Latvijas Bankas (LB) prezidenta vēlēšanu procedūra kļuvusi par esošās Evikas Siliņas valdības “firmas zīmi”. Cirks – tas ir populārākais vārds, kā sabiedrība raksturo riņķa danci ap piektdien it kā panākto vienošanos par vienotu koalīcijas kandidātu – Santu Purgaili – un pirmdien paziņoto, ka “vienotajam kandidātam” koalīcijā balsu nepietiek.
Jāsaka, kā ir. Politiskie lēmumi, kuri vēl nesen šķita pilnīgi nepieņemami, šobrīd vairs nešķiet nekas ārkārtējs. Tā nav tikai Latvijas problēma. Ar to nākas saskarties visur. Krievijas iebrukums Ukrainā kādreiz šķita kaut kas ārpus iespējamā. ES dalībvalstu veto tiesību izmantošana agrāk šķita kaut kas ekstraordinārs. Tagad Ungārija bloķē ES lēmumus gluži ikdienišķā kārtā. ASV prezidents Donalds Tramps gandrīz katru dienu ar kaut ko pārsteidz pasauli, un milzīga sabiedrības daļa visā pasaulē katru viņa dīvaino izlēcienu uztver ar sajūsmu.
Kāpēc lai šādā situācijā Latvijas politiskā dzīve saglabātu ierastās piedienības normas? Vai tikai tāpēc, ka mums blakus atrodas agresīvs Putina režīms, Latvijas politiskā šķira pratīsies? Uz to cerēt ir naivi.
Politiķi ir tādi paši, kāda ir sabiedrība. Viņi ir tautas priekšstāvji. Tautas spogulis. Bet mūžīgie stāsti par 21. gadsimtu, sabiedrības nebijušu garīgo izaugsmi un sociālo attīstību izrādījušies vēlamā uzdošana par esošo.
Tieši tāpat kā stāsti par pārmaiņu nepieciešamību LB un iemesliem, kāpēc jāmaina esošais LB prezidents Mārtiņš Kazāks uz citu, labāku. Pēc pusotra mēneša ilgas muļļāšanās izrādās, ka tas pats Kazāks ir vispiemērotākais.
Izrādās, ka visa šī LB prezidenta ievēlēšanas procedūra nav nekas cits kā vien parasta politiska spēle, kura vairs pat netiek slēpta.
Ja tomēr šajā spēlē gribam meklēt kādu jēgpilnu elementu, tad arī tur nav saprotams: LB ir nepieciešamas pārmaiņas vai tās nav nepieciešamas? Iesākumā Mārtiņa Kazāka nomaiņa pret citu tika pamatota tieši ar pārmaiņu nepieciešamību. Par pārmaiņām runāja arī FM parlamentārā sekretāre, “Vienotības” pārstāve Karīna Ploka. Purgaile savukārt bija jau piesardzīgāka, norādot, ka straujas pārmaiņas nav gaidāmas un nav nepieciešamas. Tagad, virzot atkal Kazāku, rodas iespaids, ka “tā, kā ir, tā arī vislabāk”.
Tiesa, tam visam nav nozīmes, jo kļuvis redzams, ka šim LB prezidenta ievēlēšanas procesam ir maz kopīga ar tiem funkcionālajiem un tautsaimniecības attīstības uzdevumiem, ar kuriem šī amata kandidatūras meklēšana tika pamatota. Galvenais ir politiskā spēle: kurš kuru?
Problēma tikai tā, ka politika tomēr nav ne futbols, ne bokss. Politiķi tomēr tiek uztverti kā cilvēki, kuru uzdevums ir domāt “par tautu” un gādāt, lai valsts sekmīgi darbotos. Atklāti nodarbojoties ar politiskām spēlītēm, var ātri vien zaudēt autoritāti.
Ko mēs redzam spēlē par LB prezidenta krēslu? Sabiedrībā iesakņojas pārliecība, ka Saeima pārvēršas par nenopietnu iestādi, kurā deputāti nodarbojas ar “cirku”. Deputāti ir nevis politiķi vārda tiešajā nozīmē, bet gan politiskās trupas dalībnieki, kuri katrs spēlē savu lomu sava “numura” ietvaros.
Ja reiz tā, tad varam arī izvērtēt šīs spēles/izrādes gaitu un parādīto sniegumu. Pirmais, kas krīt acīs, ir tas, ka pēdējo mēnešu laikā ievērojami uzlabojusies “Progresīvo” pozīcija. Septembrī šīs partijas ministri valdībā karājās “mata galiņā”, bet tagad ne par kādām ministru nomaiņām vairs
nerunā. Tas, protams, neizslēdz pēkšņas situatīvas izmaiņas, jo Evikas Siliņas valdība raksturīga ar negaidītiem un iracionāliem gājieniem, kur loģiku velti meklēt. Taču nevar noliegt, ka “Progresīvie” šīs “LB prezidenta vēlēšanu” spēles laikā ir būtiski nostabilizējuši līdz tam savu ļodzīgo politisko stāvokli. Turklāt tajā faktiski nepiedaloties.
Grūtāk pateikt, kas lielāks uzvarētājs vai zaudētājs neslēptajā ZZS un “Vienotības” cīniņā. Par “Vienotību” var samērā droši teikt, ka tā ir gandrīz pilnībā zaudējusi savu iepriekšējā Saeimas sasaukuma pozīciju: “pieaugušais bērnudārzā”. Pat no politikas dziļākajām dzīlēm iznirusī Sarmīte Ēlerte izdarīja pirmo ierakstu sešu gadu laikā tviterī: “Labs rezultāts JV pilnīgam fiasko.” Šī ir tā reize, kad viņai grūti nepiekrist.
Savukārt ZZS šīs LB prezidenta vēlēšanas vēlējās izmantot kā atgriešanos laukumā jau kā pilnvērtīgam pamatsastāva spēlētājam. Pēc ilgās un psiholoģiski smagās atrašanās dziļā opozīcijā, tiekot atpakaļ pie lielā, lemjošā galda, ZZS iesākumā demonstrēja uzkrītošu samiernieciskumu. It kā sakot: nu, redziet! Nav labāku sadarbības partneru kā mēs. Jau sen vajadzēja ar mums draudzēties, un no daudzām ķibelēm būtu varējuši izvairīties.
Taču, jo ilgāk ZZS atradās varā, jo neapvaldāmāka kļuva vēlme apliecināt sevi, parādīt savu politisko spēku. Parādīt, ka neesam nekādi paklausīgi paipuisīši, kuri bez ierunām pilda “pieaugušo” norādījumus. Vēl jo vairāk situācijā, kad “pieaugušie” (kā jau minēju) nekādi pieaugušie nemaz nav, bet tikai par tādiem izliekas.
LB prezidenta vēlēšanas bija piemērota situācija, kurā ZZS sevi apliecināt, taču brīdī, kad viņu izvirzītajam kandidātam parādījās reāla iespēja tikt ievēlētam ar opozīcijas balsīm, ZZS, kā politikā mēdz teikt, nolēca un šo kandidatūru atsauca, piekrītot idejai par koalīcijas vienotu kandidatūru.
Kas no tā visa beigu beigās sanāca, mēs redzējām pirmdien, un vēl nav teikts, ka ar to viss beigsies. ZZS neslēpj, ka tieši viņi norāvuši Purgailes kandidatūru, sakot, ka piektdienas vienošanās esot bijusi tikai konceptuāla, nevis pilnīga (Viktors Valainis), un to zinājusi arī pati premjere (Augusts Brigmanis). Ko no tā visa ieguvusi ZZS?
Vispirms jāatkārto, ka vecie politiskie principi un vērtēšanas sistēma, kā jau norādīju pašā sākumā, vairs īsti nestrādā. Kā tā strādā, īsti neviens vairs (vēl) nezina, jo līdzsvars ir zudis ārkārtīgi plašā spektrā.
Latvijas politiskajā vēsturē “gaisa jaucēji” nekad nav tikuši augstā godā celti. Savulaik tēvzemiešiem (Nacionālās apvienības priekštečiem) nācās ilgi un grūti atmazgāties no neapdomīgu “valdību gāzēju” slavas, nonākot pretējā grāvja pusē - iemantojot pielaidīgu “samiernieku” slavu. ZZS šajā ziņā vienmēr bijusi nedaudz citā pozīcijā, jo skaitījās, ka aiz ZZS stāv ciets sarunvedējs, kuru apspēlēt grūti. Bet ar kuru var sarunāt.
Šobrīd pāragri spekulēt, kā šīs politiski neprofesionāli organizētās LB prezidenta vēlēšanas ietekmēs pašreizējās Latvijas politiskās trupas tālākās perspektīvas, bet jau pieminēto vispārējo pārmaiņu gaisotnē arvien skaidrāk iezīmējas fakts, ka Latvijā vietējā “Trampa” vieta joprojām ir vakanta. Kas to ieņems, šobrīd vēl nevar pateikt, bet, ņemot vērā vispārējo dinamiku pasaulē, diez vai tā ilgi paliks tukša.
