Garu un acīmredzami neauglīgu diskusiju rezultātā starptautiskā ekspertu grupa, kurā bija arī Latvijas pārstāvji Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns, nolēma pateikt „nē” latviešu leģionāru piemineklim Zedelgemā (Beļģijā), ko 2018. gadā atklāja par piemiņu latviešu karagūstekņiem (to bija ap 12 000), kuri mitinājās gūstekņu nometnē 1945./46. gadā. Piemineklis tur mierīgi stāvētu vēl gadu simtus, ja vien interneta troksni ap to nebūtu sacēlis kāds Ļevs Goļinkins, apgalvodams, ka latviešu leģionāri ir vainojami „žīdu šaušanā”, tādējādi piespēlējot „materiālus” holokausta biznesmeņu kārtējām melu konstrukcijām.
2018. gadā karagūstekņiem veltīto pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai” sirsnīgi, piedaloties daudziem vietējiem iedzīvotajiem, atklāja Zedelgemas pilsētas galva Annika Vermelena, LR vēstniece Beļģijā Ilze Rūse un Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs.
Pēc Goļinkina paskvilas žurnāls „Paris Match Belgique” publicēja rakstu par leģionāru pieminekli Zedelgemā, citējot galveno holokausta biznesmeni, Simona Vīzentāla centra pārstāvi Jefremu Zurofu, kurš tradicionāli apgalvoja, ka leģionāriem veltītais piemineklis zaimojot nacisma upuru piemiņu. Šai propagandona „dziesmai” drīz vien pievienojās beļģu kreisie politiķi, atkārtodami mantru par „latviešu nacistiem”.
Spiediens uz Zedelgemas pašvaldību bija masīvs, un vislielākās bija iespējas, ka piemineklim ne tikai noņems skaidrojošo plāksni, bet arī nojauks pašu pieminekli. Tas ir viens no rīcības variantiem, jo apgalvojums, ka pieminekli „pārvietos”, izskan kā solījums to vienkārši izmest mēslainē vai - labākajā gadījumā - ar visu vēsturiskā skaidrojuma plāksni atdot tā veidotājiem.
Tas, ka divus gadus latviešu karavīriem nācās dzīvot briesmīgos apstākļos, kuros viņi slimoja un mira, gandrīz nevienu vairs neinteresē. Bet paliek jautājums par 80 leģionāriem, kuru pīšļi atrodas Zedelgemā. Tos vajag pārvest atpakaļ uz dzimteni. Te nu darbs mūsu politiķiem - ja vien viņiem pietiks uzņēmības un drosmes atvērt ceļu, lai leģionāri atgrieztos Latvijā.
Vēlējos uzzināt valsts augstāko amatpersonu viedokli par šo situāciju, ņemot vērā to, ka 1998. gada Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, ko pieņēma Saeima, neviens nav atcēlis. Tajā izskaidrota vēsturiskā situācija, kādā atradās latviešu leģionāri, izskaidrots arī, kāpēc nevar un nedrīkst uzskatīt latviešu leģionārus par nacistiskiem noziedzniekiem, jo viņi tādi nav (to atzina arī Nirnbergas tiesa), un viņus nekad nav saistījuši nacistiskās Vācijas militārie vai iedeoloģiskie mērķi. Citastarp deklarācijā teikts, ka „Latvijas valdības pienākums ir: (..) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs”.
Atbildi nekavējoties atsūtīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/Par) un Valsts prezidenta kancelejas pārstāve Aiva Rozenberga. Vakar saņēmām atbildi arī no Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces (NA).
Edgars Rinkēvičs: „Latvijas vēstniecība Beļģijā ir saņēmusi informāciju no Zedelgemas pašvaldības, ka starptautisko vēsturnieku simpozijs par sarežģītajiem vēstures notikumiem saistībā ar vairāk nekā 12 000 latviešu karagūstekņu nonākšanu Zedelgemā ir rekomendējis pārvietot pieminekli „Latvijas stāvstrops brīvībai” no tā pašreizējās atrašanās vietas. Nevaru komentēt apsvērumus, kas noveduši pie šādas rekomendācijas, taču būtiski, ka vēsturnieki rosinājuši plašāk pētīt sarežģītos Otrā pasaules kara jautājumus kontekstā ar Zedelgemas karagūstekņu nometni.
Kopš šī jautājuma aktualizācijas Latvijas vēstnieks Beļģijā Andris Razāns ir bijis pastāvīgā saziņā ar Zedelgemas pašvaldību un šonedēļ apmeklēs to klātienē, lai ar pilsētas vadību pārrunātu tālāko rīcību. Pašvaldība ir apliecinājusi Latvijas vēstniecībai, ka šobrīd nav pieņemts lēmums par pieminekļa pārvietošanu. Par tālāko tā vēlas apspriesties ar Latvijas Okupācijas muzeju, kas šajā lietā ir pilsētas partneris no pieminekļa uzstādīšanas brīža. Par situācijas attīstību 3.12. esmu informējis arī valsts augstākās amatpersonas.
„Latvijas stāvstropa brīvībai” liktenis ir un būs Latvijas Ārlietu ministrijas un Latvijas vēstniecības Beļģijā uzmanības lokā. Mūsu mērķis ir, lai tiktu nodrošināta cieņpilna un objektīva attieksme pret mūsu valsts un tautas vēsturi, kā arī piemiņas zīmēm un pieminekļiem, kas to simbolizē. Ja Zedelgemas pilsēta lems pieminekli pārvietot, tad tiks darīts viss, lai tas tiktu izdarīts iespējami ātri un nodrošinot ar objektīvu informāciju par tā nozīmi.
Pēdējos gados ir saskatāmas arvien pieaugošas tendences no Krievijas puses nomelnot un pārrakstīt Eiropas un Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Diemžēl šie centieni atrod dzirdīgas ausis daudzu Eiropas un pasaules valstu vēsturnieku, žurnālistu un politiķu vidū. Esam gan atspēkojuši, gan aktīvi skaidrojuši mūsu vēsturi, to darīsim arī turpmāk. Vienlaikus ir nopietni jāstiprina mūsu vēstures zinātnes un no tās izrietošās vēstures diplomātijas kapacitāte, lai mūs vairāk sadzirdētu.”
Vēlāk Edgars Rinkēvičs atsūtīja papildinājumu: „Beļģijai nav vēstniecības Latvijā, tādēļ pamatā darbs notiek Briselē ar mūsu vēstniecības starpniecību. Vēstnieks jau vasarā ieradās ar demaršu Ārlietu ministrijā, taču Beļģija ir federāla valsts, un federālās valdības iespējas iespaidot Valoniju un Flandriju ir ierobežotas. Mūsu darbs ir vērsts, lai pieminekli saglabātu, nevis nojauktu, par ko jau pāragri priecājas RU propaganda, pat ja tas galu galā nozīmē pārvietošanu.
Ar valsts augstākajām amatpersonām (Valsts prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju, Ministru prezidentu un Saeimas Ārlietu komisijas vadītāju) vienojāmies, ka savās sarunās ar Beļģijas kolēģiem šo lietu izrunāsim. Es neizslēdzu dažāda veida diplomātisko komunikācijas līdzekļu izmantošanu attiecīgā laikā un situācijā.
Par pārapbedīšanu: tas gan vairāk ir Aizsardzības ministrijas kolēģu un attiecīgo sabiedrisko organizāciju jautājums. Ja tās pieņems šādu lēmumu, tad Ārlietu ministrija un vēstniecība sniegs visu nepieciešamo atbalstu. Mans personīgais viedoklis: mūsu karavīriem, lai kuros karos un kurā pusē viņi ir karojuši, ir jānāk mājās.”
Aivas Rozenbergas atsūtītā atbilde: „Valsts prezidents par šo tematu ir pastāvīgā kontaktā ar ārlietu ministru. Ārlietu ministrs, kurš jau Jums ir sniedzis detalizētu atbildi par šo tematu, ir gan Valsts prezidentu, gan citas amatpersonas informējis par situāciju. Valsts prezidents ir paudis stingru atbalstu arī turpmākiem aktīviem diplomātiskajiem centieniem Latvijas vēstures skaidrošanā laikā, kad nereti sastopam mēģinājumus pārrakstīt vēsturi vai izplatīt dezinformāciju. Visi Otrajā pasaules karā bojā gājušie ir divu totalitāru, noziedzīgu režīmu upuri.”
Artis Pabriks: „Kad piemineklis tika celts, es ļoti nopriecājos, ka beidzot uzvar vēsturiskais taisnīgums un cieņa attiecībā uz latviešu leģionāriem un karagūstekņiem. Arī mans tēvs ir bijis karagūstekņu nometnēs Francijas teritorijā, tādēļ es un mana ģimene ir ziedojusi, lai Zedelgemas piemineklis taptu uzcelts. Uzskatu, ka Latvijas Ārlietu ministrijai jāizsaka visstingrākais protests Beļģijas valdībai par šādām idejam un jāpanāk, ka Zedelgemas piemineklis netiek skarts un tiek pienācīgi godāts, lai Beļģijā neuzvarētu prokremliskā propaganda.”
Ināra Mūrniece: „Ļoti žēl, ka patlaban uzbrukumu piedzīvo piemineklis Zedelgemā, kuru atklāja ar šīs pilsētas pašvaldības atbalstu. Svarīgi, neskatoties ne uz ko, turpināt skaidrot, ka latviešu leģionāri bija nevis kara noziedznieki, bet gan upuri. Nirnbergas procesā atzīts, ka par kara noziedzniekiem nav atzīstamas personas, kuras „valsts iesauca tādā veidā, ka viņiem nebija izvēles iespējas, un kuri nebija izdarījuši šādus noziegumus”.
Mums ir jāturpina pētīt, analizēt pagātnes faktus, jāprot zināmais pasniegt tā, lai tas būtu uztverams arī tiem, kas pieraduši dzīvot citā informācijas telpā. Mums aktīvāk jāvirzās uz vienotu Eiropas vēstures izpratni. Uzskatu, ka būtu lietderīgi pārdomāt Vēsturnieku komisijas atjaunošanu, iespējams, pie LU. Šai komisijai būtu jāspēj ātri analizēt situāciju un jāpalīdz pašmājās un starptautiski skaidrot sarežģītus Latvijas vēstures jautājumus.
Zedelgemas piemineklis simboliskā veidā apliecina to, ka vēl stipri jāmazina plaisa kopīgā Eiropas pagātnes izpratnē.”
„Zedelgemas nometnē bija gandrīz 12 000 latviešu karavīru. To skaits ir līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana ideja ir piemineklī apvienot kopīgās eiropeiskās vispārcilvēciskās vērtības un visiem eiropiešiem saprotamu simbolu valodu ar tikai Latvijai īpašo un vizuāli raksturīgo. Latvijas bišu saime Flandrijas zemē. Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas - tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv, cīnās un mirst par savu stropu, saimi, brīvību,” - tā sava darba ideju pamatoja tēlnieks Kristaps Gulbis.
Pilnīgi skaidra nostāja un idejas poētika. To vēsturiski un faktoloģiski savulaik izgaismoja arī Latvijas Okupācijas muzejs: „Nepieciešams uzsvērt, ka Otrā pasaules kara laikā okupācijas varas iestādes Latvijā īstenoja prettiesisku mobilizāciju. Vairums latviešu karavīru nonāca Vācijas bruņoto spēku rindās piespiedu kārtā. Svarīgi, ka latviešu leģionāri nekad nebija SS organizācijas locekļi. Piemineklis „Latvijas stāvstrops brīvībai” neglorificē nedz SS kopumā, nedz Waffen-SS. Tajā nav lietoti politiski simboli.
Piemineklis veltīts vienīgi latviešu karagūstekņiem, kas atradās Zedelgemas nometnē ļoti grūtos apstākļos. Diezgan liels skaits ieslodzīto slimoja un mira. Nav pamata apgalvojumiem, ka Zedelgemas gūstekņi kā kopums būtu saistīti ar kara vai genocīda noziegumiem. Beļģijas vicepremjers un tieslietu ministrs Vincents van Kvikerborns pilnīgi pareizi norādījis, ka aizdomas par jebkādiem noziegumiem ir jāizmeklē pienācīgā veidā. Jebkādas kolektīvas vainas piedēvēšana latviešu karavīriem nav korekta.”
Laikā, kad mūsu valstī tiek atjaunoti padomju okupantu pieminekļi un nedz vietvaras, nedz augstākas varas pat nemēģina iebilst šīm darbībām, iespējams, notiks brīnums un tālās Zedelgemas „Bišu stropu” ar kopīgiem pūliņiem tomēr izglābs, un vēsturiskā patiesība un taisnīgums uzvarēs. Bet skarbā pieredze liecina, ka tas var notikt tikai tad, ja nepārtraukti - nepārtraukti! - tiek prasīts no amatpersonām: kustieties!
Acīmredzot tas pats jādara te, uz vietas, ar „mīlestību” aplūkojot okupantu pieminekļus - gan monstrozus savā baisajā bezgaumībā, gan sīkus un apdauzītus. Kustieties, pie varas esošie, iztīriet zemi no okupekļiem, atjaunojiet vēsturisko taisnīgumu.
