Administratīvā rajona tiesa 18. maijā noraidīja Valsts kontroles (VK) bijušās darbinieces Līgas Krapānes prasību pret bijušo darbavietu saistībā ar viņas darba zaudēšanu. Pērn augustā VK vadība Krapānei izteica rājienu par to, ka viņa parakstīja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām par informācijas nesniegšanu kovidvakcinācijas jautājumos. Parakstītāju bija 150.
Līga Krapāne iesūdzēja tiesā Valsts kontroli, cenšoties panākt divu rājienu atcelšanu, morālā kaitējuma atlīdzību 5000 eiro apmērā un pienākumu VK publiski atvainoties viņai. Nešaubīgi, ka Krapāne vēstuli parakstījusi kā privātpersona, kam ir tiesības uz vārda brīvību. Turklāt jautājumi, kas šajā vēstulē tika uzdoti, bija pamatoti faktos. Taču sanāca tā, ka jautājumus nedrīkst uzdot... lai neapkaunotu valdību.
Tā kā Rolands Irklis nemaz nevēlējās sanaidoties ar valdību, viņam vienkāršāk bija vērsties pret Līgu Krapāni. Taču Krapāne pasteidzās pirmā un uzteica darbu. Pērn viņa teica: „Likumā ir paredzēti būtiski apstākļi, kuri man neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības. Darba uzteikumā norādīju, ka šie apstākļi ir saistīti ar vēstules parakstīšanu, pēc kā saskāros ar necieņu un diskrimināciju, jo esmu paudusi viedokli.”
Tiesa savā spriedumā piekrita nevis Līgai Krapānei, bet gan valsts kontrolierim Rolandam Irklim. Viņš uzskatīja, ka Līgas Krapānes rīcība, parakstot vēstuli, mazināja VK darbības efektivitāti, negatīvi ietekmēja iestādes tēlu, iedragāja sabiedrības uzticību VK utt. Izrādās, tik milzīgs spēks bija Līgai Krapānei, kura teju vai sagrāva monumentālo Valsts kontroli.
Interesanta ir Līgas Krapānes un Rolanda Irkļa saruna, kas notika pērnā gada jūnijā vēl pirms darba uzteikuma. Saruna tika ierakstīta, par ko Irklis gan nezināja, līdz ar to bija maksimāli atklāts.
Lūk, fragmenti no šīs sarunas.
„Rolands Irklis: Es saprotu, ka tu esi tā kā gatava akceptēt divpusēju vienošanos un mums ir tikai jautājums par materiālo pusi.
Līga Krapāne: Nē, tā nav. Es esmu pārdomājusi. Pakonsultējos ar juristiem (..), šo nevar samaksāt naudā. Te nav runa par naudu, te ir runa par principu. (..) Es esmu pārdomājusi. Es diezgan skaidri uzrakstīju, ka es vēlos turpināt darbu Valsts kontrolē. Un līdz ar to esmu gatava uzklausīt, ko jūs vēlējāties man pateikt, bet, nu, izejot no tā, kāda būs šī saruna, es droši vien atkal ņemšu pauzi pārdomām, jo man ir ko darīt. Darba pienākumu ir diezgan daudz šobrīd. (..) Lato Lapsa man pagājušonedēļ atrakstīja jautājumu: kas notiek? Es viņam neko nekomentēju. Es viņam atbildēju: tas, ko tu redzi, tas arī notiek.
R.I.: Lato Lapsam, vai ne, ir jo lielāka smaka, jo labāk. Viņš iet smakas virzienā, nevis taisnības virzienā, es atvainojos.
L.K.: Negribu spriest ne par vienu žurnālistu.
R.I.: Es noteikti nelepotos, ja Lato Lapsa uzmestos man par aizstāvi. (..) Lapsam ir laba oža uz smakām. Kā jau maitēdājam. Mums ir jāgatavo informācija. Arī Lato Lapsam esam spiesti gatavot atbildes.
L.K.: Katrā ziņā ar mani viņš neko tādu ne skaņo, ne raksta.
R.I.: Katrā ziņā, manuprāt, šobrīd ir nodarīts ļoti liels kaitējums Valsts kontroles reputācijai, protams, arī manai personiskai reputācijai. Iemesli tam ir vairāki: gan tā parakstītā vēstule, gan tava konkrētā komunikācija iepriekšējā nedēļā. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti negatīvi, ļoti slikti. Ja tu man pagājušajā otrdienā būtu laicīgi devusi atbildi, mēs, iespējams, to jautājumu varētu risināt savādāk. Tagad man ir grūti sevi iedomāties, kā mēs turpināsim darbu. Tagad viss ... nu, ja tu nepiekrīti uz vienošanos, tad šajā brīdī, tieši šajā brīdī es neko vairāk nevaru darīt. Ētikas komisija vērtēs, un tad skatīsimies, kādi būs Ētikas komisijas slēdzieni un secinājumi. (..)
L.K.: Vai es esmu strādājusi nevainojami?
R.I.: Vai es apkaroju viedokļus, piemēram, Valsts kontrolē?
L.K.: Ja šādi pret mani vēršas, kā to nosaukt?
R.I.: Vai tu gribi teikt, ka Valsts kontroles darbinieki var pilnīgi jebkādu parakstīt, vai ir kāda robeža?
L.K.: Nē. Ir. Manā šīsdienas atbildē ir šīs te robežas nosauktas. Naida kurināšana un tā tālāk. Nepārskaitīšu likuma pantus.
R.I.: Dezinformēt drīkst, ja?
L.K.: Es neesmu nevienu cilvēku dezinformējusi.
R.I.: Tajā vēstulē ir maldinoša informācija. Dezinformācija. Diemžēl tā vēstule ir daļa no kampaņas, no melu kampaņas, kura ir dzīvību vērtība. Daudz tūkstošu dzīvības ir liktas uz spēles šajā pandēmijā. Daudzi tūkstoši jau ir nomiruši, Līga. Un daudzi tūkstoši vēl var nomirt tāpēc, ka cilvēki tiek dezinformēti. Tāpēc, ka cilvēki tiek maldināti. Saproti? (..) Cilvēki mirst, katru dienu Latvijā mirst cilvēki. Tāpēc, ka viņi nav saņēmuši vakcīnas, lai gan viņi to varētu izdarīt. Un viņi izdara savu kļūdaino maldīgo izvēli, Līga, tāpēc, ka ir šāda dezinformācija sabiedrībā, kas viņus attur no vakcinēšanās. Līga, uz tavas sirdsapziņas ir dzīvības! (Sitiens pa galdu) Ārā no kabineta!”
Latvijas juristu apvienības valdes priekšsēdētājs Rihards Bunka sniedza komentāru par tiesas spriedumu: „Tiesības uz darbu ir vienas no pamattiesībām, savukārt disciplinārie jautājumi pamatā ir darba tiesiskie jautājumi, tāpēc šo jautājumu skata administratīvā tiesa. Sods šajā gadījumā ir administratīvais akts.
Jautājums ir par to, kāpēc tiesa nav izmantojusi savas iespējas un tiesības, kas paredzētas likumā, proti - iegūt informāciju.
Spriedumā ir minēts, ka tiesa vadījusies no žurnālistu pētījumiem, kas arī ir iespējams, bet tādas lietas ir jāpārbauda. Turklāt tādas pārbaudes nav jāfinansē no tiesnešu personīgās kabatas: valstij ir budžets, no kura tiek apmaksātas dažādas ekspertīzes.
Šajā gadījumā pirmajā plānā nonāca Valsts kontroles nevēlēšanās ieņemt konkrētu pozīciju. Bet valsts pozīcija bija tāda: vakcinācija ir pareiza un atbalstāma, taču vārda brīvība šajā gadījumā nebija nodrošināta pietiekamā līmenī.
Līga Krapāne nebija apgalvojuma formā paudusi, ka viss, ko dara valsts, ir slikti un nepareizi. Viņa kopā ar citiem cilvēkiem parakstīja vēstuli, kur tika teikts, ka vairākas lietas ir necaurspīdīgas un nesaprotamas, tāpēc tās nepieciešams konkretizēt un izskaidrot. Ja personas vēlas kaut ko uzzināt vai izpētīt dziļāk, tad saskaņā ar Likumu par informācijas atklātību šīm personām to var liegt tikai tad, ja kaut kas atrodas sadaļā „Ierobežotas pieejamības informācija”. Bet valstij tas ir jāpamato: tas ir valsts noslēpums, izmeklēšanas noslēpums, komercnoslēpums vai cita veida noslēpums. Ja tas nav nevienā noslēpumu kategorijā, valstij atbildes ir jāsniedz.
Tas bija politiski motivēts solis. Tā kā Līga Krapāne bija atbildīga par sakariem ar presi, iestādes vadība negribēja nonākt kontrattiecībās ar valsts vadību, tāpēc mēģināja savu darbinieci ielikt iepriekšējos rāmjos, bet viņa tam nepiekrita un pameta darbu.
Bet jāsaprot, ka arī tiesnesim - tāpat kā jebkurai citai valsts amatpersonai - nedrīkst būt savu interešu, var būt tikai valsts vai sabiedrības intereses. Un tās ir valsts intereses - aizsargāt cilvēktiesības. Līgas Krapānes gadījumā tiesa nav ievērojusi valsts intereses: viņas cilvēktiesības attiecībā uz vārda brīvību netika pienācīgi aizsargātas. Viņa savā darbavietā tika represēta, un šo represiju tiesa neapturēja.”
Vēl joprojām nav kristālskaidri saprotams, ko un kā cilvēkiem ir nodarījusi pandēmija ar visām vakcinācijām un citām manipulācijām. Pirms gada uzdotie jautājumi, kas bija aktuāli tieši tajā brīdī, ir palikuši neatbildēti. Un izrādās, ka tie joprojām ir aktuāli. Un neatbildēti.
Bet, ja jau pati tiesa atzīst, ka augstākajai valsts varai uz tiem nav jāatbild, jo tos uzdevusi persona, kas atradusies valsts amatā, tad - ko mēs vēl varam gaidīt? Protams, tikai klusēšanu. Turklāt, ja tiesa vadās tikai no dažu žurnālistu publikācijām, pat nevīžojot pārbaudīt faktus, tad tikpat daudzus jautājumus var uzdot arī šai tiesai.
Vienīgi Irkļa kungam vairs negribas uzdot nevienu jautājumu. Viņš emociju karstumos apsūdzēja Līgu Krapāni cilvēku bojāejā („Līga, uz tavas sirdsapziņas ir dzīvības!”), bet varbūt tā viņš vēlējās kaut kā norobežot sevi no cilvēka, kurš bija uzdrošinājies uzdot jautājumus (!) augstākajai valsts varai (!). Un uzbļāviens „Ārā no kabineta!” bija vairs tikai bezspēcības demonstrācija. Varbūt valsts kontrolierim derētu pakontrolēt pašam savus jūtu izpaudumus?
