Kas Pavļutam svarīgāks – košļājamie kociņi vai vēzis?

2021. gada 1. septembrī Valsts prezidents Egils Levits apmeklē Rīgas Valsts vācu ģimnāziju © Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja

„Ja šāds papildu slogs turpināsies, pavisam noteikti mēs no Izglītības un zinātnes ministrijas neizslēdzam nepieciešamību, ka būs jāvēršas valdībā ar papildu līdzekļu pieprasījumu saistībā ar šo nestandarta situāciju, kas skolām ir jāpieredz,” siekalu testu ekspansiju komentē ministre Anita Muižniece (JKP). Skolotāji ir disciplinēti un kārtīgi, viņi dara to, ko viņiem liek darīt. Arī organizē siekalu testu izpildi garajā starpbrīdī, piekodinot skolēniem pirms tam neko neēst.

Siekalu tests nav pēdējais variants, ko piedāvā veselības ministrs Pavļuts: pilotprojekta veidā ir plānots siekalu testa vietā izmantot košļājamos kociņus. Vēl ir doma testu veikt reizi divās nedēļās, nevis reizi vienā - kā tas ir tagad, jo nav skaidrs, cik ilgi veselības un izglītības sistēmas spēs izturēt šo iknedēļas siekalu testēšanas slodzi.

Bet jau tagad ir dzirdamas sūdzības par nekvalitatīvo darbu testu analizēšanā: skolas stāsta par to, ka ir ļoti grūti sazināties ar „MFD laboratoriju” (šī laboratorija nodrošina testēšanu 470 skolām Latvijā), testu piegādes process esot neprecīzs, rezultāti nereti jāgaida ilgi, un tie mēdz būt kļūdaini. Patiešām, kāpēc gan vienai otrai laboratorijai iespringt, ja valsts samaksā par katru testu?

Vairākas skolas tostarp aicina atteikties no „MFD laboratorijas” pakalpojumiem, taču tas, kā izteicās abi ministri, nav iespējams, jo tad citas laboratorijas būšot pārslogotas. Vienvārdsakot, skolas, tieciet galā pašas!

Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne piekrita, ka sadarbības veidi ar laboratorijām ir dažādi: „Mēs sadarbojamies ar Centrālo laboratoriju. Procesa sākumā laboratorijas darbinieki kavējās, bija grūti viņus sazvanīt, tagad gan viss ir pareizajās sliedēs, un problēmu nav.” Skolēni siekalu testu nodošanas vajadzību uztver mierīgi, pat ar humoru. Skolā ir medmāsa, viņa vienlaikus arī pedagogs, kas koordinē testu nodošanu.

Gundega Rancāne gan brīnās, ka patlaban notiek diskusija par to, ka testi varētu pāriet uz divu nedēļu intervālu. „Mums vienai darbiniecei uzrādīja pozitīvu testu, un es domāju, ka viena nedēļa ir optimāls intervāls.” Direktore priecājas, ka lauku vide ir „nekaitīgāka”, salīdzinot ar pilsētas vidi, jo iespēja būt svaigā gaisā kliedē bažas par vīrusa izplatīšanos.

Savukārt Majoru vidusskolas direktore Ilze Ose izstāsta, ka viņas vadītā mācību iestāde sadarbojas ar Gulbja laboratoriju. Ik reizi tiek testēti aptuveni 300 skolēni. „Daļēja piesardzība tā, protams, ir,” teic Ilze Ose, vērtējot iknedēļas testēšanu, „un mūsu visu kopīgais mērķis ir strādāt klātienē, būt skolā. Bet, lai veiktu medicīnisko aprūpi, tam paredzēti mediķi. Taču skolotājiem šobrīd uzlikta papildu slodze, pieņemot un nododot siekalu testus. Ja mediķi uzskata, ka siekalu tests kaut kā var palīdzēt, tad... tas ir jāveic. Turklāt tas ir visvieglākais paņēmiens.”

Cik izmaksās šie siekalu testi? To, iespējams, atklās pēc gadiem. Bet tie būs miljoni eiro. Jau šobrīd kā melnā caurumā ir sabiruši miljoni, ko valdība iztērēja bezjēdzīgi - dažādiem reklāmas un pētniecības (?) projektiem, birojiem utt. Taču vissāpīgākais ir tas, ka nauda, ar kuru varētu glābt cilvēku tūkstošus, vienkārši tiek izpļekarēta.

Negaidītu rezonansi ieguva publiskotais fakts par kādu sievieti, kurai valsts, iespējams, kompensēs zāles pret vēzi tikai tad, ja audzējs progresēs. Bet, lai tas neprogresētu, viņai zāles ir nepieciešamas jau tūlīt, un tās gada laikā izmaksā 56 672 eiro! Tie ir tikai 56 672 par cilvēka dzīvību. Tikai. Protams, līdzīgu gadījumu ir tūkstošiem, un varbūt tieši tāpēc varnešiem beidzot vajadzētu sākt domāt par to, kā palīdzēt slimniekiem. Bet svarīgs diemžēl ir tikai kovids, kovids, kovids...

Pēc sievietes stāsta nāca citi, tikpat skumji un traģiski vēstījumi. „Esmu aizvadījis un pavadījis mammu šogad. Diagnoze - tā pati, kas minēta šeit. Atvainojos, bet onkoloģiskās un kardiovaskulārās slimības kopā ar mentālajām slimībām joprojām ir daudz, daudz nopietnāks drauds veselībai nekā kovids. Vai mums kā valstij, kā sabiedrībai tas rūp, vai gribam (..) apkarot pandēmiju, piemirstot par visu pārējo?” raksta kāds vīrietis. „Mēs pavadījām tēvu. Dēļ ierobežojumiem netika pabeigta ķīmijterapija. Pameta slimnieku likteņa varā uz visu 2020. gadu... līdz viņš aizgāja. Pusotru gadu ārsti nelikās ne zinis. Tad ierobežojumi, tad rindas, tad zvanīšot paši,” stāsta kāda sieviete.

Uzskatu, ka veselības ministra pienākums ir tvert daudz lielāku laukumu, nekā tikai to, uz kura redzamas, piemēram, tikai siekalu testu kolbiņas vai tikai pretkovida vakcīnu „aptveres”. Jau pusotru gadu mēs te mujamies pa miglainām „prioritātēm”, kuru galvgalī ir tikai un vienīgi kovids. Piedodiet, ir arī citas hroniskas slimības, ar kurām diemžēl mirst daudz vairāk cilvēku. Tad varbūt beidzot sadaliet savu uzmanību pa visu - visu! - veselības aprūpes laukumu, jo ir nekrietni pievērsties tikai košļājamo kociņu vai kādu tikpat aizraujošu „fīču” aizraujošajai realizācijai.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.