„Daudziem radošiem cilvēkiem draud morāls, emocionāls un fizisks bankrots,” raksta mūziķis Edgars Rakovskis, reaģējot uz Kultūras ministrijas (KM) izstrādātās valsts pētījumu programmas „Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai 2020. – 2022. gadam” palaišanu vairāk nekā vienu miljonu eiro vērtajā lidojumā. Izskatās, ka naudas šķērdēšana šobrīd nevajadzīgiem projektiem turpinās ar jaunu sparu.
„Kultūru svarīgi ne tikai praktizēt, bet arī saprast: saprast tās likumsakarības un jo īpaši ietekmi uz sabiedrību un tautsaimniecību. Aizvien ir dzīvs stereotips par kultūru kā tikai patērējošu nozari, taču kultūras nozīme ir daudz niansētāka - tā veido personību, sabiedrības vērtības un izaugsmi. Tāpēc šis ir ļoti nozīmīgs brīdis, kurā uzsākam apjomīgu kultūras pētījumu programmu, kuras gaitā izzināsim, kādus resursus valsts attīstībā dod kultūra un kā tos maksimāli efektīvi izmantot,” šīs programmas aktualizēšanu skaidro kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Nenoliedzami, ka tas tā ir, un neviens, izņemot liberālmarksistu ākstus, nestrīdas, ka kultūra ir ikvienas nācijas pamatu pamats.
Bet tieši tagad sākt pētīt šo vispārzināmo faktu - tas izskatās vismaz pēc nekaunības. Kas tieši būtu jāpēta šobrīd, kad visa kultūras dzīve, pateicoties kovidhistērijai, faktiski ir nolikta „uz pauzes”, kad tiek atcelti koncerti, pasākumi, mēģinājumi, nodarbības, festivāli?
Šobrīd, kad par kompensācijām Ministru Kabinetā runā tikai nenotikušā Rīgas maratona sakarā, „aizmirstot” par nenotikušajiem kultūras pasākumiem? Šobrīd, kad mūsu finanšu ģēniji izdomājuši apzagt radošā darba veicējus, ieviešot jaunus laupītājnodokļus, aizklājot to nekrietno būtību ar „rūpēm par radošo cilvēku pensijām”? Šobrīd, kad kultūras cilvēki joprojām zaudē darbu, bet saistības ar bankām jāpilda, kad ik dienu, piedodiet par banalitāti, ir jāēd? Tiešām mums šobrīd nepieciešams pētījums par vienu miljonu eiro? Kas tas ir? Ņirgāšanās vai prāta aptumsums?
Uzrunājot kultūras ministru Nauri Puntuli, mūziķis Edgars Rakovskis turpina: „Netiek noliegta nepieciešamība mainīt lietas, bet tik straujas un krasas pārmaiņas, kā arī miljonu tērēšanai ar mērķi iegūt datus NAV jānotiek brīdī, kad jūsu pārstāvētajai nozarei nav, ko ēst. 2019. gadā [kad apstiprināja pētījuma finansēšanu - E.V.] bija pilnīgi cita situācija, kuras laikā dalīja un plānoja budžetu ar pilnīgi citādu skatu nākotnē. Vai tad plānošanas procesā ministrija(s) neņem vērā ārkārtas situācijas rašanās varbūtību? Vai nav paredzēts krīzes situācijā spēt finanšu līdzekļus un to izlietojumu momentā pārskatīt, pārdalīt? Pēc viena, trim gadiem kultūras nozarē var vienkārši nebūt, ko pētīt.”
Vārdu „pētīt” turpmāk tiešām vajadzētu likt pēdiņās, jo „pētīšana” šodienas apstākļos jau kļuvusi par lamuvārdu. Sensenos laikos bija tāda filma - „Kā nozagt miljonu” (1966), un tā bija populāra daudzus gadus. Filmas autoriem ne prātā nevarēja ienākt, ka viņu viens miljons naudiņu patiesībā ir vientiesīgs sīkums, salīdzinot ar mūsdienu finanšu sadales iespējām. Šodien aktuāls būtu sauklis „Kā apgūt miljonus?”, jo kovidlaika valdīkļi ir kļuvuši īpaši dāsni: miljoniņš eiro par „pētījumu”, cik mums svarīga kultūra, pieci miljoni eiro par „pētījumiem” (Izglītības un zinātnes ministrijas rosinājums), kuru dalībnieki jau trīsarpus mēnešus monitorē „jauno situāciju” - kāda ir dzīve ar kovidu un kā pareizi analizēt sociāli politiskos procesus... Nezin kāpēc šķiet, ka atbildes uz šo „pētījumu” jautājumiem varētu dabūt sarunās ar cilvēkiem, un šīs sarunas varētu būt bez miljonu eiro iesaistes. Ai, bet tas jau vairs nav interesanti.
Kā salds ķirsītis uz saskābušās „pētījumu” finansēšanas tortes tika uzlikts IZM izsludinātais iepirkums 41 000 eiro apmērā, lai ar pozitīvisma kampaņu ietekmētu pretrunīgi vērtēto Augstskolu likuma grozījumu pieņemšanu. It kā jau tas nav tipisks „pētījums”, tomēr ceļš līdz šādam iepirkumam bija pusotra gada agresīva un melīga „pētnieciskā” kampaņa, ko veica IZM ne tikai pret Latvijas Universitāti, bet arī pret citām Latvijas augstskolām, un kurai nepretojās nedz pārējie „koalīcijas” ministri, nedz Saeima, tostarp Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kam vistiešākajā veidā būtu jāieklausās reformētā likuma kritiķos.
IZM izsludinātā konkursa uzvarētājs (acīmredzot kāda reklāmas aģentūra) veiks kroplā un nederīgā Augstskolu likuma popularizēšanu, kur „ietilps komunikācijas kampaņas stratēģijas un vēstījumu izstrāde, piedāvājot situācijas izpēti, radošo risinājumu, ilustrējot kampaņas stratēģijas un taktikas iespējamo attīstību, provizoriskā aktivitāšu laika plāna, provizoriskā mediju plāna un budžeta izstrāde, kā arī izstrādātās komunikācijas kampaņas koncepcijas un taktikas realizācija; par to IZM piedāvā atlīdzību 41 000 eiro apmērā”.
Acīmredzot izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai (JKP) nepietika ar izniekoto naudu, ko viņa „veltīja” tiesāšanās procesam pret Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, lai apmierinātu savu personisko nepatiku pret viņu. Sākotnēji Šuplinska, vienpersoniski izlemjot, cīņai pret Muižnieku noslēdza līgumu ar zvērinātu advokātu biroju „Eversheds Sutherland Bitāns”, apsolot samaksāt birojam 9999 eiro. Advokātu biroja darba likme bija noteikta augsta: 300 eiro stundā, un, visas pretmuižnieka grūtās darba stundas kopā saskaitot, sanāca vairāk nekā 9999 eiro: 16 906,50 eiro. Bez PVN. Bet kopā ar to - vairāk kā 20 000 eiro. Bet kas gan tas ir, ja vajag cīnīties pret Muižnieku un ja šie tūkstoši nav jāmaksā no personīgās, bet gan no nodokļu maksātāju kabatas.
Indriķis Muižnieks tiesā uzvarēja, un nu viņš ir pilntiesīgs Latvijas Universitātes rektors. Taču nav dzirdēts, ka Ministru kabinets būtu kaut jel kā izvērtējis Ilgas Šuplinskas graujošo darbību. Tieši otrādi: klusībā tika atbalstīts viņas kārtējais finanšu plāniņš nejēdzīgā Augstskolu likumprojekta spodrināšanai, savukārt tiesvedība pret Muižnieku, izrādās, bija nepieciešama Šuplinskai tālab, ka ar „tiesvedības rezultātiem attiecībā uz Augstskolu likuma normu interpretāciju, to satura atklāšanu būtu nozīme turpmākajā Augstskolu likuma normu pilnveidošanā”.
Pagaidām nav zināms, ar kādiem vēl brīnumainiem „pētījumiem” vai pilveidojošām tiesvedībām uzstāsies „koalīcija”, tomēr mēs patiesi ceram, ka tā neliks mums vilties. Jo mums taču „naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis”, vai ne, Kariņa kungs?
