Demokrāti un Kamala Harisa cieš smagu sagrāvi. Kas mūs gaida? Sliktākais scenārijs

© Scanpix

Jāsaka, kā ir. Tādu sagrāvi, kādu ASV vēlēšanās piedzīvoja demokrātu partija un tās prezidenta amata kandidāte Kamala Harisa, nebiju gaidījis. Lai arī nojausma, ka republikāņu kandidāta Donalda Trampa izredzes ir lielākas, bija.

Cilvēkus pirmām kārtām interesē, kas mūs gaida, jo ASV vēlēšanas ietekmē ne tikai dzīvi pašā Amerikā, bet arī visā pasaulē. Taču, lai labāk saprastu nākotni, ir jāsaprot pagātnē izdarītais. Bez precīza pagātnes izvērtējuma nevar daudzmaz ticami izteikt nākotnes prognozes.

Aizvadītās vēlēšanas norāda uz vairākām tendencēm.

Vājuma, laipošanas, izdabāšanas, daiļrunāšanas, nekā nedarīšanas politika ir piedzīvojusi smagu krahu. Džo Baidena “nekāda”, “bezkonfliktu”, “peldēšanas pa straumi” politika, par kuras turpinātāju katrā savā uzstāšanās reizē uzdevās būt Kamala Harisa, pārliecinoši zaudēja “citādas politikas” realizētāja lomu pieņēmušajam Donaldam Trampam. “Perpendikulārie” šajās vēlēšanās uzvarēja “pareizos”.

Ja runājam par nākotni, tad redzam, ka “pareizie” nekādus secinājumus no savas smagās sakāves nav izdarījuši. Pie savām nelaimēm viņi vaino visu ko, tikai ne savu politisko programmu. Vainīga esot masveidīgā dezinformācija, vai kronis visam - Amerika vēl neesot “izaugusi”, lai par prezidentu izvēlētos sievieti. Ja cilvēki atļaujas tā ne tikai domāt, bet tādas muļķības skaļi teikt, tad skaidrs, ka par tādiem “plānā galdiņa urbējiem” neviens saprātīgs cilvēks arī nākotnē nebalsos.

Vai paļauties uz Trampa saprātīgumu?

Kas mūs gaida nākotnē? To šobrīd nezina neviens, tāpēc neizliksimies par visiem gudrāki un neko konkrētu neprognozēsim. Tas gan neliedz mums izvirzīt dažus iespējamos turpmākās attīstības scenārijus, kuriem ir par nulli lielāka varbūtība piepildīties.

Var viegli prognozēt, ka pamatplūsmas mūžīgi “pareizie” politologi un ārpolitikas eksperti stāstīs nomierinošo stāstu, ka Trampa briesmīgums esot pārspīlēts un nevajagot krist panikā, jo pirmajā viņa prezidentūras termiņā viņš neko tādu “šausmīgu” neesot sadarījis. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirmajā termiņā viņš bija politikā iesācējs, viņam apkārt bija pieredzējuši politiķi, nopietni, patstāvīgi cilvēki: ģenerālis Metiss, Rekss Tillersons, Maiks Pompeo, Džons Boltons un citi. Lai arī viņš visus “nepaklausīgos” agri vai vēlu no savas administrācijas padzina, viņam tomēr visus četrus gadus nebija pilnīgi brīvas rokas.

Tagad situācija ir radikāli cita. Viņš ir pilnībā pakļāvis republikāņu partiju, un jau no pirmās dienas viņam apkārt būs tikai tie, kuri ar sunisku padevību būs gatavi izpildīt ikvienu Trampa iegribu. Republikāņi ir ieguvuši vairākumu Senātā un, ļoti iespējams, saglabājuši to arī Pārstāvju palātā. Tas nozīmē, ka Trampam nebūs tikpat kā nekādu ierobežojumu darīt to, ko “pa nakti” viņš būs sadomājis. Protams, mēs varam paļauties uz to, ka viņš tomēr ir racionāls, saprātīgs cilvēks, kurš saprot, ko var un ko ne. Jāatzīst, ka tā ir tāda ne visai stabila paļaušanās.

Sliktākais scenārijs

Var jautāt, nu labi, bet ko tad Tramps var tādu briesmīgu pasaulei nodarīt? Galu galā mēs esam NATO un ES, un, lai arī kas notiek kaut kur citur, teiksim, Ukrainā, mēs tomēr esam drošībā. Pamatā tā, par laimi, ir, bet tomēr pastāv arī ļaunākais scenārijs, kurš, iespējams, nav ar pārāk lielu īstenošanās varbūtību, bet tomēr ir.

Kāds ir šis pats sliktākais scenārijs? Tieši pirms gada rakstīju par Putina kvēlāko sapni: jauna Jaltas konference. 2025. gada februārī. 80 gadus pēc 1945. gada konferences. Tieši tajos pašos datumos. No 4. līdz 11. februārim. Livādijas pilī. Tikai Staļina, Rūzvelta un Čērčila vietā tajos pašos ādas sēdekļos sēdētu Putins, Sji un Tramps. Un atkal no jauna tiktu dalīta pasaule.

Kad ar vienu ārpolitikas ekspertu padalījos ar šo scenāriju, viņš uzreiz iebilda: “Putins jau var sapņot, bet diez vai Tramps tā gribēs ar Sji “draudzēties”. Tieši Tramps taču uzsāka tarifu karu ar Ķīnu, un Ķīnu viņš redz kā galveno ASV stratēģisko pretinieku.”

Tā, protams, ir. Arguments skan visai pārliecinoši. Taču vienlaikus nevar izslēgt, ka visi šie trīs autokrāti (ja arī Tramps pēc statusa tāds nav, tad pēc psihotipa vistīrākais) var tīri racionāli (kā mafijas krusttēvi kopējā sanāksmē) izdomāt, ka nav jēgas savstarpēji karot un cīnīties. Daudz izdevīgāk ir mierīgi sadalīt pasauli un to “slaukt” katram savā “ietekmes zonā”.

Latvijā populāra ir pārliecība, ka Krievija ir vāja, uz ekonomiskā sabrukuma robežas balansējoša viltus lielvara, kura patiesībā ir Ķīnas vasaļvalsts, ar kuru Sji nav ko dalīt. Tā, manuprāt, ir tīra vēlmju domāšana, jo Krievijas ekonomikā tikpat kā nav nekādu pat attālu sabrukuma pazīmju un Krievijas kodolieroči joprojām ir arguments, ar kuru rēķinās visa pasaule. Tāpēc Krievijai, Ķīnai un ASV katrai rokās ir savi trumpji, kas tās ierindo augstākajā līmenī.

Vēlreiz atkārtoju, ka minētais scenārijs nav ar augstu varbūtību, bet labāk sagatavoties sliktākajam, kas nepiepildās, nevis cerēt uz labāko, nomierinošo, bet sagaidīt kaut ko daudz nepatīkamāku.

Ja nu tomēr piepildās šis sliktākais iespējamais scenārijs (vai kāds no tā variantiem), tad pastāv viens būtisks, it kā mums labvēlīgs faktors: mēs tomēr esam NATO dalībvalsts un esam integrējušies Rietumu sistēmā. Līdz ar to Baltijas valstīm ir visas cerības arī pēc šī scenārija palikt ASV interešu sfērā.

Diemžēl arī šajā variantā ir Latvijai nelabvēlīgs notikumu attīstības scenārijs. Atcerēsimies 2021. gada 15. decembra Krievijas ultimātu Rietumiem - atvilkt NATO spēkus līdz 1997. gadā robežām. Šo prasību Krievijas puse nekad nav atsaukusi. Pat vēl vairāk, laiku pa laikam to piemin Drošības padomes sekretārs Dmitrijs Medvedevs (kurš atļaujas savā “Telegram” kanālā rakstīt it kā visādas vaļīgas muļķības, bet patiesībā pauž tās Putina idejas, kuras viņam pašam neklājas publiski izteikt), Putina ārpolitikas padomnieks Sergejs Karaganovs un citi.

Tas nozīmē, ka, ja patiešām notiks kaut kāda pasaules pārdale pēc 1939. gada 23. augusta parauga, tad Krievijas “interešu sfēras” rietumu robeža var būt viens no sarunu “tirgus” objektiem. Vai tā ies pa NATO 2004. gada vai 1997. gada robežu.

Var jau teikt, ka tās visas ir vistīrākās konspirācijas, kuras 21. gadsimtā izskatās pavisam neiederīgas un neiespējamas. Bet vai, skatoties uz Putinu, skatoties uz Trampu, kādam patiešām šķiet, ka šiem personāžiem kaut kas ir neiespējams? Tikai tāpēc, ka atbilstoši šodienas politoloģijas mācību grāmatām 21. gadsimtā tā neesot pieņemts un tā nenotiek. Nebūsim naivi.