Krievu okupantu histērija pēc Ukrainas uzvaras Eirovīzijā liecina par izmisumu

© Scanpix

„Krievijai jāpiešķir trešā vieta Eirovīzijas dziesmu konkursā, lai Putins sev saglabātu seju,” rosinājis Francijas prezidents Makrons. Tas gan ir tikai iesmējiens par Makrona vēlmi ielīst tur, kur saule neiespīd, jo kurš gan cits izteiks sirsnīgu atbalstu Krievijai, kam bija liegta piedalīšanās minētajā konkursā. Savukārt īstajai Putina „sejas saglabāšanai” Makrons piedāvāja Zelenskim „darījumu” – atdot Krievijai daļu Ukrainas teritorijas. Jā, nekāds otrais Šarls de Golls, par Napoleonu nemaz nerunājot, no Makrona nesanāks...

Jau kopš kara sākuma nav saprotama viena lieta: kā iespējams noticēt līdz debilismam trulajai, melīgajai un aprobežotajai krievu propagandai, līdztekus noliedzot objektīvu faktu izklāstu? Turklāt - krievu propagandas iespaidā tās adepti, izskatās, nokļūst kaut kādu demonu varā: izbola acis, bļauj, plivina rokas un krīt histērijā. Daži gan mēģina saglabāt vismaz ārēji vērojamu garīgo līdzsvaru, tomēr, verot muti vaļā, no tās ārā nāk tik idiotiski meli, ka pietrūkst komentāru, lai tos raksturotu...

Acīmredzot Krievijā un tās propagandonu aptvertajā zonā melo visi, sākot ar kara noziedznieku Putinu, beidzot ar bodītes pārdevēju Daugavpilī. Jo trakāki meli, jo tie ticamāki.

Piemēram, pavisam nesen kāda Krievijas ziņu aģentūra (lasi - melu aģentūra) pavēstīja, ka Krievijas izmeklēšanas komiteja pēta poļu (!) nacionālistu un algotņu (!) veiktos kara noziegumus Ukrainas pilsētā Popasnā. Nu, nesaprotu, kāpēc tad tieši poļu?! Tās jau vecas ziņas! Tagad - saskaņā ar divu Skandināvijas valstu vēlmi iestāties NATO - vajadzētu pētīt somu baltgvardu un zviedru banderoviešu noziegumus Ukrainā!

Tikai izmeklēšanas komiteja bija aizmirsusi, ka Popasna atrodas netālu no Luhanskas, to pavisam nesen bija okupējuši krievu nacisti un veica tur briesmīgus noziegumus: spīdzināja, izvaroja un nogalināja vietējos iedzīvotājus. Bet tas netraucēja Krievijas izmeklēšanas komitejai pētīt marsiešu invāzijas ietekmi uz ukraiņu speķa garšas īpašībām. Taču iespējams, ka uz šīm „pētnieciskajām” darbībām pamudināja kārtējais no Dienvidamerikas ceļojušais kokaīna kravas sūtījums, kas adresēts Krievijas ārlietu ministrijai: varbūt kvalitāte nebija īsti laba?...

Krievu meli iet roku rokā ar tradicionālo skaudību, nelietību un tupumu. Kad krievu okupanti uzzināja par to, ka Eirovīzijas konkursā uzvarējusi ukraiņu grupa „Kalush Orchestra” un ka beigās ēterā izskanējis šīs grupas lūgums palīdzēt Mariupolei un līdz ar to arī „Azov” varoņiem, okupantu reakcija iestājās bez kavēšanās - kā caureja pēc vecas zupas apēšanas.

„Ir morāli kropļi. Ir totāli deģenerāti. Un tad ir Krievija,” īsi un precīzi šo reakciju raksturoja nacionālkonservatīvais politiķis Raivis Zeltīts. Eirovīzijas organizatori „Kalush Orchestra” dalībnieka publisko uzrunu komentēja objektīvi un mierīgi: „Mēs saprotam dziļās jūtas, kas šobrīd saistās ar Ukrainu, un uzskatām, ka grupas „Kalush Orchestra” un citu izpildītāju paziņojumiem, kas izsaka atbalstu Ukrainas tautai, ir humāns, ne politisks raksturs.”

Taču tas, protams, nemazināja krievu okupantu „taisnīgo sašutumu”, un viņi, apzīmējuši savas fosfora bumbas ar uzrakstiem „Uslišal ZoV - Vje..tj AZOV” (netulkojama, toties rupja krievu folklora), naktī uz svētdienu uzmeta tās Mariupoles rūpnīcai „Azovstal”, kur joprojām atrodas gan pilsētas aizstāvji (tostarp ievainotie), gan civiliedzīvotāji. Jā, diemžēl ir kropļi, deģenerāti un tikai pēc tam ar lielu morālo atrāvienu - krievu okupanti...

Ja krievu tā dēvētajai armijai piemistu tādas neparastas īpašības kā līdzjūtība, sirdsapziņa un karavīra gods, tā ļautu „Azov” kareivjiem pamest rūpnīcu un netraucēti aiziet, jo azoviešu varonība un pašaizliedzība ir neaprakstāmas. Taču krievu okupantiem minētās īpašības ir svešas, savukārt azovieši nekur neietu: viņiem svarīgi ir aizstāvēt Mariupoli un civiliedzīvotājus, un azovieši nedomātu par izdevīgumu un savas dzīvības glābšanu. Taču krievu okupantiem to nesaprast.

Nav skaidri zināms, cik smagi ir cietuši azovieši nakts uzlidojumā, taču krievu okupantu fosforizētā reakcija liecina par kādu svarīgu lietu: ja šī pelnītā un vienlaikus dziļi simboliskā Ukrainas mūziķu uzvara Eirovīzijas dziesmu konkursā izsauca tik histēriskas krievu okupantu darbības, tad - kas notiks pēc Ukrainas uzvaras karā? Iestāsies izmisums?

Kad sabrūk valsts kā lempis, kas ilgu laiku stāvējis uz mīkstām kājām, sapļeckātām no mēsliem, tā šķīdekļi var kādam trāpīt nepelnīti. Mēs esam netālu, precīzāk - blakus. Uz mums jau lido apskretuši sūdu gabali, ko var dēvēt par smirdīgiem brīdinājumiem: pie Latvijas vēstniecības Maskavā un pie ģenerālkonsulāta Sanktpēterburgā kārtīgās rindās, ar vienādām sarkanām neļķēm rokās nolikti dažādu augstskolu studenti, kam pieteikts likt piemiņas lakstus pie plakāta ar okupācijas pieminekļa attēlu, sak, ar skumjām atvadāmies un protestējam...

Kad sabrūk lempis, un tas katrā ziņā notiks, mums vajadzēs būt gataviem ne tikai dziesmām, bet arī kam stingrākam. Gribas ticēt, ka Ukraina mums būs vismaz teorētiski iemācījusi nepadoties šim lempim. Gribas cerēt.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.