Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.
Visi, kas daudzmaz interesējas par pasaules politiku, būs redzējuši Mileja fotogrāfiju ar motorzāģi virs galvas. Savos priekšvēlēšanu video viņš solīja ar motorzāģi izzāģēt nesamērīgi samilzušo valsts birokrātisko aparātu. Atšķirībā no daža laba mūsmāju solīšanas meistara Milejs pēc uzvaras vēlēšanās (56% balsu) necentās meklēt attaisnojumus, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Tieši otrādi, viņš enerģiski ķērās pie lietas.
Tika likvidētas vairāk nekā puse ministriju. No 22 palika septiņas. Viena tika radīta no jauna - valsts deregulācijas un transformācijas ministrija. Tika paziņots, ka automātiski netiks pagarināts neviens ierēdniecības darba līgums. Katrs gadījums tiks skatīts atsevišķi. Tika atbrīvoti vismaz 34 000 valsts pārvaldes ierēdņu (publiski ir pieejami dažādi dati, šis ir mazākais skaitlis).
Raugoties uz Mileja darbošanos, var pārņemt balta skaudība: kāpēc citur var, bet pie mums ik dienas nākas lasīt par kārtējām naudas izlietošanas bezjēdzībām, milzīgajām algām dažādās valsts finansētās struktūrās un šo struktūru nespēju parādīt reālus, cilvēku dzīvi uzlabojošus darbus.
Tikai viens mazs publiski izskanējis piemērs starp tūkstošiem citu. Konkurences padomes Analītiskā departamenta direktore Rūta Šutko, kuras atalgojums, atbilstoši VID informācijai, ir ap 50 tūkstošiem eiro gadā, šogad tikai dažas dienas novembrī ieradusies darbā klātienē telpās Brīvības ielā 55, Rīgā. Savus amata pienākumus viņa pilda attālināti, dzīvojot Briselē Beļģijā, kur ir nodarbināts viņas vīrs.
Nav jau runa tikai par viņas atalgojumu par attālināto darbu. Kur ir reāli darbi, ko pārliecinoši parādīt sabiedrībai? Lūk, tur bija augstu cenu uzturēšanas vienošanās, bet mēs šo “karteli” likvidējām. Cenu sarunāšana ir novērsta. Šādu piemēru nav vai arī tie ir tik nepārliecinoši, ka nav nekādas skaidrības: kāpēc šie kantori vispār vajadzīgi? Ķeksīša pēc, jo tādi ir visur citur? To varētu teikt arī par citām iestādēm, kuras it kā vajadzīgas, bet reālus darbus uzrādīt nevar.
Tā vien gribas kliegt: kur ir mūsu Milejs? Pēc šī pirmā jautājuma jau nedaudz klusāk izskan nākamais: vai Latvijā vispār kaut kas tāds ir iespējams? Ar to arī sāksim.
Par birokrātijas apbrīnojamo dzīvelību un gatavību savairoties visur, kur vien parādās kaut niecīgākā iespēja, klīst leģendas. Nemitīgi tiek ironizēts par darba grupām, kuras tiek organizētas, lai kaut ko veicinātu, uzlabotu un nodrošinātu (šie ir trīs birokrātu valodā visizplatītākie vārdi). Tiek zīmētas līknes ar nepārtraukti pieaugošu valsts pārvaldes darbinieku skaitu pie krītoša iedzīvotāju skaita un tehnoloģiskā progresa.
Birokrātijas uzblīšana ir valstiska mēroga sērga. Dažnedažādākie kantori, kuri nodarbojas ar nezin no, nezin kam un nezin kāpēc, ir savairojušies kā sēnes pēc lietus. Pieprasījums pēc motorzāģa ir neapstrīdams. Ja tikai būtu kāds, kurš to, līdzīgi kā Milejs, paceltu virs galvas.
Tad kāpēc neviena nav? Nav jau gluži tā, ka neviena nebūtu bijis. Savulaik mums bija pat vesela partija, kura piecus gadus pirms Mileja solīja Latvijā atstāt tikai astoņas ministrijas. Atceraties? Bija tāda “KPV LV” (Kam pieder Latvija) ar aktieri Kaimiņu un advokātu Gobzemu priekšgalā. Viņi ne tikai tika ievēlēti Saeimā ar vislielāko balsu skaitu starp “latviskajām” partijām, bet bija viena no partijām, kas veidoja valdošo koalīciju.
Vai atceraties kaut vienu šīs partijas ierosinājumu reāli likvidēt kādu ministriju vai citu lielu valsts institūciju? Neatceraties? Es arī neatceros. “Mēs jau neieguvām 51% balsu un koalīcijā bijām tikai viena no...” var atrunāties bijušie gobzemieši. Taču neviens jau nejautā par rezultātiem. Jautājums ir kaut vai par centieniem. Vai kaut minimāli centāties izpildīt priekšvēlēšanu solījumus, vai arī visa “samazināsim ministriju skaitu līdz astoņām” retorika bija tikai tukšs žibulis, ar ko nomakšķerēt lētticīgo vēlētāju balsis?
Spriežot pēc KPV LV darbības pēc vēlēšanām, nekādas reālas vēlmes samazināt birokrātiju partijas vadībai nebija. Vienīgā vēlme, kas bija: tikt Saeimā, tikt pie varas un tur “pašeptēt”. Ar likumsakarīgu rezultātu. Nekādas Mileja cienīgas pārliecības viņiem nebija pat tuvumā.
Līdz ar to atbilde uz jautājumu: kur ir mūsu Milejs, skan: par spīti tam, ka idejai debirokratizēt valsti ir liels pieprasījums, reāla politiskā piedāvājuma nav. Kaimiņš ar Gobzemu & Co ideju ir diskreditējuši, bet citi nopietnāki politiķi zemē nomesto karogu nav pacēluši. Rodas jautājums: kāpēc ideju, kura sabiedrībā ir populāra, politiķi neizmanto?
Atbilde ir nenomierinoša. Politiķi neredz iespēju to realizēt. Viena lieta ir sabiedrības pieprasījums, bet pavisam cita - aparāta pretspiediens. Nav šaubu, ka uz jebkuru ierosinājumu kādu struktūru likvidēt (vai kaut uz pusi samazināt), piemēram, Tiesībsarga biroju vai Sabiedrības integrācijas fondu (SIF), atskanēs ierastie pārmetumi populismā.
“Populisms” Latvijas politiskajā mitoloģijā ir gandrīz tikpat draudīgs marķiera vārds kā “saistīts ar oligarhiem”. Ar populista birku tiek apzīmogoti jebkuri politiskie piedāvājumi, kuri ir pretēji “aparāta” interesēm. Tā kā “aparāts” ir kooptējis (iekļāvis sevī) to politiski aktīvo sabiedrības daļu, kas pārsvarā pārtiek no valsts (lasi: “aparāta”) piešķirtā finansējuma (sabiedriskie mediji, daļa inteliģences un liela daļa akadēmisko aprindu), tad “nopietniem” politiķiem nav lielāku baiļu kā tikt apvainotiem “populismā”, jo nonākt zem šo “viedokļu līderu” ceļa ruļļa neviens negrib.
Lai cīnītos pret šo aparāta (birokrātijas) hidru, jābūt dzelžainai pārliecībai, drosmei, pat zināmai pārgalvībai, kas dažbrīd robežojas ar neprātu. Kaut kas tāds, kas piemīt Milejam.
Optimisti var teikt, ka par birokrātijas samazināšanu runā ne tikai populisti, bet arī valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Lūk, ko viņš saka intervijā “Neatkarīgajai”: “Šobrīd man var stāstīt par birokrātijas mazināšanu visu, ko vien grib, bet nekas patiesībā nemainās. Runājot par birokrātiju, man ir ļoti skumji. Mani galīgi neinteresē ne tie plāni, ne tie likumi, kas tiek šajā sakarā gatavoti. Tikai tajā brīdī, kad es no cilvēkiem novados dzirdēšu: jā, tagad ir labāk, birokrātija ir mazinājusies, tas tad būs tas atskaites punkts.”
Redziet! Ja jau pats prezidents šo problēmu ceļ dienas gaismā, tad varbūt kaut kas sāks kustēties, optimisti cerīgi prāto. Diemžēl prezidents skaidri apzinās savu iespēju robežas. Tāpēc arī viņam ir skumji. Viņa teiktais optimismu neizstaro. Var jautāt: kāpēc tā? Kur ir šīs birokrātijas hidras velnišķīgais spēks?
Tieši šajā ciešas kooptācijas, solidaritātes (roka roku mazgā) mehānismā. Nesaku, ka tā ir apzināta solidaritāte. Viens birokrāts var kvēli ienīst otru birokrātu un gribēt likvidēt viņa vietu. Taču viņi visi kopā darbojas stingri vienā virzienā: jebkurš, kurš grib kaut ko kardināli mainīt, ir nāvīgs mūsu ienaidnieks. Jau iedīglī jāizravē un jāiznīdē jebkurš vietējais Mileja atdarinātājs.
Katrs, kurš uzdrošinātos skaļi pateikt, ka vismaz pusi no valsts maizē saaugušajiem kantoriem varētu likvidēt bez nopietnas negatīvas ietekmes uz reālo dzīvi, jau iedīglī jādiskreditē, jāpasludina par “nenormālu” populistu, kuram nav vietas uz Latvijas politiskās skatuves.
Politiķi to arī saprot un atbilstoši rīkojas. Kurš gan grib skaitīties “nenormāls”? Neviens. Tāpēc “aparāts” turpina savu triumfa gājienu. Birokrātija sāk un uzvar. Līdz atnāks kāds ar motorzāģi.
