Uzreiz jāsaka, ka virsrakstā izteiktais valdības stabilitātes vērtējums vēl nenozīmē, ka Evikas Siliņas valdība ir negāžama un līdz 2026. gada 3. oktobra 15. Saeimas vēlēšanām paliks tāda, kāda tā ir. Drīzāk tieši otrādi. Paskaidrošu, kāpēc.
Neviena valdība, lai cik tā būtu “praktiskās politikas” dzelžainām šuvēm sametināta, nav brīva no negaidīta “melnā gulbja” atlidošanas. Vakar vēl viss izskatījās “droši kā bankā”, bet šodien jau “drošajai bankai” uz durvīm paziņojums par finanšu operāciju pārtraukšanu (maksātnespēju). Tas pats var notikt ar Siliņas valdību.
Runas par pašreizējās valdības (koalīcijas) dzelzsbetona stabilitāti parādījās pēc koalīcijas vienošanās panākšanas šā gada 18. decembrī par kopīga Latvijas Bankas prezidenta kandidāta izvirzīšanu. Šī vienošanās spilgti parādīja, ka koalīcijas partijas ir gatavas burtiski uz visu, lai tikai varētu saglabāt vietu “pie galda”. Tās bija gatavas publiski demonstrēt savu absolūto bezprincipialitāti, bija gatavas riskēt ar autoritātes kritumu sabiedrības acīs, lai tikai nesašūpotu laivu tā, ka netīšām no tās varētu izkrist.
Mēdz teikt - aprēķina laulības esot tās stabilākās. Neņemos spriest, cik šis pieņēmums ir patiess attiecībā uz laulībām, bet attiecībā uz valdībām - tur šaubu nav. Uz “praktiskās politikas” bāzes veidotas valdības noteikti ir stabilākas nekā uz “vērtībām” vai, vēl trakāk, uz ideoloģijām balstītās.
Politiskās spēlītes (roka pat neceļas rakstīt - spēles) ap Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanām parādīja, ka mūžīgajām runām par rūpēm par valsti, tautu, cilvēkiem ir tīri dekoratīvs raksturs. Varas spēlītes - kurš kuru - nosaka visu. Šoreiz 18. decembrī puses vienojās par neizšķirtu.
Šeit jāprecizē, ka runa ir par divām galvenajām koalīcijas partijām - “Vienotību” un ZZS. “Progresīvie” šajā “ģimenē” ir kā pieaudzis audžubērns. Ar viņu rēķinās, viņu uzklausa un viņam pat atsevišķos gadījumos izdabā, bet visus lielos, nopietnos lēmumus pieņem abi “lielie”.
Arī nodokļu likmju izmaiņas, kuras “Progresīvie” uzdod kā savu iniciatīvu, beigās tika pieņemtas “lielo” redakcijā. Šeit arī atbilde uz iespējamām iebildēm saistībā ar izteikumu par koalīcijas partiju bezideoloģiju. Jā,
“Progresīvie” ir it kā ideoloģiski orientēta partija, taču, saskaroties ar “praktisko politiku”, tās ideoloģiskā izkārtne kļūst tikpat dekoratīvā kā jau pieminētās “rūpes par tautu”.
Kā pierādījusi līdzšinējā prakse, “Vienotībai” un ZZS netraucē “Progresīvo” ideoloģiskais “kreisums”, kamēr vien tas aprobežojas ar dažādām “partnerībām”, “Stambulām” un tamlīdzīgām blēņām no “praktiskās politikas” viedokļa. Tad, kad “Progresīvie” sāka bīdīt savu nodokļu sistēmas reformas variantu (atceramies sākotnējo versiju ar 36,1% IIN likmi algām virs 105 300 gadā), tā lietai pieslēdzās “nopietni” eksperti un ātri vien nodokļu sistēmas “progresivitāti” apcirpa.
Vai partijas, demonstrējot šādu politisko cinismu, kādu parādīja LB prezidenta vēlēšanu gadījumā, nebaidās no elektorālām sekām? 18. decembra vienošanās liecina, ka nebaidās. Daudz vairāk tās baidās no “izkrišanas no laivas” šodien un tūlīt. Nākamās vēlēšanas gaidāmas vēl tikai pēc pusgada (pašvaldību vēlēšanas), un tajās būs jau pavisam cita darba kārtība.
Tajā pašā laikā būtu aplami teikt, ka partijas neuztrauc to reitingi. Pēc LTV pasūtījuma veiktie SKDS ikmēneša partiju popularitātes mērījumi partiju biedrus uztrauc vairāk, nekā no malas varētu domāt. Tad kāpēc partijas atļaujas tik atklātas politiskā tirgus spēlītes?
Tāpēc, ka politiķi, tāpat kā vairums cilvēku, par patiesību pieņem sev apmierinošāko realitātes versiju. Šajā patiesības versijā politiskais cinisms nav nekas nosodāms. Tieši otrādi, tas liecinot par politisko spēku “nopietnību”, “briedumu”, gatavību iet uz kompromisiem “tautas un valstiskās stabilitātes” vārdā. Partijas, atsaucot savus iepriekš izvirzītos LB prezidenta kandidātus, esot nevis šos kandidātus “uzmetušas”, bet gan nodemonstrējušas “valstiskās domāšanas” priekšzīmi.
Tā tas izskatās no partiju iekšienes. Savukārt pie pēdējos mēnešos vērojamā atsevišķu vadošo partiju reitingu krituma vainīgi esot konkurenti, kuri organizējuši “nomelnošanas kampaņas”.
Politiķu pārliecība, ka vienmēr (bez izņēmuma) visas pret viņiem vērstās darbības ir kādu viņu ienaidnieku/pretinieku inspirētas, ir apbrīnojama. Doma, ka kāds vai kāda sociālā grupa pati no sava prāta varētu izvirzīt pret attiecīgo politiķi (politisko spēku) kādas pretenzijas, tiek uztverta kā pilnīgi neiespējama. Obligāti kāds aiz tā visa stāv. Politiķus glābj tas, ka liela daļa sabiedrības domā līdzīgi un politisko partiju bāzes elektorāts “savējiem” piedod visu vai gandrīz visu.
Rezultātā tikai partiju ilgtermiņa “peldēšana” nezin kur, nezin kāpēc un nezin ar ko rada būtisku popularitātes kritumu. “Vienotība” ir tuvu šim kritiskajam reitingu nobrukumam. Vēl pirms dažiem mēnešiem šķita, ka valdību uz leju velkošais akmens ir “Progresīvie”, bet tagad arvien vairāk sāk izskatīties, ka vilkmes pietrūkst pašai “Vienotībai”. Partijai draud acīmredzama “aizspēlēšanās” kombinācijā ar valsts pārvaldes “nobrukumu” visplašākajā frontē.
ZZS zināms bezprincipiālisms (paši viņi teiktu - pragmatisms) ir sava veida ideoloģija, bet “Vienotība” vienmēr ir sevi pozicionējusi kā principiāli godprātīgu un, galvenais, profesionālu politisko spēku. Cik tā patiesi ir bijusi “godprātīga”, atstāsim iekavās, jo runa ir par pašuztveri. Par “profesionālu” uz citu politisko spēku fona to līdz pat pēdējam vēl varēja saukt, taču tā vien šķiet, ka arī šajā jautājumā tās “profesionālisms” ir bijis tikai sekmīga PR izrādīšanās. Nevis profesionāļi darbos, bet gan profesionāļi profesionālisma tēlošanā.
Ja izgaisīs arī šis “Vienotību” līdz šim glābjošais burvju šķidrauts (uzdošanās par “pieaugušo bērnudārzā”, par mazāko no “ļaunumiem”), tad viss - būs pagājusi “Vienotības” dominēšanas ceturtdaļgadsimta ilgā ēra, un sāksies kaut kas jauns.
“Vienotības” tipa bezkrāsainie politiķi vienkārši iziet no modes. Tieši tāpēc, ka šāda tipa politika ir izsmēlusi sevi un aizvedusi ne tikai Latviju, bet visu pasauli dziļā strupceļā. Tāpēc varbūt tiešām būtu labāk, ja “Vienotība” beidzot noietu no skatuves un dotu vietu svaigākiem spēkiem. Cits jautājums, kuriem? Kur tie ir? Kamēr nekas nopietns pie apvāršņa nav parādījies, tikmēr Siliņa un citi koalīcijas līderi var gulēt nosacīti mierīgi.