Kāpēc mērenā Lepēna skaitās galēji labēja fašiste, bet radikāli kreisais Melenšons – normāls?

© Foto kolāža/Depositphotos

Francijas parlamenta vēlēšanu otrās kārtas rezultāti bija nedaudz negaidīti. Pirmajā kārtā visvairāk balsu ieguvusī labējā Marinas Lepēnas Nacionālā apvienība beigās palika tikai trešajā vietā. Nomināli uzvarēja visai raiba kreiso spēku apvienība ar nosaukumu “Jaunā Tautas fronte”.

Pirmajās vietās trīs lieli bloki. Kreisā “Jaunā Tautas fronte” Žana Luka Melenšona vadībā ieguva 182 vietas no 577 vietām Nacionālajā sapulcē, Emanuela Makrona vadītā centristu apvienība “Kopā” - 168 vietas, bet labējā Lepēnas Nacionālā apvienība - 143 vietas. Aiz viņiem labēji centriskā Republikāņu (gollistu) partija - 67 vietas.

Vairākumam nepieciešamas 289 vietas. Kā redzams, nevienam no blokiem, kuri visi sastāv no vairākām partijām, nav izdevies šim vairākumam pietuvoties pat tuvumā. Tas nozīmē, ka tuvākajā laikā gaidāmas garas politiskās sarunas, kurās aiz skanīgām frāzēm par Franciju, demokrātiju, iedzīvotāju labklājību slēpsies visai prasts politiskais tirgus un nežēlīga cīņa par krēsliem.

Ņemot vērā Francijas politiskā laukuma ārkārtīgo sadrumstalotību (Nacionālajā sapulcē ir ievēlēti vairāk nekā 20 dažādu partiju pārstāvji un apmēram tikpat neatkarīgo deputātu), iespējami visdažādākie varianti, kurus šobrīd nav pat vērts izskatīt, jo tā būtu tīrā zīlēšana kafijas biezumos.

Kurš lielāks putinists?

Mūs vairāk interesē divas citas lietas. Pirmā - ievēlēto politisko spēku attieksme pret Putinu, Krieviju, Ukrainas karu, NATO, Eiropas solidaritāti un mūsu visu, eiropiešu, drošību. Otrā - kāpēc Nacionālā apvienība palika tikai trešajā vietā, un kāpēc šo samērā mēreni (no Latvijas skatu punkta raugoties) labējo spēku Francijā un citur Rietumeiropā dēvē par ultralabēju, galēji labēju un pat fašistisku, bet galēji kreisos, kuri savos uzskatos ir nesalīdzināmi radikālāki par Lepēnu, uzskata par gluži normālu politisku spēku, ar kuru nav kauns veidot valdības un kopējas alianses.

Uzreiz pēc pirmo rezultātu paziņošanas politisko novērotāju vidū izraisījās diskusija - kurš īsti ir lielāks Putina domubiedrs un atbalstītājs - Lepēna vai Melenšons? Lepēna ne tik senā pagātnē bija atklāta Putina atbalstītāja, un viņas 2014. gadā ņemto deviņu miljonu eiro kredītu Putina kontrolētajā (šodien vairs neeksistējošā) “Pirmajā Čehijas-Krievijas bankā” viņas pretinieki vēl šodien izmanto kā nesitamu trumpi. Tiesa, tagad viņa cenšas no šīs Putina “draudzības” it kā atkratīties, taču ir vieglāk mainīt uzskatus nekā kādreiz iegūto “slavu”.

Patiesības labad jāsaka, ka arī pašas Lepēnas šodienas izteikumi neliecina, ka viņa būtu savus uzskatus par Putinu un viņa iebrukumu Ukrainā mainījusi radikāli. Viņa tos ir tikai nedaudz piekoriģējusi. Viņa nosoda šo Krievijas agresiju Ukrainā, taču tajā pašā laikā, īsi pirms otrās kārtas, publiski uzsvēra, ka ierobežos palīdzību Ukrainai, ja viņas partijas cilvēks kļūs Francijas premjers. Paldies, ar to arī viss pateikts.

Bet vai tad Melenšons labāks, iebilst labēji noskaņotie Ukrainas atbalstītāji, un velk ārā citātus, ko Melenšons kādreiz teicis. Ja atmetam nevajadzīgu politkorektumu, tad jāatzīst, ka Melenšons ir samērā nejauks puskomunists, puspopulists, kurš, vismaz man, patīk vēl mazāk par Lepēnu. Tad kāpēc es nevēlos pievienoties tiem, kuri neslēpj nožēlu par Lepēnas zaudējumu? Paskaidrošu.

Pati Melenšona partija “Nepakļautā Francija” ieguva tikai 71 vietu. Tas ir pat mazāk, nekā tai bija līdz šim - 75 vietas. 65 vietas ir Sociālistiskajai partijai, kuras viens no vadītājiem ir Rafaels Gluksmans, dedzīgs Ukrainas atbalstītājs. Zaļajiem šajā apvienībā ir 33 vietas, un arī tie atrodas drīzāk antiputiniskās pozīcijās.

Melenšons ir atklāti naidīgās attiecībās pat ar vairākiem ievēlētiem savas partijas redzamiem biedriem (Fransuā Rufēnu, Aleksi Korbjēru, Danielli Simonē), jo, pateicoties savai neapvaldāmajai godkārei, viņš necieš sev blakus cilvēkus, kuriem ir pašiem savi uzskati. Viņš spēj sadarboties tikai ar tiem, kas viņam skatās mutē un visam piekrīt bez iebildumiem.

Ar to gribu teikt, ka skaļie Melenšona paziņojumi, ka viņš esot gatavs uzņemties premjerministra lomu un jau šodien sākt valdības veidošanu, visticamāk, paliks tikai runu līmenī. Lai gan būsim reālisti. Brīdī, kad parādās iespējas tikt pie varas, politiķi ir gatavi uz brīdi aizmirst ne tikai savas personiskās antipātijas, bet vispār jebkādus principus, tāpēc viss var gadīties. Taču, pat ja notiks brīnums un Melenšons izveidos valdību, tajā viņam nebūs nekādas zelta kārts, un viņam savas ambīcijas būs jāpiebremzē.

Turklāt nevajag aizmirst, ka Francija ir prezidentāla republika un vismaz ārpolitikā un aizsardzībā gandrīz visu nosaka prezidents. Un pats galvenais. Visi Melenšona proputiniskie izteikumi, kurus aizgūtnēm citē Lepēnas atbalstītāji, ir izteikti pirms 2022. gada 24. februāra.

Savulaik Melenšons uzķērās uz Kremļa, “Re:Baltica” un citu “noderīgo” izplatītā stāsta par Ukrainu kā valsti, kur godā tur tādus “naciķu” grupējumus kā “Azov”. Tagad viņš vismaz publiski Krievijas iebrukumu Ukrainā nosoda, un viņam kā kreisajam atbalstīt atklātu fašistu Putinu būtu ideoloģiski grūtāk nekā labējai Lepēnai. Līdz ar to, lai kāds kreisais populists neliktos Melenšons, cīņā starp diviem ļaunumiem par mazāko pašreizējā brīdī uzskatu tieši viņu. Tieši no Ukrainas aspekta.

Ja kādam prioritāte ir imigrantu skaits Francija, tad skatījums, bez šaubām, ir cits, bet, vismaz man, šobrīd svarīgāks jautājums ir drošība Austrumeiropā, kuru pagaidām notur Ukraina. Par iedzīvotāju sastāvu Parīzē domāsim tad, kad būsim tikuši galā ar Putinu un varēsim attīstīt savu valsti bez liekiem uztraukumiem.

Dīvainā asimetrija

Pārskatot Rietumeiropas medijus, acīs krīt dīvainā asimetrija. Samērā mērenā Lepēnas Nacionālā apvienība gandrīz visos daudzmaz cienījamos medijos tiek zīmēta kā elles izdzimums, demokrātijas apdraudējums un bez mazākās kautrības nosaukta par fašistisku. Neko tādu pat ne uz to pusi mediji neatļaujas teikt par galēji kreisajiem, vienalga, kādu ārprātu viņi kādreiz neizteiktu.

Šī asimetrija mūsu puses cilvēkiem bieži vien šķiet absolūti neizprotama. Vai tad viņi tik tiešām neredz, ka grautiņus ar veikalu izlaupīšanu, mašīnu dedzināšanām rīko kreiso, nevis labējo atbalstītāji. Pēc katrām vēlēšanām, neatkarīgi no to rezultātiem, kreiso fani sāk ar sarkanajiem, daudzkrāsainajiem un palestīniešu karogiem un beidz ar petardēm, akmeņiem, degmaisījuma pudelēm un apgāztām mašīnām. Visas vēlēšanas viņi atzīmē vienādi - vai nu svin uzvaru, vai arī protestē pret fašistu panākumiem - rezultāts viens - grautiņi.

Rodas it kā pašsaprotams jautājums - vai tad tiešām to Francijā cilvēki neredz? Protams, ka redz, un tieši tāpēc 12 kontinentālās Francijas reģionos no 13 (izņemot Parīzi) absolūtos skaitļos uzvarēja Nacionālā apvienība. Kopumā Nacionālā apvienība ieguva 37,05% balsu, kamēr Melenšona kreiso bloks 25,95%, bet Makrona centristi - 24,54%. Taču mažoritārā vēlēšanu sistēma ļāva visiem pārējiem politiskajiem spēkiem uz brīdi atmest savas savstarpējās nesaskaņas un vienoties pret Lepēnu un viņas protežē, 28 gadus vecā Žordana Bardelas vadīto partiju.

Atmetot politisko ūdens liešanu, vienīgais punkts, uz kura balstoties Lepēna un viņas partija tiek izslēgta no normālās politiskās aprites, ir tās attieksme pret imigrāciju, imigrantiem, svešas kultūras invāziju un Francijas nacionālās identitātes saglabāšanu. It kā pilnīgi normālas lietas. Taču normālas tās izskatās tikai mums.

Francija dzīvo pavisam citā normalitātē

Francijā jau vismaz pusgadsimtu vai pat vairāk pa visiem kanāliem tiek skaidrots, kā pareizi jāsaprot 1789. gada 14. jūlija Bastīlijas ieņemšanas lozungs - brīvība, brālība, vienlīdzība.

Brīvība ir iespēja katram darīt, ko grib, dzīvot, kur grib un piekopt tādu kultūru un reliģiju, kādu grib. Interesanti, ka šajā “brīvības” izpratnē neietilpst valoda. Francija šajā ziņā ir viena no stingrākajām valstīm - viss tikai franču valodā. Nekādu mazākumtautību skolu, bērnudārzu, kultūras atbalstu utt.

Brālība nozīmē, ka visi cilvēki ir brāļi, neatkarīgi no ādas krāsas, nēsātā apģērba vai citas ārējas atribūtikas. Tāpēc jebkuras norādes, ka tā vai cita iedzīvotāju grupa kaut kā ārēji atšķiras no otras, automātiski skaitās rasistiska, fašistiska un nicināma. Tas gan netraucē ziņās, rādot kreiso spēku atbalstītāju gaviles pēc uzvaras vēlēšanās, vispirms parādīt prieka asaras lejošas baltādainas sievietes (kuras skaļi aurojošā tumsnēju cilvēku pūlī noteikti bija īpaši jāmeklē) un tikai pēc tam jau daudz tumsnējākus cilvēkus ar savām, viņiem tik raksturīgajām prieka izrādīšanas formām.

Vienlīdzība šajā kontekstā nozīmē, ka visiem nepieciešamas vienlīdzīgas iespējas vasaras brīvdienas pavadīt Sentropēzas vai Biaricas kūrortos, bet ja nu to grūti panākt, tad vismaz pieeju “Louis Vuitton” somiņām nepieciešams nodrošināt katram. Apzinoties, ka vēlēšanu “svinību” laikā vienlīdzības prasītāji gribēs šo prasību īstenot, Parīzes un citu lielo pilsētu dārgo zīmolu veikali kārtīgi aizbarikādējās.

Atsevišķi jārunā par sabiedriskās domas veidošanu caur medijiem. Var jau to saukt arī par smadzeņu skalošanu, taču tas lietas būtību nemaina. Gadu desmitiem franču vidusslānim ir galvā dzīta viena doma: mana vaina, mana vaina, mana vaina. Es vainīgs pie tā, ka pasaulē tik daudz netaisnības, tik daudz ciešanu, nabadzība un bads. Kamēr es te ar vīnu un austerēm niekojos, tikmēr Āfrikā miljoniem bērnu ar uzpūstiem vēderiem mirst (kas, protams, neatbilst patiesībai). Bet pie viņu bada vainīgi mūsu priekšteči, kuri kolonizējuši, apspieduši un aplaupījuši nabaga iezemiešus.

Ja kāds ar skaitļiem un faktiem mēģina pierādīt, ka patiesībā bija tieši otrādi - Āfrikas īsajā koloniālisma periodā no 19. gadsimta beigām līdz 1960. gadam turienes iedzīvotāji divu paaudžu laikā piedzīvoja nebijušu lēcienu no pirmsvēstures uz 20. gadsimta civilizāciju un šajā laikā tur bija vērojams straujš ekonomikas uzplaukums, kurš pēc neatkarības iegūšanas gandrīz visās valstīs izbeidzās - tā automātiski rasists, fašists un vispār pretīgs neģēlis, kurš nejūt empātiju pret nabaga melnādainajiem.

Šī nospiedošā vainas sajūta par to, ka es tik labi dzīvoju, bet viņiem taču ir daudz grūtāk, liek caur pirkstiem skatīties uz šo cilvēku bieži vien pat kriminālo uzvedību. “Viņš jau nav vainīgs, ka dzimis tādos apstākļos. Turklāt netieši tieši manis dēļ. Lai es šodien labi dzīvotu, viņi cieta trūkumu. Tagad mums šī vaina jāizpērk,” tāds vai aptuveni tāds ir šīs sevis šaustīšanas “lielais stāsts”. Un atbilstoši tam šī pašiedomātā vaina arī tiek izpirkta.

Kāpēc šī vainas apziņas kultivēšana savulaik kļuva tik populāra, šoreiz īpaši neiztirzāsim, tikai atzīmēsim, ka arī tas ir sava veida pārākuma izrādīšanas veids. Es esmu tik labs, tik labs šajā slikto cilvēku pasaulē. Es pār visiem pārāks savā pašiedomātajā morālā pauguriņa virsotnē. Īpaši jau pār “neempātiskajiem” fašistiem - lepēnistiem.

Visa šī politiskā rotaļāšanās ar kreisajām idejām ir Franciju novedusi līdz jautājumam, kuru pat Lepēna un viņas partijas biedri joprojām baidās pat skaļi izrunāt. Proti, līdz jautājumam, ko uz Franču lielās revolūcijas divsimtgadi 1989. gadā uzdeva toreizējam Ķīnas līderim Denam Sjaopinam: “Kā jūs vērtējat Franču lielās revolūcijas nozīmi pasaules vēsturē?” Atcerēsimies Dena atbildi: “Vēl pārāk mazs laika posms pagājis, lai dotu galīgo vērtējumu.”

Tā vien izskatās, ka drīz jau šis laiks būs pienācis. Ja vien Francijā nenotiks fundamentālas pārmaiņas. Daudzi prognozē, ka 2027. gada prezidenta vēlēšanas būs izšķirošas.

Svarīgākais