Kādas politiskās krāsas būs modē 2025. gadā?

© Depositphotos

Mode nosaka ne tikai taustāmo lietu dizainu, bet arī politiku. Donalda Trampa uzvara 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās liecināja par fundamentālu politiskās modes maiņu Rietumu pasaulē.

Notiek fāzes pāreja no institucionālās demokrātijas uz tā dēvēto populistisko demokrātiju. No sistēmas, kur visu nosaka tradicionālie institūti (plašākā nozīmē ierēdniecība jeb “dziļā valsts”), uz sistēmu, kur noteicošo lomu spēlē politiķi, kuri spēj apseglot cilvēku neapmierinātību ar līdzšinējo kārtību un viņu vēlmi šo kārtību radikāli lauzt.

Runa ir par sabiedrības dziļu vilšanos tradicionālajos institūtos, kuri inficējušies ar tā dēvēto CHINA vīrusu. Šim vīrusam gan nav nekāda sakara ne ar medicīnu, ne arī ar Ķīnu. Runa ir par tām īpašībām, kuras burtiski saēdušas varas struktūrās, izraisot vēlētāju riebumu - korupcija, liekulība, nekompetence, nepotisms, augstprātība. Angļu valodas abreviatūrā CHINA - (corruption, hypocrisy, incompetence, nepotism, arrogance).

Lai arī slavenais amerikāņu politologs Frensiss Fukujama, kurš vēl pagājušā gadsimta beigās prognozēja “vēstures beigas”, jau sen kā atzinis savus maldus, Rietumu pasaule un tās politiskā šķira turpina dzīvot pārliecībā, ka vēsture beigusies. Liberālā demokrātija triumfējusi galīgi un neatgriezeniski. Tas cilvēces attīstības vektors, kurš iedibinājās pēc Otrā pasaules kara, un kura vēsturiskā pareizība, sabrūkot sociālistiskajai sistēmai Eiropā, tika apliecināta 1989.-1991. gadā, turpināsies mūžīgi. Varbūt ar nelielām, īslaicīgām korekcijām.

Šī pārliecība saglabājas arī šodien. Trampi nāk un iet, bet sistēma paliek un paliks. Joprojām tiek atkārtota tēze par pagātnes cīņu ar nākotni, kur pagātni pārstāv Tramps, Putins vai kāds cits politisks antitradicionālists/antiinstitucionālists, savukārt nākotni pārstāvot Emanuela Makrona, Žastina Trudo vai Evikas Siliņas tipa politiķi.

Joprojām pamatplūsmas pārliecība ir tāda, ka Trampam līdzīgi politiskie gaisa jaucēji ir tikai īslaicīgas novirzes no cilvēces attīstības centrālās maģistrāles. Atbilstoši šai idejai, agri vai vēlu visi šie Trampi, Putini, ajātollas, kas ar savu nestandarta uzvedību traucē tradicionālajiem politiķiem “mierīgi dzīvot un strādāt tautas labā”, noies no skatuves. Viņu vietā atkal nāks “nopietni un atbildīgi” politiķi, jo liberālajā demokrātijā noteicošo lomu spēlē nevis personības, bet gan institūti.

Realitātē gan tieši šo institūtu vājums izsauc asu konfrontāciju starp politikas radikālajiem spārniem. Politiskais “centrs”, kurš bija pārliecinoši valdošais pēdējos trīsdesmit gadus, pamazām zaudē spēku. Galvenokārt tieši tāpēc, ka inficējies ar jau minēto CHINA “vīrusu” un darbojas gandrīz tikai inerces režīmā: kaut kā visu novilkt līdz pēdējam, nekādas asas kustības neveikt, neko neaiztikt un nevienu sociālo grupu neaizskart. Galvenais, kā teiktu prezidents Edgars Rinkēvičs: nelēkt uz ecēšām.

Politiskā šķira ir tik ļoti pieradusi pie savas nesodāmības, pie domas, ka tā nekad nekļūdās, ir neaizvietojama, ka vienkārši sākusi zaudēt jebkādu piesardzību. Mēs to pilnā apjomā redzam arī Latvijā, kur valsts iepirkumos zudusi mēra izjūta. Tiek pasūtīti “pētījumi”, kuru vienīgā jēga ir “apgūt” piešķirtos resursus. Bēdīgi slavenie “salātu” pētījumi kopumā par pieciem miljoniem eiro un “Wolt” un “Bolt” kurjeru labklājības pētījums ir tikai skaļāk izskanējušie. Tiek veikti iepirkumi, kuru specifikācija skaidri norāda, ka iepirkums izsludināts jau konkrētam uzvarētājam, vai kuros saliktas tādas izšķērdīgas ekstras (nesenais “Eiropas dzelzceļa līnijas” auto nomas iepirkums), it kā mēs būtu kāds naftas sultanāts.

Ne velti Latvijas politikas ilggadējie novērotāji ik pa brīdim ir spiesti neizpratnē grozīt galvas un grūtsirdīgi atkārtot: “oligarhu laikos” nevienam pat prātā nenāca, ka drīkst arī tā. Šodien pie varas esošie un viņiem tuvie ir sapratuši: drīkst. Pat ja kāda shēma atklāsies, tad tāpat nekas nebūs.

Kad pēdējo reizi dzirdēts par kādu lielāku KNAB atklātu lietu? Nav runa par kārtējām demonstratīvām aizturēšanām vai kratīšanām, bet vienkārši līdz tiesai novestu lietu. Grūti noticēt, ka visi kļuvuši tik godīgi, ka ne santīmiņš pie rokām nav pielipis. Drīzāk situācija ir nedaudz cita. Potenciālie shēmotāji ir perfekti iemācījušies “paņemt” tā, ka no juridiskā aspekta viss ir kā Jāņa Streiča leģendārajā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Man visi dokumenti ir kārtībā.”

Vai tas nozīmē, ka arī Latvijā modē varētu nākt Trampa tipa politiķi - ekscentriķi? Latvijas situācija ir savā ziņā unikāla. Pie mums antisistēmiskā revolūcija jau bija. Tā ir pagājusi un noslēgusies ar pilnīgu krahu. Atcerēsimies neseno vēsturi.

2016. gadā dominējošais politiskais spēks “Vienotība” piedzīvoja smagu iekšējo krīzi. Partija gandrīz vai sašķēlās. No tās aizgāja kreisi liberālais spārns, kurš nodibināja “Kustību “Par!””, “Vienotības” kongresā uzreiz pēc savas uzrunas no tribīnes partiju demonstratīvi atstāja viens no tās tā brīža līderiem - Edvards Smiltēns.

2018. gada 6. oktobrī notika 13. Saeimas vēlēšanas, kurās visvairāk balsu (neskaitot “Saskaņu”) ieguva izteikti antisistēmiskā Kaimiņa, Gobzema & Co partija “KPL LV”. Partijas līderi solīja apmēram to pašu, ko Tramps un Argentīnas tagadējais prezidents Havjērs Milejs. Valsts pārvalde tikšot radikāli reformēta. Aparāts samazināts uz pusi. Palikšot tikai astoņas ministrijas.

Tikai atšķirībā no Mileja mūsu “revolucionāri” neko no solītā ne tikai nepildīja, bet, nonākot varā, pat necentās pildīt. Kaimiņš, Gobzems, Zakatistovs & Co sekmīgi izmantoja cilvēku ilgas pēc pārmaiņām, bet šo vēlētāju uzticību nekaunīgi pievīla. Viņi izrādījās vēl lielāki rausēji nekā viņu it kā nīstie “oligarhi”. Lielāki liekuļi, augstprāši nekā tradicionālā politiskā šķira. Nemākuļi, kurus nekompetencē grūti pārsist. Kaimiņš un Zakatistovs vienkārši “pārdevās” apmaiņā pret juridisku nevajāšanu, bet Gobzems saskarsmē ar realitāti izrādījās tukšs, uzpūsts balons, kurš spēj atskaņot tikai vienu, drīz vien visiem apnīkošu plati.

Rezultātā cilvēki politiķu antisistēmiskumā ir vīlušies. Tas, kas citur vēl tikai nāk modē, mums jau ir noiets posms. Tiesa, Trampa uzvara ASV un pašmāju tradicionālo nomenklatūras partiju - “Vienotības” un ZZS + “Progresīvo” - valdības neizlēmība ļauj reitingu augšgalā turēties divām opozīcijas partijām - Nacionālajai apvienībai (NA) un “Latvija pirmajā vietā” (LPV).

Lai arī abas šīs partijas daudzos jautājumos ieņem stipri līdzīgas, labēji konservatīvas pozīcijas, tās dziļi šķeļ attieksme pret Krieviju (visplašākajā aspektā). LPV var nemitīgi atkārtot, ka viņi ir pret Putina režīmu, pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, ka viņi esot nešaubīgi Latvijas patrioti, taču partijas idejiskā tuvība ar proputiniskām partijām citur Rietumos nav noliedzama. Līdz ar to NA un LPV iešana kopā vienā koalīcijā ir ne tikai mazticama, bet arī politiski riskanta abām partijām. Īpaši NA.

Taču Latvija nav vientuļa sala okeānā. Pasaules politiskās modes izmaiņas nevar neskart arī Latviju. Vēlētāju neapmierinātība ar nevarīgajām, inercionālajām, uz izlēmīgu darbību nespējīgām partijām tikai pieaugs. Tas, ka vienreiz jau esam “apdedzinājušies” ar gobzemiešiem, vēl nenozīmē, ka jaunam nosacītajam latviešu Gobzemam/Trampam nav izredžu.

Vienīgais, kas glābj “tradicionālos” politiskos spēkus, ir tas, ka šos jaunos, daudzsološos (burtiskā nozīmē) pagaidām vēl neredz. Protams, par tādu gribētu uzdoties Ainārs Šlesers, bet vai viņam izdosies apgāzt seno Herākleita gudrību: divreiz vienā upē neiekāpt? To, visticamāk redzēsim jau pēc pusgada, 7. jūnijā, pašvaldību vēlēšanās.

Komentāri

Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) tradicionāli izrāda nekonkrētu (nekādu) attieksmi pret Krievijas asiņaino agresiju Ukrainā. Tikmēr mūsu valsts, lai piedalītos ANO, tērē simtiem tūkstošu eiro tikai ANO programmām vien. Latvijas amatpersonas jau uzņēmušas kursu uz lepošanos ar kandidēšanu ANO Drošības padomes vēlēšanās 2025. gadā, lai iekļautos Drošības padomē 2026.–2027. gadā. Ko par šo absurda teātri domā Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības Ņujorkā vadītāja vietnieks (patlaban – vadītāja pienākumu izpildītājs) Oļegs Iļģis un politologs Filips Rajevskis, skaidroja “Neatkarīgā”.

Svarīgākais