Vai Kariņa valdību varētu izmest kā mīkstās rotaļlietas?

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas dīvāna?” – nicīgi vaicā kāda tviterotāja, komentējot to, ka 18. augusta protesta akcijas noslēgumā pie Ministru kabineta atstātās bērnu spēļmantiņas ir izmestas atkritumos. Todien cilvēki protestēja pret bērnu vakcināciju, pret piespiedu vakcināciju. Neviens valdības locīklis pie cilvēkiem neiznāca. Kādēļ gan to darīt, vai ne? Atvilcies kaut kādu neapzinīgu antivakseru bariņš, un mums, lielkungiem un lielkundzēm, te tagad dancot?

„Mīkstās rotaļlietas tika savāktas maisos, jo tas ir ērtākais šādu mantu savākšanas veids, un novietotas Ministru kabineta ēkas teritorijā. Mūsu uzņēmums neveica šo mantu utilizācijas procesu. Mums nav informācijas, kur tiks nogādātas šīs mantas vēlāk,” skaidroja uzņēmums „Pārcelšanās 24. lv”. Šis uzņēmums arī izvietoja nožogojumu pie MK ēkas, un šīm darbībām uzņēmumu nolīgusi Valsts policija.

Savukārt MK preses sekretārs Reinis Grāvītis izstāstīja, ka mantiņas ir utilizētas - drošības apsvērumu dēļ. „Mīkstās mantiņas ir rotaļlietas ar visaugstāko higiēnas risku - to materiālā uzkrājas vīrusi un baktērijas, un tās ir sarežģīti dezinficējamas. Turklāt pie MK atstātās nakti atradās lietū tuvu samērā intensīvai satiksmei. Tās tika novāktas žoga demontāžas laikā. Novērtējot rotaļlietu stāvokli, tika pieņemts lēmums neapdraudēt to iespējamos saņēmējus un tās utilizēt,” viņš skaidroja.

Pēdējo dienu protestu laikā šis it kā necilais incidents - mantiņu novākšana un utilizēšana - aizskāra kaut kā... sāpīgi. Nepamatots sentiments, vai? Racionāli domājot: šīs bērniem paredzētās mantiņas varēja nogādāt uz jebkuru ķīmisko tīrītavu, dezinficēt, kārtīgi iztīrīt, atjaunot tās un atdot bērnunamiem. To taču vēl ir gana daudz. Vai izdalīt daudzbērnu ģimenēm. Vai slimnīcām. Vai pārstrādāt un uztaisīt paklājus tiem pašiem bērnunamiem. Tas būtu cēls solis, un vienaldzīgajam Ministru kabinetam tiktu piedots daudz kas.

Jā, tas maksātu kādu naudu, taču - cik simtu tūkstošu eiro (droši vien pat miljonus, jo mēs taču visu nezinām) šī „valdība” ir izšķiedusi, apdāvinot pietuvinātas reklāmkompānijas, kuras sataisījušas bezjēdzīgas reklāmas? Un, piedodiet par rupjību, taisīs vēl!

Bet vairāk par visu aizvaino arogance, kas no šīs „valdības” plūst ne tikai rotaļlietu sakarā. Protestos piedalās tūkstošiem cilvēku, un ļoti lielai daļai no viņiem - esmu pārliecināta - piedalīšanās motīvs nesaistās nedz ar atbalstu Gobzema vai Šlesera partijai, nedz ar protestēšanu pret piespiedu vakcināciju, bet gan ar tiesībām brīvi izvēlēties savu dzīves modeli. Cilvēki, vienkārši runājot, protestē pret „valdības” aroganci, trulumu, nekompetenci, vienaldzību, vēlmi uzspiest tizlus, ne ar ko nepamatotus noteikums. Cilvēki ir aizvainoti, ka varasģīmji ar viņiem nerunā. Un pat netaisās runāt.

Premjerministrs Krišjānis Kariņš nākamajā dienā pēc protestiem drosmīgi spēja izteikties tikai tviterlentē: „Covid-19 pandēmija apgrūtina visu pasauli, arī mūsu valsti. Ir saprotami, ka tā izraisa dažādas emocijas un reakcijas. Taču mums jāturas mierīgiem un vienotiem. Kopā uzveiksim šo sērgu. Paldies Valsts policijai par profesionālo darbu, nodrošinot sabiedrisko kārtību.” Viss!

Savukārt Valstiskuma balvas pasniegšanas laikā (21. augustā) viņš pacilāti secināja, ka „mūsu tauta ir nepārspējama tad, kad esam vienoti”. Bet šobrīd, izrādās, mēs neesam vienoti, un nevienotību veicinot dzīve „neticamā dezinformācijas un melu mākonī” par kovidpandēmiju un valdības darbu. Tu, re, ko! Kurš gan ģenerē šo dezinformācijas un melu mākoni, ja ne pati „valdība” - ar savu juceklīgo darba imitāciju, līdzekļu šķērdēšanu un tēlošanu, ka viss, ko tā dara, ir pareizi?

Arī par 23. augustā organizēto Baltijas ceļa piemiņas pasākumu mūsu valdīkļiem nav ko teikt. Kaut arī cilvēkiem pret to bija (un ir) divējāda attieksme, valdošajiem krēsliem beidzot vajadzētu sākt vērtēt savu attieksmi pret protestētājiem. Jo tādu paliks arvien vairāk.

Bet divējāda attieksme ir tālab, ka vieni to redz kā brīvības ceļu - tādu pašu, kāds tas bija 1989. gadā, savukārt citi - par antivakseru ceļu, kas ir Baltijas ceļa vērtības un nozīmes pazemināšana. Protams, jēdzienā „brīvība” ir ieliktas arī katra cilvēka iespējas izvēlēties - vakcinēties vai nevakcinēties, un tas ir pareizi. Bet reducēt valsts brīvību un neatkarību uz indivīda brīvību - durt vai nedurt to faizeri vai astrazeneku - tas, piedodiet, ir kaut kā... necienīgi. Varu piebilst vien to, ka mans Baltijas ceļš ir un paliek 1989. gada 23. augusta Baltijas ceļš - vienīgais un neatkārtojamais.

Turklāt... odiozas ir personas, kuras organizēja 2021. gada „ceļu”. Tāds ir Rūdolfs Brēmanis: 2019. gada jūlijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā sāka skatīt lietu par krāpšanu, kurā Brēmanis apsūdzēts par vairāk nekā 100 000 eiro piesavināšanos laikā, kad viņš no 2013. līdz 2016. gadam bija pilnvarotais lietvedis Latvijas vēstniecībā Apvienotajos Arābu Emirātos. Tiesu 2020. gadā izsludināja par slēgtu, jo tajā tikšot izskatīti ierobežotas pieejamības dokumenti. Visticamāk, Ārlietu ministrijas kauns bija tik liels, ka to nevarēja ievietot tiesas zālē...

Par eksdiplomātu „mazliet labāki” ir Igaunijas puses „ceļa” organizatori: tie ir Hando Tonumā un Marianna Jonasa, kas ir pazīstami kā Igaunijas lielākās viltus ziņu lapas „Telegram” radītāji. Par lietuviešu puses „ceļa” organizatoru zināms vienīgi tas, ka viņš ir biznesmenis.

Bet galvenais jautājums paliek: cik ilgi valdošie ignorēs tautu? Viss viens - vai tas ir Alda Gobzema organizēts mītiņš ar vai bez traktoriem, vai tas ir muzikāls burziņš Doma laukumā „ar Šlesera zīmi”, vai tas ir tīras sirds atceres pasākums (bez Brēmaņa) ar nosaukumu „Baltijas ceļš”, - tie visi ir protesta ķēdes posmi. „No tautas sapulcēm un barikādēm esam nodzīvojušies līdz stāvoklim, kad valsts augstākā vara turas tikai uz svešas naudas izdalīšanu un pārdalīšanu, jebkurai ideoloģijai deģenerējoties par visaptverošu korupciju,” nesen izteicās politikas vērotājs Mārcis Bendiks. Un tauta protestē tieši pret to, ka tai ilgstoši jādzīvo šajā deģeneratīvajā „stāvoklī”. Bet valdošie to nezin kādēļ nevēlas saprast.

Kamēr pie augstiem krēsliem pielīmētie domās, ka līme ir mūžīga, tikmēr viņos valdīs miers, tīkams aklums un nenogurdinošs kurlums. Bet cerību iedeva minētais uzņēmums „Pārcelšanās 24. lv”, mundri un cerīgi apliecinot: „Mēs patiesi izprotam akcijas dalībnieku sašutumu par valdības pieņemtajiem lēmumiem un vēlmi pēc politiskām pārmaiņām. No savas puses varam vien piebilst - ar prieku palīdzēsim valdības locekļiem sapakot mantas un pārvākties.”

Varbūt tiešām: salikt maisos visus valdīkļu loriņus, gudros pierakstus, baltos cimdus, gumijas piekšautus un skalpeļu asināmos un izmest mēslainē. Tāpat kā mīkstās rotaļlietas, ar kuru palīdzību cilvēki centās pateikt savas izjūtas un cerības. Un tad jūs, šķietami stingri pielīmētie, arī varētu beidzot aizvākties. Uz neatgriešanos.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.