Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna iesniegusi sūdzību policijā par kādu žurnālista Krišjāņa Kļaviņa izteikumu. Lai arī publiskajā telpā nav oficiālas informācijas par to, par ko tieši Brauna sūdzību iesniegusi, no lietā iesaistīto cilvēku izteikumiem var noprast, ka Braunai nepatikusi viņas nodēvēšana par “Kremļa aģenti”.
Ziņa par Kļaviņa izsaukšanu uz policiju un viņa pratināšanu izraisīja asas diskusijas tviterī, uz kurām reaģēja Latvijas Radio, turpat ievietojot savu paziņojumu: “Latvijas Radio nosoda vietnē X.com publicētos uzbrukumus Latvijas Radio galvenajai redaktorei Anitai Braunai. Mēs iestājamies par vārda brīvību, taču neslavas celšana nav pieņemama, un noziegumu piedēvēšana nav vārda brīvība.”
Var pievienoties Latvijas Radio paustajai atziņai, ka “neslavas celšana nav pieņemama un noziegumu piedēvēšana nav vārda brīvība”, tomēr šeit prasītos lielāka skaidrība un konkrētība, ko šis paziņojums diemžēl nedod. Ja viss “noziegums” ir Braunas nodēvēšana par Kremļa aģenti, tad Latvijas Radio galvenās redaktores rīcība ir, maigi sakot, visai dīvaina. Kāpēc?
Vispirms jāpasaka, ka šo Braunas/Kļaviņa juridisko konfliktu nevar skatīt atrauti no tā konteksta, kādā tas izcēlies, kādā turpina attīstīties un pie kādām sekām var novest.
Gandrīz katrs žurnālists, kurš raksta par sabiedrībā rezonējošām, pretrunīgi vērtētām tēmām, ir no pretējo uzskatu pārstāvju puses ne reizi vien nosaukts par kādas puses aģentu. Šis “aģentēšanas” pušu spektrs var būt visplašākais. Sākot no Kremļa, līdz pašiem elles vārtiem. Ja ikreiz, kad kāds žurnālists vai jebkura cita persona tiks nosaukta par kādu netīkamu spēku aģentu, šī persona sūdzēsies policijai, tad tas varētu radīt pilnīgu haosu tiesībsargājošās struktūrās.
Tiesa, ja kāds “vienkāršais” cilvēks prasīs policijai ierosināt krimināllietu par to, ka kāds viņu publiski sociālajā tīklā nodēvējis par Kremļa, Sorosa, Švāba vai Bilderbergas kluba aģentu vai vienkārši nosaucis par muļķi, diez vai viņu policijā uzklausīs tikpat uzmanīgi kā Braunu. Visdrīzāk, kulturāli pasūtīs pāris mājas tālāk. Tāpēc konkrētajā gadījumā var pat teikt, ka Brauna ir izmantojusi savu dienesta stāvokli un tikai viņas amata dēļ policija ir aktivizējusies.
Lai gan negribētos apspriest šo “aģentu” tēmu pēc būtības, jāatzīst: ja lietai pieejam no juridiski formālās puses, tad pierādīt, ka kāds žurnālists, ietekmīga amatpersona vai jebkurš cits cilvēks patiešām būtu kādu spēku aģents, ir tikpat kā neiespējami. Arī gadījumos, kad viņš tāds, visticamāk, ir, jo, lai to izdarītu, jābūt tādai pierādījumu bāzei, kādu pat mūsu VDD un SAB ne vienmēr var iegūt pa saviem slepenajiem kanāliem. Atcerēsimies kaut vai mūsu pašu Tatjanu Ždanoku, par kuras “Kremļa aģentes” statusu bija vairāk nekā aizdomas, bet tas viņu netraucēja balotēties ne tikai mūsu Saeimā, bet arī Eiropas Savienības parlamentā.
Tas nozīmē, ka šī ir spēle “vienos vārtos”. Līdz ar to tiek radīts precedents, ka nevienu par Kremļa vai kādu citu aģentu nosaukt nedrīkst, nebaidoties no tiesu darbiem, pat tad, kad šīs personas darbošanās Kremļa vai cita interesenta labā ir nenoliedzama. Iespējams, tieši tāds arī ir šī Braunas iesnieguma galvenais mērķis - aizbāzt mutes īstu Kremļa aģentu atmaskotājiem.
Kā mēdz teikt, nav dūmu bez uguns. Ja reiz kāds ir kādu nosaucis par Kremļa aģentu, tātad tam ir kaut vai šķietams pamats. Tā kā šajā konkrētajā lietā visi (tajā skaitā vismaz divās sarunu festivāla LAMPA diskusijās, kurās šis gadījums tika skarts) operē ar neoficiālu, katram pašam vien zināmu informāciju, tad nevaram precīzi restaurēt, kurā brīdī un kāpēc Braunas vadzis lūzis un viņa izlēmusi vērsties policijā.
Toties ir labi zināma Latvijas Radio galvenās redaktores noraidošā attieksme pret krievu valodas izņemšanu no Latvijas sabiedriskā medija. Tā kā šī attieksme ir pretrunā Saeimas pieņemtajai Nacionālās drošības koncepcijai, tad var izdarīt pieņēmumu, ka tie, kas pretojas šīs koncepcijas normu ieviešanai, ir pret mūsu valsts nacionālo drošību. No tā tikai viens solis līdz pieņēmumam: Kremļa aģents. Ne man teikt - īsts aģents vai tikai šķietams, bet ir jau arī vispārzināmais teiciens par pīli, kura peld kā pīle, staigā kā pīle un pēkšķ kā pīle.
Diemžēl šis nav tikai divu cilvēku - Anitas Braunas un Krišjāņa Kļaviņa - savstarpējs konflikts, kurš tagad klusi tiks izvērtēts juridiskā plāksnē, kā tas bija kādreizējā Latvijas PSR tiesneša, tagad varai pietuvinātā, turīgā advokāta Romualda Vonsoviča un žurnālista Lato Lapsas lietā. Braunas un Kļaviņa gadījums, atšķirībā no Vonsoviča/Lapsas lietas, ir ar plašu sabiedrisko rezonansi un ļoti nopietnām potenciālām sekām. Kaut vai tāpēc, ka: 1) lietā iesaistīta augsta valsts amatpersona, viena no sabiedrisko mediju vadītājām; 2) lieta saistīta ar valsts nacionālo drošību.
Jautājums pēc būtības ir pat ārkārtīgi nopietns: cik ilgi Latvijas sabiedriskie mediji stūrgalvīgi konfliktēs ar to sabiedrības daļu, kura prasa tikai vienu: ievērot Nacionālās drošības koncepcijā rakstīto? Kāpēc nenotiek mēģinājumi atrast kaut kādus kopsaucējus, bet gluži otrādi: tiek iets uz nemitīgu konflikta padziļināšanu, kā tas vērojams kaut vai ar šo pret Kļaviņu ierosināto tiesvedību. Arī uzaicinājums viņam piedalīties jau pieminētajā festivālā LAMPA izvērties par kārtējo konflikta eskalāciju.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāsaka, ka tieši šī LAMPA epizode izraisīja plašu sašutuma vilni aktīvajā nacionālkonservatīvās sabiedrības daļā, kas vēlāk citas politiskās orientācijas pārstāvjiem ļāva runāt par it kā pret visu pasākumu vērstu nepatiku. Lai gan ne pret vienu citu no daudzajām šajā festivālā notikušajām diskusijām nebija nekādu masveida pārmetumu. Drīzāk otrādi, cilvēki novērtēja kopumā cieņpilno sarunu gaitu.
Taču atgriezīsimies pie Kļaviņa, kuram LAMPA tika uz nepilnu minūti iedots mikrofons, lai viņš no skatītāju sēdvietām varētu izteikties. Kļaviņš savā uzrunā norādīja, ka, skatoties uz diskusijā uzaicināto personu sastāvu (tajā piedalījās pieci par apskatāmo jautājumu līdzīgi domājoši cilvēki), ir pilnīgi skaidrs, kāds būs tās vēstījums, jo “jūs nevienu oponentu, kurš gribētu iestāties par citu viedokli, ka līdz 2026. gadam būtu jāslēdz [sabiedriskie mediji krievu valodā], jūs vienkārši neuzaicināt. Tas ir veids, kādā jūs “diskutējat” ar latviešiem; ar tiem, kuru senčus izsūtīja uz Sibīriju; ar tiem, kuri 50 gadus cīnījās, lai izdzīvotu un saglabātu latvisko vidi Latvijā. Un es uzskatu, ka līdz 2026. gada 1. janvārim ir Latvijas drošībai stratēģiski svarīgi noslēgt šo okupācijas palieku - sabiedrisko mediju krievu valodā. Latvija turpmāk publiskajā saziņā būs latviešu valodas valsts, kura tiks izmantota tālāk un nodota nākamajām paaudzēm. Paldies.”
Pēc šī, manuprāt, cieņpilnā, nosvērtā un mierīgā balsī izteiktā paziņojuma diskusijas vadītāja Gunta Sloga paskaidroja, “kāpēc diskusija ir tāda, kāda tā ir, un kāpēc tas tika šādi izvēlēts, jo diemžēl ir bijis ļoti daudz politizētu, jūsu domubiedru izbojātu diskusiju un tāpēc šeit bija iespēja runāt cieņpilni”.
Nekādi nav saprotams, kāpēc diskusija par nenoliedzami politisku jautājumu nedrīkstētu būt politizēta. It kā tā vispār varētu būt ne politizēta. Arī Slogas rīkotā diskusija (domubiedru saruna, kurā viens otru papildina) bija politizēta. Tikai politizēta, piedaloties Slogas domubiedriem. Bet ko nozīmē runāt cieņpilni, nodemonstrēja viens no vienprātīgās “diskusijas” dalībniekiem, cits žurnālists Aleksejs Dunda. Viņš, it kā apšaubot Kļaviņa tiesības saukties par žurnālistu, atļāvās viņam nekaunīgi norādīt: a kas tu tāds vispār esi?
Līmenis, kādu nodemonstrēja atsevišķi uz skatuves sēdošie personāži, bija vienkārši šokējošs. Kā tviterī norādīja Latvijā dzīvojošais lietuviešu izcelsmes sporta komentētājs Pauļus Jakelis: “Visu cieņu Krišjānim par jautājumu un nereāls kauns par atbildi. Vienkārši wow.”
Šo Jakeļa ierakstu šeit citēju tieši tāpēc, ka viņš nekad nav iejaucies latviešu žurnālistu iekšējos strīdos un vienmēr centies skatīties uz Latvijā notiekošām lietām it kā no malas, lai nepārkāptu kaut kādus pieklājības principus. Pieļauju, ka viņš pat nezina, kas ir Sloga, kuras atbilde viņam izsauca “nereālu kaunu”.
Slogas atbilde uz Kļaviņa izteikumu, tāpat kā viņas nākamajā dienā paustais, ka viņa savus sociālos tīklus esot tā “limitējusi” (acīmredzot domāts - iztīrījusi), ka par pret sevi vērstajiem pārmetumiem neko neesot dzirdējusi, liecina par dziļām attieksmes problēmām lielai daļai tā dēvēto viedokļu līderu. “Lai tas “šitstorms” dzīvo citā pasaulē”, Sloga sludināja no “savas pasaules” augstumiem, demonstrējot, ka viņas pasaule ar “to tur” pasauli nekādi nesatiekas. Gluži kā sliktākajās aparteīda tradīcijās.
Arvien neslēptāk parādās tā dēvētās elites augstprātīga nodalīšanās no tiem, kas nedomā tāpat kā viņi. Sauksim lietas īstajos vārdos. Parādās arvien klajāka necieņas izrādīšana pret, viņuprāt, plebejiem, kas nesaprot mūsu [pašiedomāto] augsti attīstīto ētiku un estētiku. Esam mēs - brahmaņi (augsto gudrību priesteri) - un ir “pūlis”, kura pārstāvjus nav vērts uzklausīt, jo viņi ar savu “muļķību” jebkuru diskusiju izbojās.
Var, protams, turpināt barot savu iedomību un teikt: bet vai tad tā nav, tikai tad nevajadzētu aizmirst Lielās franču revolūcijas mācību. Tad garīdzniecības (izglītoto) kārtas augstprātība noveda tās pārstāvjus pie masveida giljotinēšanas, jo uzradās arī citi izglītotie, kas savu gudrību neietērpa augstprātības un vienīgās patiesības drānās, bet, uzrunājot “trešo kārtu”, veica plašas sociālās pārmaiņas.
