Okupantu dabu atpazīstam arī šodien

© Grāmatas vāks

„Un tad sākās skola, man bija jāsāk mācīties. Septiņi gadi man palika septembrī. Mamma samācīja – „imja, famiļija”, – to zināju. Man prasa „otčestvo”. Es nezinu, kas tas tāds ir. Nu, kā sauc tēvu. Es saku – tēvs. Tā arī pierakstīja: „Tevovič”.” To atceras Kārlis Adata, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja uz Tomskas apgabalu 1949. gada 25. martā. Vēl 164 cilvēku dzīvesstāsti ir lasāmi nesen iznākušajā grāmatā „Sibīrijas bērni 1949”. Skaudrs laiks, kas jāatceras šodien un vienmēr.

Māra Apine (dzimusi Priedīte): „Atceros, nāku no skolas, 1949. gada 25. marts bija saulaina diena. Nāk pretim kaimiņiene un saka: ej nu atrāk uz māju, ka nepaņem mammu un tu nepaliec viena. Es domāju - ko tu jocīgas runas runā... Es sāku raudāt.

Aizeju, pie mājas redzu, ka tur divi pajūgi, nežēlīgi rej suns. Mamma nervozi krāmē drēbes. Mammai bija Piebalgas tautastērps - kāzu tērps, skaista sakta. Paņēma līdzi.

Mamma grib aiziet uz kūti, jo bija jāslauc govis, bija jādzimst teliņam, vajadzēja cept maizīti, mamma bija iekūrusi krāsni. Vēl tagad acīs stāv, kā mīkla veļas pāri muldiņai.

Duksītis skrien līdzi, to nošauj... Manī radās naids, sapratne, ka tie ir slikti cilvēki, ja var nošaut suni.”

Aija Gaile: „Kad nebija jāiet skolā un vecāku nebija mājās, - blakus bija upe, liela, skaista, un mēs pavadījām laiku pie tās. Vasaras tur bija siltas. Lielajai upei bija atteka un vidū pussala. Ja bija sadzīti baļķi, mēs pa baļķiem skrējām pāri uz lielo upi. Atceros, mamma bija darbā un nezināja, ko mēs tur darām. Uz visām barakām bija tikai viena aka, un veļu mazgāt gāja uz upi. Un mamma bija ieraudzījusi, ka mēs, meitenes, paķeram viena otru aiz rokas un skrienam pa baļķiem, bet baļķi šūpojās. Viņai bija tik daudz prāta, ka viņa mani nesauca. Pēc tam gan tika... Upe bija liela, starume bija spēcīga.”

Dzidra Laģe: „Mēs palikām pēdējie, mūs aizveda vistālāk - 60 kilometrus aiz Kolpaševas, gandrīz mūžīgā sasaluma zeme, jo nākamā pilsēta jau bija mūžīgajā sasalumā. Tas bija 2. maijs, garmoškas spēlēja, par mums ņirgājās - fašisti atvesti. (..) Sādžā mūs novietoja. Bija istabiņas, un tajās istabiņās - ne jau pa ģimenei, bet pa divām, trim ģimenēm kopā. Mēs tikām istabiņā trīs ģimenes. Mums bija labi, mums bija istabiņas, kur palikt, bet tur bija izsūtītie krievi, un viņi bija izlikt taigā, pilnīgā taigā, starp kokiem.

Tur bija tā - vai nu viņi cēla mājiņas, vai raka zemļankas. Tie, kuri tā darīja, palika dzīvi, bet bija arī tādi cilvēki, kuri gaidīja, domāja, ka kaut kas taču notiks, ka tā nevar būt, ka tādas represijas. Tie gan aizgāja bojā.

Kā vēlāk stāstīja vietējie iedzīvotāji, ka atrastas tādas čupiņas - cilvēki sagāja kopā un nomira kopā...”

1949. gada 25. marta NKVD organizētajā akcijā ar nosaukumu „Krasta bangas” (Priboj - krieviski) no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas uz Sibīriju deportēja vairāk nekā 90 000 iedzīvotāju. No Latvijas vien - 42 125 cilvēkus. Liela daļa bija bērni - „noziedznieki - tautas nodevēji”. Daudzi palika Sibīrijā, daudzi arī atgriezās Latvijā. Bet viņu bērnība bija nolaupīta, daudzi tika pārkrievoti, dzīve - salauzta... To nav iespējams piedot. Un tas ir jāatceras mūžīgi.

Kāpēc? Tāpēc, ka mums arī tagad ir jāzina, ko var sagaidīt no austrumu kaimiņa, kuram pat līdz šim brīdim nav miera. Šis austrumu kaimiņš, nespēdams tikt galā ar milzu teritoriju, ko pats ir sagrābis gadsimtu gaitā, grib sagrābt arvien vairāk. Okupantiem, kuri nejūt sātu, nekad nebūs gana, viņiem vajadzēs vēl un vēl. Stāstos, kurus izlasām nesen iznākušajā grāmatā, atpazīstam okupantu dabu, kas nav mainījusies arī šodien.

Lai atgādinātu vēsturi, kinorežisore Dzintra Geka 2000. gadā nodibināja fondu „Sibīrijas bērni”, sākotnēji sarīkojot emocionālu, sirsnīgu pasākumu - skolēnu sacerējumu konkursu par tēmu - „Izsūtītie”. Visus šos gadus nebija iespējams bez asarām lasīt skolēnu sacerējumus, ko viņi rakstīja, balstīdamies uz savu radinieku atmiņām par Sibīriju. Tad radās arī skolēnu zīmējumu konkurss. Tad tika uzņemtas filmas, kuru galvenie varoņi bija deportētie latvieši un Sibīrija. Tad tika izdotas grāmatas par Sibīrijas bērniem.

Tas viss ir vajadzīgs, lai piemiņa dzīvotu tālāk, jo Sibīrijas bērni, kas šodien vairs nav bērni, aiziet Mūžībā... Tāpēc piemiņa jāglabā nākamajām paaudzēm - viņu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem. Un ne tikai piemiņa vien: šīs atmiņas ir brīdinājums šodien.

Annija Bērziņa, skolniece, mūsdienas: „Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu: kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk. Vēsture vieno tautu, un tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un pats lielākais noziegums no visiem - brīvības un dzīvības atņemšana.”

***

Grāmatā „Sibīrijas bērni 1949” apkopoti 165 cilvēku dzīvesstāsti, kuri kā bērni 1949. gada 25. martā tika aizvesti uz Sibīriju. Grāmatā publicētas apgabalu kartes un apraksti, katrai intervijai pievienotas fotogrāfijas no personīgajiem arhīviem. Grāmatu var iegādāties, pasūtot fonda mājaslapā www.sibirijasberni.lv vai zvanot pa telefona nr. +371 2 8643979.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.