Igaunija drosmīgi ceļ nodokļus. Ko darīs Latvija?

© Depositphotos

Igaunijas valdošā koalīcija, kuru veido Reformu partija, Sociāldemokrātiskā partija un partija “Igaunija 200”, pagājušās nedēļas nogalē publiskoja savu nodokļu reformas projektu, kas no Latvijas skatu punkta ir gandrīz vai šokējošs. Paredzēts, ka no 2025. gada jūlija pievienotās vērtības nodoklis (PVN) tiks paaugstināts par diviem procentpunktiem līdz 24%, bet no 2026. gada janvāra par diviem procentpunktiem līdz 24% tiks palielināts arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN).

Latvijā pie labā toņa skaitās slavēt visu (vai gandrīz visu), ko dara Igaunijā. Pret lietuviešiem latviešiem nav tik liela pietāte, un pat pret lietām, kuras viņi nepārprotami dara labāk un drosmīgāk, attieksme ir atturīgāka. It kā mūsu pašu mūžīgā piesardzība (lasi: gļēvulība) būtu kaut kas cienījamāks.

Tā Lietuvas ieviestais banku virspeļņas nodoklis, kurš Lietuvas valsts kasē pērn ienesis 256 miljonus eiro un šogad to plānots iekasēt 220 miljonu eiro apmērā, Latvijas politiskajā vidē netiek likts par priekšzīmi, kurai jāseko. Mūsu finanšu ministram Arvilam Ašeradenam nav ik reizi, kad viņš kaut kur uzstājas, jātaisnojas, kāpēc līdzīgs nodoklis nav ieviests pie mums.

Šī atturība ir viegli izskaidrojama. Latviešu “smalkajā galā” šāda brutāla virspeļņas nodokļa uzlikšana skaitās “prasta”. Daudz “solīdāk” ir dziedāt kopīgu dziesmu ar bankām, kuras tradicionāli ir visaugstāk vērtētie darba devēji. Latviešu “pareizā” cilvēka skatījumā būt vienā nometnē ar bankām ir cienījamāk nekā būt kopā ar tiem, kas mūžīgi lamā “zviedru bankas”.

Turklāt gadu desmitiem ir masu apziņā dzīta doma, ka par jebkuru “pāridarījumu” bankas atspēlējas uz iedzīvotājiem un tām nodarītos zaudējumus atgūst uz klientu rēķina. Līdz ar to dažādu veidu banku draudi, ar kuriem tās cenšas atvairīt jebkādus centienus pārdalīt to tradicionāli lielo peļņu, krīt dzirdīgās ausīs. Ne tikai politiskajā šķirā, bet arī masu apziņā.

Taču arī Igaunijas piedāvātā nodokļu reforma, kas bez liekas kautrēšanās tiek saukta par nodokļu paaugstināšanu, Latvijas politisko šķiru var novest izmisumā. Kā lai uz to reaģē? Pagājušo ceturtdien intervijā TV3 raidījumam “900 sekundes” Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka paziņoja, ka “Latvijā neesot nekādas vajadzības celt nodokļus”. Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs jūnijā skaidri deklarēja, ka, “kamēr es vadīšu Budžeta komisiju, PVN netiks celts”.

Reira vietnieks komisijā, “Progresīvo” Saeimas deputāts Andris Šuvajevs intervijā “Neatkarīgajai” atzina to pašu: nodokļu likmes drīzāk tiks samazinātās nekā paaugstinātas. “No “Progresīvo” skatu punkta PVN celšana ir viens no nevēlamākajiem risinājumiem, jo tas ir nodoklis, kas vistiešākajā veidā ietekmē sociālo nevienlīdzību. [..] Jebkurā gadījumā tas ir regresīvs nodoklis, kura celšanu mēs nevaram atbalstīt pēc būtības,” norādīja Šuvajevs.

Tajā pašā laikā Finanšu ministrija ziņo, ka nodokļu iekasēšana atpaliek no plānotā. Nākamgad būs jāpalielina izdevumu daļa ne tikai aizsardzībai. Nauda kritiski nepieciešama izglītībai, zinātnei, inovācijām, nemaz nerunājot par veselības aprūpes sistēmu, sociālo sfēru un mūžīgi atpalikušo infrastruktūru. Naudas trūkst gandrīz visam.

OECD un Eiropas Komisija ikgadējos ziņojumos norāda, ka Latvijā caur budžetu tiek pārdalīta salīdzinoši niecīga IKP daļa - ap 30%, kas ir krietni mazāk nekā attīstītajās valstīs - ap 40%, bet Latvijas politiķi no jebkādām nodokļu izmaiņām baidās kā velns no krusta. Visiem vēl atmiņā finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas dīvainā (nesaprotamā) nodokļu reforma 2018. gadā un šīs reformas politiskās sekas gan pašai ministrei, gan viņas pārstāvētajai partijai.

Igaunijas piedāvājums tālu pārsniedz Latvijā klīstošās baumas. Pie mums līdz šim bija runas par PVN likmes paaugstināšanu tikai par vienu procentpunktu. Un pat šīs niecīgās izmaiņas, kā jau teikts, politiķi apsolījuši nedarīt. Igaunijā likmes celtas uzreiz par 2%. Turklāt ne tikai PVN, bet arī īpaši jutīgajam IIN. Jebkurā gadījumā tas ir ārkārtīgi drosmīgs, lai neteiktu riskants solis.

Tiesa, arī Igaunijā, tāpat kā Latvijā, politiķi neuzdrošinās ķerties klāt Rietumu padomdevēju “iecienītajam” nekustamā īpašuma nodoklim (NĪN), kurš Baltijas valstīs skaitās neadekvāti mazs. Šim “neadekvātumam” gan ir vienkāršs izskaidrojums: Baltijas valstīs (tajā skaitā Latvijā) ir liels to iedzīvotāju īpatsvars, kuri dzīvo savos personiskajos mājokļos. Savukārt mazs ir to īpašnieku skaits, kuri no šo īpašumu izmantošanas gūst ienākumus. Īres namu, kuriem varētu uzlikt šo “adekvāto” nodokli, ir maz. Rezultātā ienākumi no NĪN ir salīdzinoši nelieli un nodokļu likmes palielinājums nodarītu lielāku ekonomisko un sociālo kaitējumu nekā nestu labumu.

Šobrīd ir skaidrs, ka budžeta ieņēmumus būs nepieciešams palielināt, jo neatliekamie izdevumi tikai pieaugs. Budžeta deficīts jau atduras pret maksimāli pieļaujamajiem griestiem. Tas nozīmē, ka šī papildu nauda būs kaut kur jāatrod, un diez vai tas būs iespējams, kādā pozīcijā nepalielinot nodokļus. Dividenžu aplikšana ar nodokli jautājumu neatrisinās. Tas varbūt dos papildus 50 miljonus eiro, taču ar to būs krietni par maz.

Šuvajevs minētajā intervijā izteica nepārprotamu pārliecību, ka no nākamā gada 1. janvāra nodokļu izmaiņas noteikti būs. Viņš gan neteica, kādas, un norādīja, ka tas tikšot publiski paziņots tikai īsi pirms 2025. gada budžeta pieņemšanas šā gada nogalē.

No savas puses man ir klusas aizdomas, ka Reiram, lai pildītu publiski pausto solījumu, var nākties atkāpties no Saeimas Budžeta komisijas vadības. Alternatīvs variants būtu likt bankām padalīties ar to virspeļņu, kuru rada Eiropas Centrālās bankas noteiktā augstā bāzes refinansēšanas likme, kuru aizvadītajā ECB sēdē pagājušo ceturtdien atstāja nemainīgu - 4,25 procenti.

Tāpat interesants, taču visai maz ticams būtu variants būtiski paaugstināt visu veidu nodokļu progresivitāti. Proti, uzkraut visu papildu nodokļu slogu turīgākajai Latvijas iedzīvotāju daļai. Interesants tas būtu kaut vai tāpēc, ka līdz šim Latvijā valdošās politiskās partijas pret šo pārtikušo iedzīvotāju grupu bijušas īpaši pretimnākošas. Sashēmotās milzu pensijas un gatavība pat tās proporcionāli indeksēt ir šīs pretimnākošās politikas uzskatāms apliecinājums. Mazticams, jo nekas neliecina, ka kaut kas mūsu politiskajā vidē būtu būtiski mainījies.

Politiķiem nebūs viegli izšķirties par kādu no šiem variantiem, bet tas būs jādara tik vai tā. Pēc tā arī par viņiem spriedīsim nākamajās vēlēšanās. Kas uz ko ir spējīgs, un ko katrs var piedāvāt sabiedrībai.

Svarīgākais