NATO jubilejas samits aizvadīts pozitīvi, jo no tā arī neko negaidīja

© Depositphotos

NATO Vašingtonas jubilejas samits tika gaidīts bez jebkādām ilūzijām. Ja pērn pirms Viļņas samita bija nelielas cerības, ka tajā tiks pieņemti kādi vēsturiski lēmumi, tad šoreiz šādu cerību nebija nemaz. Drīzāk bija bažas, ka šīs samits izvērtīsies par apkaunojošu gļēvulības un neizlēmības demonstrāciju.

Jāatzīst, ka pazeminātām gaidām ir savas priekšrocības. Pat ja neseko nekas iepriecinošs, tad jau tas vien, ka nav piepildījušās sliktākās prognozes, rada zināmu gandarījumu. Šoreiz var teikt, ka sliktākās prognozes nepiepildījās. Drīzāk otrādi.

Kāds ir šī samita pienesums Ukrainai tās karā ar Krieviju? Galvenais ir NATO lēmums piešķirt Ukrainai 2025. gadā 40 miljardu eiro bāzes finansējumu. Tas nozīmē, ka šie 40 miljardi tiek garantēti, neatkarīgi no nosacītajiem Trampiem vai Orbāniem. Līdz ar to tiek novērsta situācija, kad Ukraina pēkšņi paliek bez turpmākas aizsardzības resursiem.

Cits svarīgs samita iznākums ir: F-16 iznīcinātāju piegāžu uzsākšana. Pagaidām pat nav īsti skaidrs, cik šo iznīcinātāju piegādās, bet tam arī nav nozīmes, jo svarīgi ir tikai tie iznīcinātāji, kuri jau ir pieejami, nevis tie, kurus sola piegādāt. Skaidrs gan ir viens. To skaits noteikti būs mazāks nekā Zelenska prasītie 128. Tikai ar tādu lidmašīnu daudzumu tam būtu nozīmīga ietekme uz gaisa situāciju frontē, jo Krievija kaujas laukā šobrīd operē ar aptuveni 200 lidmašīnām. Taču labi, ka vismaz sākusies kaut kāda kustība, jo par F-16 runā jau otro gadu, bet līdz šim nekur tālāk par runām puses nav tikušas.

Būtisks papildinājums būs pieci pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksi. Četri “Patriot” un viens itāliešu “SAMP/T” kopā ar tehnisko un kaujas nodrošinājumu. Tāpat vairāki desmiti zenītlielgabalu, munīcija, dažāda būvniecības tehnika nocietinājumu izbūvei un daudzas citas mazākas, bet kara ikdienai svarīgas lietas.

Taču tā vien izskatās, ka ideja par drīzu un paātrinātu Ukrainas uzņemšanu NATO vai pat tikai oficiālās iestāšanās procedūras sākšanu ir aizbīdīta tālākā atvilktnē. Tā vietā NATO samita noslēguma deklarācijā teikts: “Ukrainas nākotne ir NATO. Ukraina ir arvien vairāk sadarbspējīga un politiski integrēta aliansē. Mēs atzinīgi vērtējam konkrēto progresu, ko Ukraina kopš Viļņas samita ir panākusi nepieciešamo demokrātisko, ekonomisko un drošības reformu īstenošanā. Turpinot šo svarīgo darbu, mēs turpināsim atbalstīt Ukrainu tās neatgriezeniskajā ceļā uz pilnīgu eiroatlantisko integrāciju, tostarp dalību NATO. Mēs vēlreiz apliecinām, ka mēs varēsim izteikt Ukrainai uzaicinājumu pievienoties aliansei, kad sabiedrotie tam piekritīs un būs izpildīti nosacījumi.”

Teikt karojošajai valstij, ka tai vēl jāpaveic dažādi mājas darbi, lai “būtu izpildīti nosacījumi”, patiesībā ir visai dīvaini, jo šobrīd pašā NATO tikpat kā nav nevienas citas valsts, kas no militārā viedokļa būtu “gatavāka” pievienoties NATO kā Ukraina. Atturību dot Ukrainai kādu lielāku konkrētību šīs pievienošanās sakarā nosaka tas, ka šobrīd ASV administrācijā pārliecinoši prevalē “neeskalācijas” ideja, kuru šajās dienās vēlreiz atkārtoja Baltā nama Drošības padomes komunikāciju padomnieks Džons Kirbijs.

Pirms dažām dienām rakstā “Vai Putinam taisnība, ka visas tā saucamās vērtības ir tikai blefs” izteicu minējumu (cerību), ka Kirbija pirmajās stundās pēc Krievijas raķešu uzbrukuma Kijivas bērnu slimnīcai izteiktais noraidījums ļaut Ukrainai paplašināt ar ASV ieročiem apšaudāmo Krievijas teritoriju varētu būt tikai pagaidu risinājums, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums. Tagad Kirbijs šo Baltā nama lēmumu vēlreiz apstiprinājis. Viņš to pamato īsi un vienkārši: neviens negrib eskalāciju.

Šī Baltā nama pozīcija jau izpelnījusies plašu kritiku no Ukrainas atbalstītāju puses, jo vārds “eskalācija” jau pārāk bieži tiek lietots, lai attaisnotu elementāru gļēvumu. Savukārt gļēvums ir tieši tas, uz ko cer Putins. Visa viņa stratēģija ir balstīta uz to, ka viņš žvadzina kodolieročus un brīdina Rietumus no “eskalācijas”. Diemžēl Rietumi šai Putina spēlei piespēlē, it kā iegūstot laiku.

Ja runājam par “laika iegūšanu”, tad arī šajā ziņā nevar īsti saprast, kurš ir ieguvējs, jo Krievija jau ir būtiski kāpinājusi militārās ražošanas apjomus, kamēr Rietumi savu jau gandrīz vai “norakstīto” militāri rūpniecisko kompleksu atdzīvina lēni. NATO samita noslēguma deklarācijā nepieciešamība kāpināt bruņojuma ražošanu pieminēta tikai vispārīgās frāzēs. Cerēsim, ka aiz šīm frāzēm būs arī reāls darbs. Katrā ziņā Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss šajā ziņā izrāda vulkānisku enerģiju un

Vācijas valdība ar “Rheinmetall” un citām Vācijas rūpnīcām slēdz ilgtermiņa līgumus par desmitiem miljardu eiro.

No deklarācijā svarīgā jāatzīmē arī tādi politiski punkti kā Krievijas atzīšana par vienīgo atbildīgo par agresīva kara izraisīšanu Ukrainā. Šī NATO nostāja it kā ir skaidra un nerada diskusijas. No tās neviens artilērijas lādiņš vairāk frontē nenonāk, bet ir ļoti svarīgi, ka šī nepārprotamība par kara izraisītāju tiek dokumentāli nostiprināta un visi NATO dalībnieki to paraksta.

Tāpat nozīmīga ir konkrēta Krievijas atbalstītājvalstu nosaukšana bez diplomātiskas aizplīvurotības. Tās ir: Baltkrievija, Irāna, Ziemeļkoreja un Ķīna. Tas, ka arī Ķīna ir iekļauta šajā “autokrātisko valstu asī, kas vēlas veikt pastāvošās pasaules kārtības apvērsumu” (Džo Baidens, sammitu atklājot), liecina, ka globālās pretstāves kontūras iezīmējas arvien skaidrāk un Rietumi saprot, ka karš nav tikai par četriem Ukrainas apgabaliem, bet gan par pasaules kārtību turpmākajās desmitgadēs.

Iespējams, ka Kirbija it kā gļēvulīgā taisnošanās par “eskalācijas” nepieļaujamību ir tāds kā pēdējais brīdinājums šīm Krievijas sabiedrotajām - pasteidzieties vēl nolēkt no Putina kuģa, kurš ar pilnu tvaiku iet pretī aisbergam. Varētu jau cerēt uz šādu Kirbija vārdu interpretāciju, tikai šādi piedāvājumi/draudi no dažādu Rietumu līderu mutēm skanējuši ne retāk kā gatavība “uzbliezt” ar atombumbu pa rietumvalstu galvaspilsētām no Putina slēptāko domu paudēja Dmitrija Anatoļjeviča Medvedeva mutes. Līdz ar to visi šie piedāvājumi attapties un izbeigt ar Putinu “bučoties” devalvējušies tāpat kā Medvedeva draudi.

Bet lieta, kas visvairāk liek ar bažām aizdomāties par nākotni, ir tā, ka Krievijas spārnotā raķete X-101, kas trāpīja pa Kijivas bērnu slimnīcu, ir pilna ar dažādām Rietumos ražotām tehnoloģiskām sistēmām, tajā skaitā jaunākās paaudzes čipiem, bet šī konkrētā raķete Krievijas rūpnīcas konveijeru ir atstājusi tikai 2023. gadā. Tātad jau ilgi pēc tam, kad visas šīs tehnoloģijas jau sen kā bija iekļautas visos sankciju sarakstos.

Svarīgākais