„Es uzskatu, ka tam atbalstam, ko mēs sniedzam mediju pasaulei – vai nu atbalsts komercmedijam vai sabiedriskam medijam – tam ir jākalpo Latvijas iedzīvotājiem,” runājot par nepieciešamību pēc jauna televīzijas kanāla krievu valodā, TV24 raidījumā visai mīklainu viedokli izteica Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda („Attīstībai/Par”). Izrādās, kaut kādi „mēs” sniedz atbalstu mediju pasaulei, līdz ar to tiem jākalpo „Latvijas iedzīvotājiem”, kuri, spriežot pēc deputātes teiktā, visi ir krievi.
Biedrene Tērauda risina domu tālāk: patīk mums tas vai nepatīk, bet daļa Latvijas iedzīvotāju izvēlas informāciju saņemt krievu valodā. „Mēs varam gribēt, ka tas būtu savādāk, mēs varam strādāt pie tā, lai tas būtu savādāk, bet mēs nevaram ignorēt to, ka tas tā notiek,” turpina deputāte. Nu, neignorējiet, cienītā atpariste. Turpiniet divvalodības atbalstīšanu Latvijā, tā būs dažādības veicināšana un pamatojums divkopienu sabiedrības legalizēšanai.
Bet biedrene Tērauda nenoliedz: jau pirms kara esot bijis skaidrs, ka piedāvājums, kas nāk no LTV7, negūst lielu pieprasījumu un auditoriju, tāpēc jau tad bijis lēmums par ieguldīšanu mediju saturā krievu valodā interneta vidē.
Nu kā lai te nepriecājas par tik nopietnu piegājienu divvalodības iesakņošanā! Varbūt pat derētu vēl viens valodas referendums, kur galvenie divi jautājumi būtu: „Cik lielu prieku jums sagādātu otrā valsts valoda? Un kāpēc tieši krievu valoda?”
Joprojām nav skaidrs, kāpēc atparisti - šoreiz Vita Anda Tērauda - tā uzstāj uz vēl vienu resursu krievu valodā, kaut arī Latvijā jau ir LR4, vairāki krieviski raidoši komercradio, arī rus.lsm.lv. Starp citu, kad tas tika veidots, bija apsolījumi, ka tas būšot mazākumtautību medijs. Laikam nesaklausīju pareizi, jo tas komunicē tikai krieviski. Vai tā nav tipiska krievināšana, respektīvi, sabiedrības šķelšana visprimitīvākajā veidā?
Un vai Vita Anda nekad nav dzirdējusi par to, ka vienīgā vienojošā platforma ir valsts valoda, tas ir - latviešu valoda? Ja daļai sabiedrības ir tādas grūtības 30 gadu laikā iemācīties latviešu valodu, tad jāsecina: šī daļa ir vai nu dumja, vai naidīga. Punkts.
Diemžēl tikai tagad, kara laikā, mēs apjaušam, cik tomēr milzīga Latvijā ir 5. kolonna. Un tas jau ir bīstami, ņemot vērā Krievijā šobrīd valdošo nacismu, ko tā acīmredzami atbalsta. Tātad jau esošo krieviski komunicējošo un nereti valsts atbalstīto mediju ietekme uz svārstīgo un kur nu vēl dziļi pārliecināto sabiedrības slāni, kas gatavs ticēt katram Krievijas propagandonu palaistajam balodītim, ir niecīga vai pat nekāda. Vai tāpēc nodokļu maksātājiem vajadzētu finansēt vēl kādu krieviski runājošu mediju? Izklausās visai absurdi.
Varbūt tomēr mēģināt reanimēt pamirušo nacionālo stāju un beidzot pateikt: šeit ir Latvija, tāpēc runāsim latviski. Ģimenē ikviens var runāt, kā vēlas, bet sabiedriskajā saziņā mums ir tikai viena valoda - latviešu.
Vai šajās dienās Latvijā notiekošajam pasākumam ar nosaukumu „Jā - sociālajam taisnīgumam! Jā - dažādībai! Nē - dezinformācijai!” ir tikai nejauša sakritība ar Latvijā esošās 5. kolonnas aktivitātēm? Domāju, ka ne. Latvija kā vājākais posms nacionālu valstu saimē, šķiet, ir izraudzīta kā Krievijas tilts uz Eiropu. Protams, es gribētu kļūdīties, bet...
„Mūsu hibrīdpasākumu Rīgā organizē Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu frakcija ar sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” atbalstu. Konferences moderators ir EP deputāts Nils Ušakovs,” teikts konferences anotācijas ievadā. Piedalās rinda ar saskaņiešiem un citiem vietējiem un ārzemju sociālistiem.
„Esam izvēlējušies trīs ļoti svarīgas tēmas gan Latvijai, gan Eiropai kopumā. Pirmkārt, sociālais taisnīgums - kā pārdzīvot gaidāmo ekonomisko krīzi. Otrkārt, dezinformācija un mediji mazākumtautību valodās. Treškārt, dažādība un skolas - vienvalodu vai daudzvalodu izglītība,” lasām turpinājumā.
Jā, kā gan mēs varētu iztikt bez „medijiem mazākumtautību valodās”, no kurām pirmā ir krievu, otrā - krievu, trešā... arī krievu. Un kur tad bez dažādības skolās, kur dominētu daudzvalodu izglītība. Kāds jauks akcents uz tā fona, kas sola visu skolu pāreju uz latviešu valodu! Kā par šo konferenci rakstīja pētnieks Andis Kudors: „Latviskuma apkarotāji nepadodas. Nils Ušakovs uz bruņumašīnas, kas tagad brauc ar ES sociāldemokrātisko karogu, bet patiesībā ar „krievu pasaules” degvielu.”
Un cik precīzi koference ir nodēvēta par hibrīdpasākumu: bez kautrēšanās! Hibrīdkarš (ne tikai konvencionālais) notiek tāpat kā hibrīdpasākumi. Atliek ieklausīties un ieskatīties „sabiedrisko” mediju dažās it kā ikdienišķi izraudzītajās tēmās un pilnīgi „nejaušajos” varoņos, un viss kļūst skaidrs kā Glāžšķūņa stikliņš: latvieši ir jāgatavina. Līdz uzvarošajam galam jānogatavina.
It kā citā pasaulē - pirms 34 gadiem, proti, 1988. gadā - Latvijas kompartijas centrālkomitejas nacionālo un starpnacionālo attiecību komisija izskatīja jautājumu par stāvokli krievu valodas mācīšanā un apgūšanā republikas skolās ar latviešu mācībvalodu un latviešu valodas mācīšanā un apgūšanā skolās ar krievu mācībvalodu.
Stāvoklis nebija tik izcils, kā gribētos, tāpēc vairākām ministrijām un resoriem, padomju orgāniem, partijas un komjaunatnes organizācijām, kā arī masu informācijas un propagandas līdzekļiem komunistiskā partija deva uzdevumus konsekventi īstenot divvalodības principu, lai sekmētu tautu draudzības nostiprināšanos.
Toreizējais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Leonards Bartkevičs ar patosu teica: „Latvija ir daudznacionāla republika, tāpat kā daudznacionāla ir lielākā daļa darba kolektīvu. Savstarpēja uzmanība un draudzība - tā varētu raksturot galveno attiecībās starp dažādu tautību cilvēkiem, kas strādā, lai sasniegtu vienu mērķi. Šo apgalvojumu varētu ilustrēt ar šādos gadījumos mazliet neparastu piemēru: katra ceturtā Latvijā noslēgtā laulība ir starpnacionāla. Šī rādītāja ziņā mēs ieņemam pirmo vietu mūsu zemē. Vēl vairāk, šīs laulības ir visstabilākās.”
Kā tur ar to laulību stabilitāti, nav skaidri zināms, taču muldēšana par divvalodību, par tautu draudzību un citām savādībām ir ārkārtīgi līdzīga šodienas 5. kolonnas un tās apkalpojošo „konferenču” retorikai. Komunisms mēģina lienoši atgriezties? Baidos, ka tā. Ar dažādu tēraudcieto atparistu ilgotajiem „krievu kanāliem”, ar ušakoviskajām hibrīdkonferencēm un „sabiedrisko” mediju gatavināšanas kursu. Šādā frontē Latvija var pazaudēt pati sevi.
