēc negaidītā referenduma iznākuma konservatīvajiem pašiem arī nācās izstrēbt savārīto putru un ar to saistītās ekonomiskās izmaksas.
Trešā lieta, kas konservatīvos piebeidza, bija ārkārtīgi divkosīgā Borisa Džonsona valdības politika kovida laikā. Ballīte Dauningstrītā stingrās mājsēdes laikā kļuva par šīs divkosības simbolu. Citiem stingrā mājsēde, pašiem ballīte, it kā nekādas mājsēdes un kovida nebūtu. Tad vēl piedevām Līzas Trasas ārkārtīgi neveiksmīgā 50 dienu valdīšana un Riši Sunaka sievas, Indijas miljardiera Narajani Murti meitas Akšatas Murti nodokļu shēmas, lai ietaupītu uz nodokļu rēķina, uzskatāmi liecināja par šīs ģimenes attieksmi pret valsti un sabiedrību.
Konservatīvo valdīšanai var saskatīt zināmas līdzības ar “Vienotības” ieilgušo dominanci Latvijas politikā. Te gan ir viena būtiska atšķirība. Britu sabiedriskais medijs - BBC - un citi Londonas vadošie mediji nekad nav ieņēmuši konservatīvos atbalstošu redakcionālo nostāju. Konservatīvajiem nekad nav bijis tik stingrs atbalsts, kāds bija “Vienotībai” visus šos gadus no Latvijas sabiedrisko mediju puses.
Taču, kā liecina Kariņa lidojumu skandāls, ja bezkaunība iet pāri mēram, tad šādam politiķim vairs neviens nevar palīdzēt. Tāpēc, skatoties uz britu konservatīvo smago sakāvi, arī mūsu politiskajai šķirai jāatceras: liekulība, tukšrunāšana, augstprātība un izšķērdība var pazudināt ikvienu politiķi. Tāpēc ārkārtīgi uzmanīgi jāvēro sabiedriskās domas noskaņojums, un nevajag iedomāties, ka es te visu zinu labāk. Tad arī nebūs jāpiedzīvo tāds politisks pazemojums, kādu 4. jūlijā piedzīvoja Riši Sunaks un daudzi citi konservatīvo līderi, kuri pat netika ievēlēti.
