Politiskās pārmaiņas, kuras iezīmēja autokrātu ass izveidošanās nosacītajos antiRietumos (Putins, Sji, Kims, Teherānas teokrātija) un Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, liecina par tektoniskām izmaiņām globālajā politikā. Pasaule strauji mainās, un tā arvien vairāk nelīdzinās tai, kādu to redzējām agrāk.
Ko tas nozīmē Latvijas politiskajai sistēmai, un kāpēc virsrakstā piesaucu strupceļu? Vispirms ieskicēsim kopējo ainu. Kas noticis?
Pēdējo desmit, divdesmit gadu laikā pasaulē notikusi vispārēja politiskās šķiras degradācija. Līdzīgi kā izvirst atsevišķas karaliskās dzimtas, ilgstoši vairojoties šaurā lokā. Formāli notiek pagrieziens “pa labi”, it kā konservatīvisma virzienā, bet faktiski politiskā vide pārvēršas “Tik-Tok” līmeņa populistiskās spēlītēs, kur neviens par “augstas latiņas” noturēšanu vairs nedomā. Ne par morālās, ne intelektuālās, ne profesionālās latiņas noturēšanu. Vienīgais, par ko vēl tiek domāts - par striktu turēšanos pie savējo nometnes dogmām un atslēgas vārdiem.
Atcerēsimies, ka savulaik (vēl pagājušajā gadsimtā) pret ASV prezidentu Bilu Klintonu tika realizēta impīčmenta (atstādināšanas no amata) procedūra. Par ko? Nevis par viņa dēku ar Baltā nama praktikanti Moniku Levinsku, bet gan par to, ka viņš meloja šīs lietas izskatīšanas gaitā. Uzsveru, par to, ka teica: man ar mis Levinsku nekā nebija, bet vēlāk atklājās, ka bija gan (spermas pēdas uz Monikas zilās kleitas). Impīčments tikai par to vien, ka meloja, glābdams savu ādu.
Tas bija 1999. gadā. Iedomāties, ka par melošanu kādu politiķi varētu mēģināt atstādināt no amata 2025. gadā, nav iespējams. Visi melo burtiski bez apstājas, un patiesībā nevienu tas vairs neuztrauc. Atšķirība starp meliem un patiesību ir pazudusi. Katrs pieņem to patiesības versiju, kura pašam tajā brīdī šķiet pieņemamākā. Tā jau ir norma.
Apmēram to pašu var teikt par koruptīvām darbībām. Korupcija tiek uztverta kā politiskās cīņas ierocis, nevis kā nepieņemama darbība. Ja korupcijas aizdomu ēna krīt pār politisko pretinieku, tad par to tiek skandēts visos iespējamajos veidos, bet ja pār savējiem, tad šāda korupcija tiek ignorēta. Tas pārgājis arī uz sabiedrību kopumā, tāpēc korupcijas skandāliem tikpat kā nav elektorālas vilkmes, jo par tiem satraucas tikai tie, kas par attiecīgo spēku tāpat nebalsos. Tas attiecas tikpat labi uz “Saskaņu”, “Vienotību” vai Nacionālo apvienību. Uz jebkuru politisko spēku.
Šajos desmit, divdesmit gados ir izveidojusies īpaša politiskā šķira, kas ietver ne tikai ievēlētas politiskās figūras (“aisberga” redzamo daļu), bet visu to administratīvi ierēdniecisko korpusu, kas veido tā saukto dziļo valsti. Šeit jāpieskaita arī varu apkalpojošie mediji, PR kantori un sociālo tīklu politiskie ietekmeļi.
Šai “dziļajai valstij” jeb politiskajai šķirai (vienalga, kā to sauc) ir savas politiskās, ekonomiskās un gluži cilvēciskās (komforta) intereses. Kaut vai tādas kā savas vietas, savu sociālo garantiju un kontroles iespēju saglabāšana. Neviens svešķermenis, kurš nespēlē pēc noteikumiem, kurš nedzied kopējo dziesmu, netiek ielaists sistēmā, bet sistēmas galvenais uzdevums - pašsaglabāties.
Ja šī sistēma sekmīgi strādātu un pasaule līdzsvaroti attīstītos, tad nebūtu nekādas vainas. Lai jau viņi valda. Problēma ir tā, ka sistēma uzrāda arvien lielākas disfunkcionalitātes pazīmes. Sākot ar idiotiskiem vārda brīvības ierobežojumiem (saldējums “Melnis”), enerģētiskās (klimata) politikas pārmērībām (vienlaicīga atteikšanās gan no kodolenerģijas, gan fosilā kurināmā), banku “remontiem” un beidzot ar kovida mājsēdēm un triljoniem “helikoptera naudas”. Skaties, kurā virzienā gribi, visur Rietumi ir aizgājuši kaut kur ne tur.
Galvenais, ka pasaule vairs neskatās uz Rietumiem ar apbrīnu un vēlmi it visā tiem līdzināties. Burtiski divdesmit gadu laikā Rietumu modelis ir zaudējis šo pievilcības spozmi. Ja kāds grib piesaukt visas pasaules bēgļus, kuri sapņo par nokļūšanu tajos “ne tur aizgājušajos” Rietumos, tad tas ir kas cits. Tieši tāpēc arī šīs migrantu straumes ir kļuvušas tik neapturamas, ka pasaule ir sapratusi - Rietumi ir vāji un tagad vienkārši drīkst.
Drīkst ne tikai platā straumē nelegāli šķērsot robežu, bet drīkst arī neņemt Rietumu līderus vērā. Putins nemūžam neuzdrīkstētos atklāti, bez mazākā, pat formālā iemesla uzbrukt Ukrainai, ja nezinātu, ka “tagad drīkst” un par to nekas nebūs. Nav ne mazāko šaubu, ka gadījumā, ja viss notiktu pēc Putina plāna: Ukrainas pretestība pajuktu, Zelenskis aizbēgtu un Kijiva tiktu ieņemta trijās dienās, tad Rietumi šo militārās izvarošanas aktu pieņemtu bez lielas tielēšanās. Drusku, izskata pēc pakratītu ar pirkstu un izliktos, ka nekas traks nav noticis. Līdz nākamajai reizei.
Gluži kā 2014. gadā ar Krimas aneksiju. Vēlreiz pateiksimies Nobela miera prēmijas laureātam, tā brīža ASV prezidentam Barakam Obamam, kurš ir viens no galvenajiem šodienas situācijas politiskajiem “’tēviem”.
Var jau ironizēt par Rietumu “puvumu”; par Špenglera “Vakareiropas norietu”, bet ironija šeit ir pilnīgi nevietā. Rietumi atdod pozīcijas it visā. To Rietumos dzīvojošie cilvēki jūt ar muguras smadzenēm un rezultātā meklē glābiņu pie Trampa un viņam līdzīgajiem. Proti, pie tiem, kuri sola sistēmu pārformatizēt. Nav šī raksta mērķis prognozēt, cik lielā mērā un, galvenais, kādā virzienā Tramps šo sistēmu pārstartēs un vai vispār pārstartēs. Vai arī ievedīs vēl dziļākās auzās. To redzēsim pavisam drīz.
Taču mēs varam parunāt par to, kā šī situācija ietekmē Latvijas politisko vidi, kur minētie procesi ir skaidri iezīmējušies ar “Vienotības” nepārtrauktu valdīšanu jau 16 gadus (kopš 2009. gada 12. marta). Šīs valdīšanas rezultātam nav spilgtākas ilustrācijas par bēdīgi slaveno “Rail Baltica” pāli Daugavā. Lai arī šobrīd jau ir 100% skaidrs, ka tas nebūs vajadzīgs nekādā trases variantā, tas vēl joprojām šodien (14.01.2025.) tiek triecientempā būvēts. Atklāti, demonstratīvi, it kā nekas nebūtu noticis.
Daugavas pālis ir tikai acīs krītošākais piemērs. Aparāta dziļumos, kabinetu klusumos šādi “pāļi” tiek būvēti bez sava gala. Vienkārši, lai aparātam būtu ko darīt. Tas ir, lai varētu “apgūt līdzekļus”. Var pat teikt vēl vairāk. Tikai tādi “pāļi” vien tur tiek būvēti. Ja līdztekus netīšām izdodas ko patiesi lietderīgu izdarīt, tad tas jau ir sasniegums.
Kādam varbūt var šķist, ka Latvijā valdība ir nopirkta vai kaut kādu citu iemeslu dēļ darbojas ne gluži Latvijas interesēs, bet tas tā nav. Vienkārši politiskā šķira darbojas uzdotās programmas ietvaros. Tās galvenais uzdevums ir palikt savā komforta zonā.
Praksē tas nozīmē nevis kaut ko izdarīt, paveikt (kas nav izslēgts), bet gan nedarīt neko tādu, kas pašam vai arī kādam citam sistēmas loceklim varētu likt just diskomfortu. Tieši šī iemesla dēļ tās bezgalīgās saskaņošanas par katru komatu jebkurā dokumentā un mūžīgās darba grupas. Galvenais, lai beigu beigās visi būtu apmierināti. Rezultātā, protams, nekas nenotiek vai arī notiek kā “Rail Baltica” projektā. Gadiem ilga procesu “skaņošana darba grupās”, līdz “aizskaņojās” tiktāl, ka nācās atzīt: esam dziļās ziepēs. Maigi sakot.
Teorētiski situācijai vajadzētu atrisināties kā ASV un citur. Ilgstoši valdījušo politisko šķiru noslauka revolucionāro pārmaiņu cunami. “Vienotība” ir sevi izsmēlusi, izkurtējusi, un laiks dot vietu svaigām asinīm. Jauniem politiskiem spēkiem. Tā vajadzētu būt, un daudzi neapmierinātie nebeidz atkārtot mantru par “Vienotības” neizbēgamu aiziešanu pa “Latvijas ceļa” un Tautas partijas taku.
Bet gadi iet un iet. Tikai nekas nenotiek. Kariņu nomaina Siliņa. Siliņu nomainīs Ašeradens vai Čakša. “Vienotību” nomaina “Jaunā vienotība”, savukārt to nomainīs “Cita vienotība” (nosaukumam nav nozīmes), un viss nemainīgi turpinās. Gluži kā Makondo pilsētā Gabriela Garsijas Markesa leģendārajā romānā “Simts vientulības gadu”. Mainās personāži, tikai viņu vārdi tikpat kā nemainās. Viens burts pamainīts, otrs burts, bet kopumā tie paši.
Kur problēma? Kāpēc “Vienotība” izrādās nenogremdējams flagmanis? Ja lietojam ģeoloģisko terminoloģiju politisko procesu aprakstīšanai (sākusies tektonisko plākšņu kustība), tad Latvija atrodas šo plākšņu lūzuma vietā. Latvija atrodas ārkārtīgi jutīgas seismiskās aktivitātes zonā. Ja ģeoloģiski mēs esam ļoti stabili un postošas zemestrīces mums nedraud, tad politiski ir tieši otrādi.
Tieši šī iemesla dēļ Trampa panākumus es vērtēju nevis no globālās politikas rakursa, bet gan no Latvijas drošības skatu punkta. Un no šī viedokļa, jo pasaulē stabilāk, jo mums drošāk. Var jau jūsmot par Trampa antisistēmisko revolūciju, bet pastāv reālas briesmas, ka šis revolucionārais vilnis aizmēzīs arī mūsu valstiskumu, tāpat kā tas notika pēc līdzīga vadonisma viļņa pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
“Vienotība” iemieso šo stabilitāti (varētu arī teikt - stagnāciju), bet nedrošā situācijā cilvēki izvēlas labāk “zīli rokā” nekā “medni kokā”. Labāk, lai ir, kā ir, nekā jukas, nenosakāmas orientācijas koalīcija un sabiedrības vēl dziļāka sašķeltība.
Tieši šī iemesla dēļ tie politiskie spēki, kuriem nebūtu nekas pretī pret nopietnākām pārmaiņām, labāk skatās uz “Vienotības” pusi nekā uz antisistēmisko Šlesera “Latvija pirmajā vietā”, aiz kuras, lai kā to viņi paši negribētu atzīt, draudīgi vīd Putina atbaidošais tēls.
Skaties no kuras puses gribi, priekšā strupceļš. Bet ja tā, tad nav brīnums, ka šādā situācijā daudzi izvēlas vienkārši nogaidīt, līdz izklīst migla. Varbūt parādīsies kādi jauni ceļi
