Pēc ilgstošas sarakstes ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbinieku Miku Strazdiņu, kurš ir ministra Artūra Toma Pleša („Attīstībai/Par”) padomnieks sadarbībai ar plašsaziņas līdzekļiem, beidzot ieguvu gandrīz visu mani interesējošo informāciju. Gandrīz visu! Jo ministra rīcībā kaut kādiem noslēpumiem tomēr jāpaliek.
Tā arī palika neatklāts, vai Saaeimas deputātes Daces Rukšānes („Attīstībai/Par”) meita Annemarija Sofija Rukšāne pati uzprasījās darbā pie Artūra Toma, vai arī mamma palūdza, nu, tīri tā, čomiski - bērnam naudiņa jāpelna, un ministrija tomēr ir finansiāli stabila vieta.
Par konkursa rīkošanu uz vietu ar nosaukumu „ministra padomniece komunikācijas jautājumos” Miks Strazdiņš izteicās gana mīklaini: „Annemarija tika pieņemta darbā, jo no vairākiem kandidātiem tieši viņa jau iepriekš pierādījusi savas spējas radīt atbilstošu un piemērotu saturu.” Tātad tas konkurss tika rīkots vai ne? Vai arī atnāca „vairāki kandidāti”, bet neviens - izņemot Annemariju - nebija Rukšānes meita?
„Ņemot vērā, ka ikdienas darbs lielākoties noris man un viņai sadarbojoties, kopīgs redzējums par to, kā īstenot komunikāciju digitālajā vidē, ministra ieskatā nāca par labu viņas kandidatūrai. Annemarija devusi svaigu redzējumu un ieteikumus, kā izmantot digitālos rīkus, lai uzlabotu komunikāciju mūsdienām atbilstošā formātā; tostarp arvien saprotamāk, informatīvāk un kvalitatīvāk,” skaidro Miks Strazdiņš.
Ieskatos ministra Artūra Toma tviterlentē, lai izbaudītu digitālo rīku svaigo redzējumu. Un, zināt, ir! Tā, piemēram, 18. decembrī ministrs, piedodiet, Annemarija ir ierakstījusi šādu tekstu: „Prieks, ka @attistibai kongress Bauskā - Nav jaudīgākas komandas par šo, un šogad padarīto darbu saraksts apliecina, ka esam strādājuši daudz, ražīgi un gudri! Tikai uz priekšu arī turpmāk!”
Cits Annemarijas ieraksts 18. janvārī. „Šodien valdībā skatījām Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) Stratēģisko plānu 23. - 27. gadam, kura tapšanā aktīvi iesaistījās arī @VARAM_Latvija - jāturpina darbs ar visu partneru aktīvu līdzdalību, sniedzot ieguldījumu vides un klimata mērķu sasniegšanā.”
Vēl kāds ieraksts 21. janvārī. „Pagodinājums ieņemt @AttistibaiPar līdzpriekšsēdētāja amatu! Kopā esam realizējuši reformas, kas Latvijā atliktas desmitiem gadu. Tā, piemēram, ilgi gaidītā depozīta sistēma dzērienu iepakojumam jau 1. februārī uzsāks darbu!”
Darbiņš kaulus nelauž, un ministrs var atviegloti uzelpot: gandrīz katru dienu parādās pa vienam Annemarijas sacerētam tvītam, kas atspoguļo ministrijas darba dunu, un par to jaunā censone saņem atalgojumu amplitūdā no 1550 līdz 2264 eiro pirms nodokļu nomaksas. Šos skaitļus beidzot dabūju no Mika Strazdiņa. Ja pareizi saprotu, par diviem un vairāk tvītiem amplitūdas augšējais skaitlis pietuvojas, vai ne?
Un tomēr ir kaut kā žēl, ka mēs nekad neuzzināsim, ko patiesībā domā Artūrs Toms, jo viņa vietā domā Annemarija, precīzāk sakot, reflektē ministrijas oficiālās ziņas. Bet jācer, ka Annemarija iemācīsies ne tikai „uzturēt ministra sociālo mediju kontus”, bet arī patiesi komunicēs ar sociālo mediju lietotājiem un sabiedrību kopumā.
Miks Strazdiņš tostarp atgādina, ka „Ministru kabineta iekārtas likums un citi normatīvie akti nosaka, ka „Ministru kabineta loceklis uz savu pilnvaru laiku var pieņemt darbā konsultatīvās amatpersonas un darbiniekus un izveidot biroju”, bet prasība pēc konkursa likumā neesot noteikta. „Jā, Annemarija Rukšāne ir valsts amatpersona, kā to attiecīgi nosaka likums,” piebilst Strazdiņa kungs. Tad jau mēs ieraudzīsim viņas - kā amatpersonas - deklarāciju?
Noslēpumā paliek tīta vienīgi Annemarijas darba pieredze digitālo mediju aģentūrās, kas diemžēl netika nosauktas. Un arī izglītība... „Zināšanas, kas iegūtas, apgūstot multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē, apliecina viņas piemērotību darba aprakstam,” saka Strazdiņa kungs. Tad kuru studiju programmu - līdz bakalaura grādam - apguvusi mūsu Annemarija? Bet varbūt nevajadzēja tā censties, jo ielikt pāris teikumus sociālajos tīklos spēj arī pamatskolas audzēknis.
Patiesību sakot, „varams” nav vienīgā valsts struktūra, kuras vadītājs, īsts sirdscilvēks būdams, nāk pretim savējiem. Tik bieži šādi sirdscilvēki, kamēr ir pie varas, amatos saliek partijas biedrus, draugus, radus, partijas biedru draugus un radus, kā arī draugu partijas biedrus un radus utt. Bet tie ir miljoni eiro, kurus mēs samaksājam nodokļos un ar kuriem uzturam šīs nekā nedarītāju barotnes. Ir taču tik labi un ērti veģetēt mūžīgajā siltumnīcā, caur kuras aizsvīdušajiem logiem neredz, kā patiesībā dzīvo tie, kuriem nauda jānopelna ar darbu, nevis tukšmuldēšanu.
Varbūt siltumnīcas direktors Krišjānis Kariņš vienkārši kļūdījās terminos (līdz ar to arī izpratne par lietām sāka klibot), teikdams, ka „mēs kā sabiedrība nevaram atļauties mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību, ja tā uzņēmējdarbība faktiski nav īpaši pieprasīta”. Pareizi būtu: „Mēs kā sabiedrība nevaram atļauties mūžīgi uzturēt šo valdību, ja tā valdība faktiski nav īpaši pieprasīta.” Ar nelielu papildinājumu: mēs nevaram atļauties mūžīgi uzturēt valsts iestāžu barotnes, kas pilnas ar annemarijām. Tur nu Krišjānim būtu 100% taisnība.
