Ministre Golubeva uzskata, ka "konstatētie nodarījumi nav masveidīgi". Vajag vairāk?

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

„Vērtējot šos gadījumus kopējā likumpārkāpumu kontekstā, viennozīmīgi var apgalvot, ka konstatētie nodarījumi nav masveidīgi,” pēc iekšlietu ministres stratēģiskās padomnieces Lindas Curikas nedēļu ilgas stīvēšanās – atbildēt pēc būtības vai neatbildēt – saņēmu izvērstu skaidrojumu par ministres Marijas Golubevas (A/Par) pašaizliedzīgo darbu, novēršot naida noziegumus.

Bezcerīgā sarakste

Bet vispirms - pati sarakste un iemesls, kāpēc tā sākās.

25. aprīlī sociālajos tīklos parādījās Gerdas Kaņepas ieraksts: „Vakardien nonācu ļoti nepatīkamā situācijā. 01:30 braucu mājās no Ģeorallija bilžu vakara un izlēmu izsaukt „Bolt”. Šoferim mašīnā skanēja krievu himna, ko palūdzu pārslēgt, un šoferis uz manu lūgumu nereaģēja. Pēc tam sāka skanēt cita krievu dziesma, kuru vēlreiz palūdzu, lai izslēdz vai pārslēdz: dēļ pašreizējās situācijas Ukrainā nevēlos to klausīties.

Tālāk šoferis krieviski man teica, ka tā ir viņa mašīna un tur ir tikai viņa noteikumi. Es atbildēju, ka esmu klients un vēlos, lai mūzika tiktu izslēgta vai pārslēgta. Taksists man pateica: Иди Nah..!”

Apstājās pie Māras dīķa, izkāpa no mašīnas, atvēra aizmugurējās durvis, kur sēdēju es, un mani aiz matiem izvilka ārā no mašīnas un nometa pie zemes. Šajā brīdī paspēju paķert telefonu un nofilmēt brīdi, kur vīrietis aizcērt durvis un aizbrauc. Esmu uzrakstījusi iesniegumu policijai.”

Tviterlentē uzrunāju ministri Mariju Golubevu, lūdzot komentāru par šo „izdarību”, jo ministre sevišķu uzmanību taču pievērš tā dēvētajiem naida noziegumiem.

Atbildes nebija.

Tajā pašā 25.04 nosūtīju e-pasta vēstuli Lindai Curikai.

„Labdien. Tā kā uz nepatīkamiem vaicājumiem ministre tviterā neatbild, jo acīmredzami ir ļoti aizņemta savas partijas reklāmas pasākumos, nosūtu jautājumu e-pastā. Ministre pirms kāda laika ir uzsākusi cīņu pret naida noziegumiem, tad šis nu būtu gluži hrestomātisks gadījums, lai spodrinātu šīs cīņas panākumus. Kā ministre komentēs šo gadījumu? Jau iepriekš pateicos par atbildi.”

Atbilde pienāca nākamajā rītā: „Jūsu iesniegums ir reģistrēts, atbildi Jums sniegsim likumā noteiktajā kārtībā. Cieņā, iekšlietu ministres padomniece stratēģiskās komunikācijas jautājumos Linda Curika.”

„Tas nav iesniegums, tie ir mediju pārstāvja jautājumi,” norādīju uz stratēģiskās padomnieces alošanos.

28. aprīlī no Lindas Curikas saņēmu šādu tekstu: „Labdien! Ministre Jūsu minēto gadījumu jau ir komentējusi 25.04.2022 14:16: „Šis ir nepieņemami. Ļoti ceru, ka ir iesniegums Valsts policijā. Noteikti nevaram būt toleranti pret šādu rīcību!”

Savu izbrīnu vairs nevarēju noslēpt: „Labdien. Piedodiet, tas ir ministres komentārs? Tas ir ieraksts tviterā. Gribēju izlasīt kaut ko izvērstāku par naida noziegumiem, kam ministre ir pieteikusi cīņu. Tā ka gaidu nopietnu atbildi. Paldies jau iepriekš.”

„Ļoti novērtēšu tomēr, ja uzdosiet nopietnus jautājumus, uz kuriem atbildēt,” indīgā pieklājībā atbildēja stratēģiskā padomniece.

Gribēju tomēr precizēt: „Kur jūs redzat nenopietnību? Vai arī jūsu augstprātība liedz saskatīt vienkāršos jautājumos to būtību? Paplašināšu jautājumu: gaidu ministres komentāru par to, kā viņa vērtē šādu naida noziegumu skaita pieaugumu Latvijā un kā domā tos apkarot. Ar naida noziegumiem domāju krieviski runājošo indivīdu vēršanos pret ukraiņiem. Jā, aizmirsu piebilst: ne tikai pret ukraiņiem, bet arī pret latviešiem.”

Tomēr notiek brīnums

28. aprīļa vakarā notika brīnums: saņēmu izvērstu Marijas Golubevas atbildi, ko bija parakstījusi Linda Curika: „Tātad, jūsu jautājums, apkopojot e-pastos saņemto: „Kā iekšlietu ministre vērtē naida noziegumu skaita pieaugumu Latvijā un kā domā tos apkarot? Ar naida noziegumiem domāju krieviski runājošo indivīdu vēršanos pret ukraiņiem un latviešiem.” Ministres atbilde: „Pirmkārt, naida noziegumiem nav tautības. Pret tiem jāvēršas, un policija ļoti ātri reaģē uz katru signālu par šādiem noziegumiem, kas ir vērsti pret Ukrainas civiliedzīvotājiem vai Latvijas iedzīvotājiem, kas solidarizējas ar Ukrainu. Par laimi, fizisko uzbrukumu īpašumiem vai personām ir ļoti maz, un katrā no šādiem gadījumiem tiek ierosināts kriminālprocess. Par sīkākiem pārkāpumiem tiek ierosināti administratīvi procesi. Saistībā ar Krievijas karu Ukrainā Valsts policija Latvijā fiksējusi vairākus likumpārkāpumus un noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sākti 30 kriminālprocesi, vairāk nekā 60 administratīvo pārkāpumu procesi un vairāk nekā 120 resoriskās pārbaudes. Resoriskās pārbaudes vai administratīvā pārkāpuma procesi absolūti lielākajā daļā gadījumu sākti par Krievijas kara atbalstošu simbolu, burtu atainošanu vidē vai huligāniskām darbībām, traucējot sabiedrisko mieru un pārkāpjot vispārpieņemtās normas. Savukārt pret ukraiņiem vērsto nodarījumu ir maz - visbiežāk konstatētas tieši viņiem piederošo automašīnu bojāšana vai numurzīmju zādzības, un par šiem gadījumiem ir sākti kriminālprocesi. Tāpat kriminālprocesi sākti par Ukrainas karogu zādzībām un to bojāšanu. Jau ziņots, ka par šiem nodarījumiem ir gan noskaidrotas, gan aizturētas personas. Vērtējot šos gadījumus kopējā likumpārkāpumu kontekstā, viennozīmīgi var apgalvot, ka konstatētie nodarījumi nav masveidīgi.”

Brīnumskaisti, ka policija reaģē uz katru signālu. Bet kā saprast to, ka „naida noziegumiem nav tautības”? Kur tad tā tautība pazudīs, krieviem vēršoties pret ukraiņiem un latviešiem? Varbūt kāds cer, ka beztautības „naida noziegumi” pārvērtīsies „labestības noziegumos”?

Ak, ja tie būtu geji...

Gandrīz katru dienu dzirdam par to, kā 5. kolonna, kuras sastāvā nospiedošā vairumā ir krieviski runājoši indivīdi, ir gan vārdiski, gan fiziski uzbrukuši ukraiņiem, postījuši viņu automašīnas un plēsuši nost Ukrainas karogus. Visbiežāk ir tā, ka, ukraiņiem iekārtojoties darbā, viss ir labi: darba apstākļi teicami, kolēģi - pretimnākoši utt. Bet - vietējo iedzīvotāju attieksme ir tāda, it kā Kremlis viņus būtu cītīgi audzinājis...

Piemēram, Rīgas Dzemdību namā sāka strādāt trīs speciālistes, diemžēl viena no viņām darbu pameta: nebija iespējams sadzīvot ar vietējo iedzīvotāju attieksmi. Tika sabojāta automašīna, pret bērniem skolā izturējās slikti. Kara briesmu un neērtību pietika jau Ukrainā, tad kāpēc vēl ciest Latvijā? Šī ģimene mūsu valsti pameta. Un tas nav vienīgais gadījums, tā nav vienīgā ģimene, kas viļas Latvijā.

Tā ka apgalvot, ka „konstatētie nodarījumi nav masveidīgi”, ir nepamatoti un vieglprātīgi. Ja „naida noziegumi” būtu attiecināmi uz nabaga geju ciešanām, tad iekšlietu ministres un viņas stratēģiskās padomnieces aktivitātes temperatūra, protams, būtu nesalīdzināmi augstāka.

Bet nevar jau visu gribēt, vai ne? Var tikai vēlēties, lai politiķi izdara vismaz kaut ko, piemēram, lai reaģē uz savu atbalstīto ministru neizdarību, kļūdām utt. Jāpiekrīt Jāņa Dombravas (NA) teiktajam: „Ir jāpanāk, ka no Latvijas naidīgas attieksmes dēļ bēg nevis ukraiņu bēgļi, bet putinisti.” Protams, jāpanāk. Kā taisāties to panākt, deputātu kungi un kundzes? Ar tik lēnīgu un indiferentu attieksmi, kādu šajos dramatiskajos kara apstākļos demonstrē mūsu priekšstāvji, diez vai kaut kas tiks panākts.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.