Jo ilgāk ukraiņi pretosies, jo vairāk mēs slepkavosim civiliedzīvotājus – aptuveni tāda bija Krievijas ārlietu ministra doma, ko viņš pauda preses konferencē pēc barbariskā terorakta Kremenčugā, kur tika noslepkavots vēl nezināms skaits Ukrainas civiliedzīvotāju. Vairs nevar saprast, kurš no Kremļa melīgajiem purniem šobrīd ir pretīgākais. Taču skaidrs ir viens: Krievija ir izteikti fašistiska valsts, un šim nepieciešamajam atzinumam ir pierādījumi un konsekvences.
Šodienas Krievijā vērojam faktiski visi kritēriji, kas nepieciešami, lai pierādītu atbilstību fašistiskajam režīmam. Ir viena līdera - Putina - kults, ir radīta mitoloģija par aizgājušo zelta laikmetu, kurā svarīgākā vieta ir impērijai, ko nepieciešams atjaunot par katru cenu, šoreiz - asiņaini iznīcinot Ukrainu, kas „traucē” atjaunošanās procesiem. Par neparasti dzīvīgu uztaisīts arī miroņu kults, kurā galvenā loma ir „lielajā tēvijas karā” kritušajiem.
Protams, galvenais kara noziedznieks Putins mēģina savu personīgo izpratni par fašismu estetizēt, izmantojot it kā vīrišķīgus un ultramodernus aksesuārus vai darbības (piemēram, superdārgo pusmēteli 18. marta pasākumā Maskavā vai puskailo jāšanu uz zirga). Taču tas viss izskatās nožēlojami, uz ko gan uzķeras liela daļa Krievijas publikas, kuru jau ir nozombējusi masīvā propaganda.
Jeilas universitātes profesors Timotijs Snaiders, kurš pētījis fašisma izpausmes, raksta: „Fašisms kā ideja nekad nav ticis uzvarēts. Tā kā tas ir iracionālisma un vardarbības kults, tas ikvienā strīdā ir palicis neievainojams, un, kamēr nacistiskā Vācija saglabāja savu varenību, tas turpināja kārdināt eiropiešus un citu valstu iedzīvotājus. Fašismu uzvarēt izdevās tikai Otrā pasaules kara frontēs. Bet tagad tas ir atgriezies, šoreiz ar tādas valsts palīdzību, kas realizē fašistisku iznīcināšanas karu - ar Krievijas palīdzību. (..) Visi fašisma veidi ir balstījušies uz ideju, kuras pamatā ir gribas triumfs pār saprātu.”
Ir vēl dažas pazīmes, kuras der pieminēt. Tie ir absolūti, absurdi meli, kuriem iespējams noticēt vien dziļos mentālas slimības murgos. Kad krievu slepkavas, izvarotāji un marodieri tiek noķerti burtiski pie rokas - ar pierādījumiem par nozieguma izdarīšanu -, krievu amatpersonas viņus attaisno ar neticamiem meliem. Tātad - visu vajag pasniegt otrādi. Pie meliem var pieskaitīt arī aplamos vēstures faktu „skaidrojumus”, ar ko ir bagātas gan Putina, gan Lavrova pasakas. Vācu propagandas ministrs Gēbelss vienkārši nobāl. Patiesībā Putins ir ņēmis par paraugu fašistiskās Vācijas pieredzi: deportācijas, filtrācijas nometnes, īpaši izsmalcinātas masu slepkavības, lai iebiedētu iedzīvotājus un atturētu viņus no pretošanās okupantiem. Tas ir krievu fašisms, ko nu jau dēvē par rašismu.
Ja kāds laika ceļotājs, kurš no 30. gadiem nonāktu mūsdienu Krievijā, palūkotos uz notiekošo šajā valstī, viņš nekļūdīgi atpazītu fašismu: tautas manifestācijas ar dažāda ranga vadoņu uzrunām, kurās galvenais akcents likts uz ienaidnieka atpazīšanu un iznīcināšanu, propagandas pilieniem pielietas, mirdzošas acis, ideja par asiņainu karu kā tautas morālās attīrīšanās līdzekli, sajūsma - kaut arī sāpju pielieta - par bojā gājušajiem, kuri attaisnojuši cerības, nosargājuši ideālus utt. Tas viss ietilpst tradicionāla fašisma retorikā un izpausmēs.
Ukraina ne pirmo reizi ir fašistisku un nacistisku okupantu iekārota. Iepriekšējā reizē Hitlers plānoja paņemt sev Ukrainas auglīgās zemes: tolaik Ukraina kā koloniāls veidojums piederēja Padomju Savienībai, kam - pēc Hitlera iecerēm - bez Ukrainas vajadzēja nomirt badā. Tagad šīs zemes tīko sagrābt Putina fašistiskā varza, kas Ukrainu uzskata par mākslīgu veidojumu, nevis par valsti.
Putins, protams, noliegtu fašisma eksistenci savā impērijā, ja kāds viņam uzdrošinātos uzdot šādu jautājumu. Jo jēdzienos „antifašistisks”, „nacistisks” un tamlīdzīgos viņam ir iespēja ielikt savu saturu. „Nacisti” ir visi, kuri nepiekrīt Putina šizofrēniskajai asinskārei, „fašisti” - tieši tādi paši. Ikviens, kurš ir pret karu Ukrainā, ir ne tikai viņa personiskais ienaidnieks - tas ir arī valsts ienaidnieks.
Savukārt īstos fašistus - tādus kā, piemēram, Aleksandrs Dugins - Putins ir pietuvinājis sev tik cieši, ka dažkārt pat nevar atšķirt, vai tas, ko saka Putins, nāk no viņa vai no Dugina galvas. Aleksandrs Dugins tiek saukts par „Putina smadzenēm”, viņam piedēvē Krimas aneksijas autorību. Viņš arī esot iemūrējis ideoloģiskos pamatus Krievijas iebrukumam Ukrainā, kas notika 2022. gada 24. februārī.
Kā jau teicu: tie, kuri ir pret karu Ukrainā, pēc Putina domām, ir „fašisti” un „nacisti”. Tādi ir arī ukraiņi, kuri atsakās sevi atzīt par krieviem un nezin kādēļ nesteidzas nolikt ieročus un padoties, tāpēc viņi ir jāiznīcina: tāds ir Putina mērķis.
Daudzi, redzot Krievijas nelietību, melus un zvēriskumu, uzdod tikai vienu jautājumu: kāpēc mums ir vajadzīgas diplomātiskās attiecības ar šo fašistisko valsti? Kāds ir „sausais atlikums” no melu ūdeņiem, kas smirdošām straumēm līst no veidojuma, ko pagaidām dēvē par Krievijas valsti? Patiešām - kāds mums no tā visa guvums?
