„Tā ir garīgās vienotības sajūta, kas valda Aglonā,” teic kāda jauna sieviete, kad viņai jautāju par to, kāpēc viņa ik gadu dodas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkiem Aglonā. „Nē, es neesmu izteikti dievbijīga, mans augstākais sasniegums dievbijībā ir divreiz gadā – Ziemsvētkos un 15. augustā Aglonā – nolikt svecīti baznīcā un palūgt Dieviņa pretimnākšanu,” viņa teic.
Domāju, ka šāda attieksme ir daudziem. Un tas nav nekas nosodāms. Tas ir tāds kā gājiens saules pusē, vairoties no tumsas. Tas ir tāpat kā grebt kokā Jēzu un ļaut viņa krustazīmes novietot ik ceļmalā, ik pagasta robežās. Un neprasīt, lai tas koktēlnieks ir dziļi dievbijīgs. Pietiek ar to, ka viņš mīl un ciena Jēzus dzīves gājumu, jo tas katrā ziņā ir ticams un izprotams. Pietiek ar to, ka koktēlnieks saprot Jēzus cilvēcisko dabu, mīlestību pret līdzgājējiem un pret Mariju - Māti.
Kaut kas dziļš un maiguma pilns ir šajā ikgada atnākšanā uz Aglonu. Svētītā ūdens malks Bazilikas dārzā. Kūstošo svecīšu smārds triju krustu paugurā. Klusuma un bijības piesātinātā nokāpšana Bazilikas kriptā. Pielūgsme pie Marijas altāra. Debesu dziļums virs svētvietas. Tu ienirsti un saproti: tu nekad neizpratīsi Mūžību. Un varbūt tieši tas ir labi. Jo uzzināt visu nozīmē pazaudēt brīnumu.
Kāpēc tieši Aglonā tika būvēta bazilika? Aglonā 1698. gada augustā Viškovas muižas kalpone Anna, kura bijusi dziļi ticīga, esot ieraudzījusi Dievmāti Mariju ar Jēzus bērniņu rokās. Tajā pašā gadā Aglonā ieradās Viļņas dominikāņu klostera priors tēvs Remigijs Mosakovskis. Viņš izvēlējās vietu dominikāņu klostera un baznīcas celtniecībai. Tad Aglona sāka veidoties kā apdzīvota vieta.
Pirmo koka baznīcu kopā ar klosteri Aglonā uzbūvēja dominikāņi 1699. gadā. Tā gan nodega. Savukārt tagadējo mūra baznīcu sāka celt 1768. gadā, un celtniecība ilga 12 gadus. Pēc baznīcas radītāju ieceres tai bija jāaizstāj Rīgas Doms, kas reformācijas laikā tika atņemts katoļiem, un šai baznīcai vajadzēja kļūt par Latvijas katoļu centru ar katoļticīgo svētceļojumu centra nozīmi. Tā uzbūvēja baziliku baroka stilā ar diviem 60 metru torņiem un klosteri.
Interesanti, ka Aglonas baznīca saglabājās arī krievu okupācijas gados, tajā neviens neiekārtoja minerālmēslu noliktavu, kā tas notika ar daudzām baznīcām, te ieradās svētceļotāji, notika dievkalpojumi. Blakus baznīcai darbojās sieviešu klosteris, ko slēdza 1960. gadā. 1980. gadā Aglonas baznīcas 200 gadu jubilejā Romas pāvests Jānis Pāvils II piešķīra baznīcai goda titulu - Basilica minoris. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas katru gadu no 12. līdz 15. augustam Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas dienā Aglonā pulcējas līdz pat pusmiljonam cilvēku. 1993. gada septembrī Aglonā viesojās Romas pāvests Jānis Pāvils II, savukārt pirms viņa ierašanās notika apjomīga Aglonas bazilikas restaurācija, un to palīdzēja veikt Latvijas valsts. Tiem gaudotājiem, kuri uzskatīja par vajadzīgu aizrādīt, ka, raugi, Baznīca ir šķirta no valsts, tāpēc - nav ko izmantot valsts līdzekļus bazilikas restaurācijai, var pateikt tikai to, ka Baznīca tiešām ir šķirta no valsts tālab, lai tādi „valstiskie jautātāji” nemaisītos Baznīcas lietās. Tāpēc 1995. gada 12. septembrī Saeima pieņēma likumu „Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā”, un šim jautājumam tika pielikts punkts. Bet tā ir tikai vēsture. Kaut kas vairāk un dziļāk parādās tad, kad mēģinām izprast - kāpēc. Kāpēc gribam te nokļūt? Iespējams, Dieva mīlestības dēļ. Iespējams - ikgadējas tradīcijas dēļ. Bet, manuprāt, visam pamatā ir vēlme sarunāties un tapt izprastam - lai kliedētu ikvienam cilvēkam tik ļoti raksturīgo, gluži dabisko vientulību.
Laicīgā vara, kas nu atsvešinājusies no cilvēkiem gaismas gadu attālumā, ir zudusi no mūsu dvēseles redzesloka, un no tās mēs diez vai varam gaidīt garīgu atspaidu un atbalstu. Tāpēc mēs to meklējam garīgās varas gaiteņos, tālēs un debesīs. Meklējam un - visticamāk - atrodam.
Tiekamies Aglonā. Mūsu domu, dvēseles un īstenības Aglonā.
