Lielas mokas un gari gadi bija vajadzīgi, lai Saeima saņemtos un spertu vismaz kaut kādus soļus okupācijas pieminekļa nolieguma virzienā. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, aizliedzot rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa.
Tas nozīmē, ka aizliegums attieksies arī uz pasākumu rīkošanu blakus Uzvaras parkā esošajam okupācijas piemineklim. Tas būs pamatīgs trieciens dažādām krievu savienībām un vietējo orku pulciņiem: atteikties no kolektīvās piedzeršanās, kas ik gadu 9. maijā neizbēgami rezultējas ar bļaušanu „ģedi vojevaļi” (vectēvi karoja - krievu val.) un dižošanos ar okupācijas veiksmīgu realizāciju.
Bet klīniskiem deģenerātiem nav raksturīgi atzīt sava garīgā puvuma neatgriezeniskumu, tāpēc gan jau viņi pulcēsies aiz noteiktajiem 200 metriem, lai uztaisītu šašliciņu par godu Latvijas okupācijas neaizmirstamajai gadadienai, ko dāsni apslacīt ar vodočku.
Iemesls to darīt ir daudz pamatīgāks nekā citugad: krievu okupantu armija bombardē Ukrainu, slepkavo mierīgos iedzīvotājus, iznīcina pilsētas, un tas - pēc okupantu domām - ir tik daiļi, ka 9. maija „uzvaras svētki” ir tikai fons šodienas zvērībām, jo „Krievija tagad ir tik diža kā vēl nekad” (teksts no kāda 6. palātas iemītnieka dienasgrāmatas).
Uz Saeimas pārdrosmīgo lēmumu atbīdīt par 200 metriem okupantu palieku svinības acumirklī reaģēja Krievijas vēstniecība Latvijā, savā tviterkontā ievietojot sašutuma pilnu paskvilu.
„Vakar Latvijā pazemoja visus iedzīvotājus, kuru senči, pašaizliedzīgi ziedojot savas dzīvības, uzvarēja nacistiskos noziedzniekus un viņu līdzskrējējus Otrā pasaules kara gados. Kā tas notika?
Latvijas „tautas kalpi” apstiprināja kārtējo likumdošanas iniciatīvu, aizliedzot svētku pasākumu rīkošanu tiešā padomju karavīru memoriālu tuvumā sakarā ar Uzvaras Dienu un citiem piemiņas datumiem. Vai tas palīdzēs Latvijas sabiedrības konsolidācijai? Nē!
Bet vietējiem nacionālistiem tas nebūt nav svarīgi, tā kā viņu pamatmērķis bija izņirgāties par veterāniem un par mūsu Varoņu piemiņu, kur krituši Lielās Uzvaras vārdā!”
Piebildīšu, ka verzāļu rakstība saglabāta saskaņā ar paskvilas oriģinālu, lai lasītājs izbaudītu vēstniecības rakstvežu lielummāniju.
Man, protams, nav ilūziju, ka Krievijas vēstniecība nolaidīsies no saviem aizspogulijas augstumiem un pēkšņi sāks analizēt situāciju, kādā kaimiņvalsti ir noveduši bunkura plānprātiņi ar galveno kara noziedznieku Putinu priekšgalā, tomēr pēc augšminētā teksta publikācijas ir nepārvarama vēlme aizbīdīt atpakaļ šā veidojuma kājas tieši uz turieni, no kurienes tās tika atbīdītas. Tāpēc uzrunāšu Krievijas vēstniecības anonīmos rakstvežus, kuri uzskata, ka jaukties svešas valsts iekšējās lietās un kaut ko pārmest šīs valsts parlamentam - tas ir tikai normāli.
Tātad - par kādiem nacistiskajiem noziedzniekiem jūs, vēstniecības skribenti, runājat? Vai par tiem krievu okupantiem, kuri tagad - šodien, šajā mirklī - zvēriski slepkavo Ukrainas mierīgos iedzīvotājus? Par tiem, kuri iebruka Ukrainā, lai to „atbrīvotu” - no mājām, dzīves un dzīvības? Par tiem, kuri mīda brīvu valsti, lai pierādītu, ka „krievu pasaule” ir labāka par ukraiņu pasauli? Par tiem, kuri pakļauj nāves mokām, badam un slāpēm tūkstošiem cilvēku, kuri ieslodzīti Mariupolē un citās pilsētās?
Krievu iebrucēji nodemonstrēja necilvēku paradumus, slepkavu instinktus un asinskāri. Jūsu pusjukušais fīrers Putins, ar sava slimā prāta palīdzību attīrījis krievu tautu no tās labajām īpašībām, kopā ar saviem ķēdes propagandoniem ir radījis monstrozu veidojumu, kas bezbēdīgi slepkavo, laupa un izvaro. Vēl sliktāk: pārējie - vismaz 90% Krievijas iedzīvotāju - sajūsmā plaukšķina roķeles, vērojot, kā tiek iznīcināta ukraiņu tauta.
Pat ar zelta zivtiņas intelektu apveltīts indivīds nekad neiedomātos izdarīt ko tādu, ko jau ir paveicis jūsu „prezidents” - ne jūs, ne viņš pagaidām nesaprot, ka paaudžu paaudzēs jūsu valsti un nāciju (ja tāda vēl būs saglabājusies) ienīdīs un nicinās visi, kuri atcerēsies jūsu „varoņdarbus”.
„Putins ir kara noziedznieks,” nesen atzina Karla del Ponte, ANO Starptautiskā kara tribunāla eksprokurore. Viņa pieprasīja, lai Starptautiskā krimināltiesa izdod Krievijas prezidenta aresta orderi.
Un tas ir tikai loģiski. Krievijas fašistu bars kopš kara sākuma ir apšaudījis vairāk nekā 270 Ukrainas slimnīcu, no kurām liela daļa ir sagrautas un vairs nav atjaunojamas. Ir iznīcinātas desmitiem „ātrās palīdzības” automašīnu, ir nogalināti ārsti un pacienti, nav žēloti pat veco ļaužu pansionāti.
Jūsu algotie nacisti nogalina civiliedzīvotājus, vispirms gan sasienot viņiem rokas uz muguras - lai netraucē slepkavot. Kamēr bērni šausmās raud un kliedz, tikmēr jūsu „karavīri” izvaro šo bērnu mātes. Bet jūsu nelieši „karo” arī pret bērniem: līdz sestdienai bija nogalināti 158 bērni. Šobrīd šis skaitlis droši vien jau pārsniegts...
Savukārt garīdzniekam Rostislavam Dudarenko, kurš kalpoja netālu no Kijevas, jūsu nacistiskie noziedznieki iešāva galvā. Bet viņš, neapbruņots, tikai ar krustu rokās, bija mēģinājis apelēt pie morālajām vērtībām, domādams, ka pareizticība glābs viņa un ciema ļaužu dzīvības... Neglāba. Krievi ciemu nodedzināja, cilvēkus apšāva.
Nelielajā pilsētiņā Buča krievu okupanti atkāpjoties nošāva visus iedzīvotājus, kurus redzēja pārvietojamies. Daudziem bija uz muguras sasietas rokas - viņiem bija lode pakausī... Tiek ziņots, ka masu kapos apglabāti jau ap 300 nogalināto. Tas, kas notika Bučā, ir ārpus cilvēciskas sapratnes. Izskatās, ka tur „strādāja” aptrakušu sātanistu bandas. Vienā vārdā sakot - tas ir genocīds.
Jūsu asiņainie „atbrīvotāji” slepkavo ne tikai cilvēkus vien. Viņi arī dzīvniekos saskata ienaidniekus: bezjēgā nošaut simtiem govju, nodedzināt zirgu stalli ar visiem zirgiem - tas ir „varonības” kalngals. Tieši tāpat kā uzbrukt humānās palīdzības kolonnai - tā taču nepretosies, vai ne?
Jūsu „darba” stiliņā nekas nemainās. Kur vien jūs ejat, jūs atstājat sūdu kaudzes, nāvi, asinis un iznīcību. Tāpat kā 1944. gadā krievu okupanti asiņaini izkāva Kēnigsbergu, izvaroja tūkstošiem sieviešu un atvadoties piekakāja visas iespējamās klavieres, tāpat arī tagad jūs to darāt.
Arī tagad jūs Ukrainā dedzināt bibliotēkas, bombardējat mākslas muzejus, teātrus un baznīcas. Jūs visu cenšaties pazemināt līdz savam nožēlojamajam nesodāmu slepkavu līmenim. Jūs dzīvojat šajos mēslos, un jūs gribat, lai visi dzīvotu mēslos. Nu, nesanāks.
Daudz esmu domājusi par to, kāpēc krievu okupantu bars Ukrainā tik zvērīgs. Un tad kāds psihiatrs pateica priekšā: tieši impotentu vidū ir daudz tādu, kuri savu impotenci mēģina kompensēt ar vardarbību. Tā jau ir: „otrā stiprākā armija pasaulē”, un tādi necienīgi zaudējumi! Tātad laikam nav nekāda otrā armija: savus kaunpilnos, impotentos zaudējumus šī „armija” cenšas aizstāt ar zvēriskumu pret neaizsargātiem cilvēkiem.
Tad par kādu „sabiedrības konsolidāciju” jūs, vēstniecības skribenti, runājat? Ar ko tieši mums vajadzētu konsolidēties? Ar tiem, kuri visādi mēģina pamatot un attaisnot 1944. gada atkārtoto Latvijas okupāciju, sekojošās deportācijas un „krievu laiku” zvēriskuma dažādās nokrāsas?
Varbūt mums vajadzētu konsolidēties ar šodienas krievu okupantiem, kuri mēģina iznīcināt Ukrainu? Varbūt 9. maijā visiem kopā uzšaut kādu salūtu - par godu šiem slepkavniekiem, kurus ienīst teju visa pasaule?
Jūsu „lielā uzvara” ir tikai jūsu radītā fantasmogorija, kas citām tautām ir nesusi vien postu un nelaimes. Mūs neinteresē jūsu „varoņi” un „lielās uzvaras”, jo jūsu varonība ir laupīšanas, slepkavības un izvarošanas. Tāpēc sviniet šos „svētkus” savā valstī, nebāzieties virsū ar savu draudzību un netraucējiet citiem dzīvot. Gan jau mēs to okupācijas pieminekli nojauksim - agrāk vai vēlāk. Bet varat jau sākt pludināt gaužas asaras, ka šopavasar nevarēsit uz ceļiem parāpot tā akmens mēsla priekšā.
Visbeidzot - ceļavārdi. Lai jūs pavada tautu naids. Lai jūs pavada katra Ukrainā nogalinātā cilvēka pirmsnāves šausmas un žēlums par neizdzīvoto dzīvi, katras izvarotās sievietes pazemojums, katra bērna sāpes un izmisums par zaudētajiem vecākiem. Lai tas viss ir ar jums mūžam. Līdz jūsu ceļa galam.
