„Šis ir mūsu paaudzes laiks. Ja orki nāks, sitīsim viņus, cik spēsim, bet par velti neko neatdosim! Šī ir mūsu zeme. Un jauniešiem ieteiktu nebaidīties, bet apgūt pamatzināšanas, lai spētu aizstāvēt sevi un savus mīļos,” raksta aktieris un režisors Intars Rešetins. Vienkārši un saprotami. Tomēr uzskatu un viedokļu kariņš, ko izsauca aizsardzības ministra Arta Pabrika deklarētais starts virzienā uz vispārējo karaklausību (obligātais militārais dienests, OMD), turpinās joprojām.
Mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā obligātas militārais dienests jau eksistē: Igaunija pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas no tā nebija atteikusies, līdztekus sākot attīstīt arī profesionālo armiju, bet Lietuva, kas no OMD bija atteikusies tāpat kā Latvija, atjaunoja šo dienestu 2016. gadā.
Igaunijā OMD tiek iesaukti vīrieši vecumā 18 līdz 27 gadiem, dienesta ilgums - astoņi līdz vienpadsmit mēneši. Lietuvā iesaukuma vecums ir no 18 līdz 23 gadiem. Savulaik bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess izteicās, ka mazās valstis, kurās izveidota tikai profesionālā armija, ir izdarījušas nepareizo izvēli, jo profesionālie karavīri, protams, ir izcili, bet - cik viņu ir? Labi ja ap diviem tūkstošiem. Pietiks ar vienu kauju, lai Krievijas pārspēkā šie pāris tūkstoši vienkārši izšķīstu.
Vēl Ilvess atgādināja, ka profesionālās armijas veidošana ir noderīga lielvalstīm, jo tad ir iespējams nokomplektēt lielu skaitu vīriešu, kuri top par profesionāliem karavīriem. Mazas valstis to nespēj. Jāsaprot, ka brīvprātīgi un profesionāli bruņotie spēki ir mazskaitlīgi.
Igaunijā OMD iesauktajiem nodrošina militāro iemaņu un pamatzināšanu apmācību, un šīs zināšanas jaunajiem vīriešiem ļaus kara laikā darboties kā militāro vienību speciālistiem. Kad dienests būs beidzies, reizi piecos gados armijas rezervistus izsauks uz apmācībām, lai nostiprinātu militārās prasmes un apgūtu jaunus ieroču veidus.
Jaunie cilvēki Igaunijas aizsardzības spēkos apgūst arī prasmes, ko var izmantot civilajā dzīvē: tā ir pirmās palīdzības sniegšana, civilā aizsardzība, vides saglabāšana, sakaru un informācijas tehnoloģijas utt. Var iegūt arī autovadītāja apliecību, apmeklējot speciālos kursus.
Ar visu to palielināt jauniesaucamo skaitu Igaunijai ir izaicinājums, jo zināms, ka jauniešu fiziskais stāvoklis nav izcils: veselības stāvokļa dēļ OMD var iesaukt tikai ap 3500 jauniešiem gadā.
Lai arī kā būtu, tomēr OMD mehānisms Igaunijā ir, kā mēdz teikt, labi ieeļļots, un katra šīs kaimiņzemes jaunā cilvēka pienākums ir cieņpilni kalpot dzimtenei. Protams, dzimtene viņiem arī dod atpakaļ savus labumus: tas ir ikmēneša pabalsts un piemaksas par amatu; ja iesaucamajam ir bērns, viņam ir tiesības uz uzturlīdzekļiem; darba devējam nav tiesību atlaist no darba jauniesaucamo, kamēr viņš atrodas OMD; jaunajam karavīram tiek saglabāta studiju vieta; karavīriem ir veselības apdrošināšana utt.
Latvijā vēl ir milzum daudz darba šajā jomā, taču pirmais solis ir sperts. Viss, šķiet, ir atkarīgs tikai no darīšanas. Un katrs loģiski domājošs cilvēks saprot, ka Latvijas aizsardzība nav iespējama bez mobilizācijas rezervēm, ko iespējams veidot tikai ar OMD palīdzību. Tomēr daudzi, atcerēdamies „krievu laikus”, bažījas, ka OMD Latvijas Republikā būs kaut kas līdzīgs tam bardakam un „ģedovščinai”, kas valdīja padomju armijā.
Aprakstot OMD iespējas un mērķus, uz negatīvās nots uzsēdušies sabiedriskie mediji, tiem līdzi šņukst par saviem mazajiem puisīšiem norūpējušās māmiņas, taisnā sašutumā un nicinājumā pret armiju uzstājas smalko krogu ikdienas apmeklētāji, iemīcījuši vārgās miesas ērtos sēdekļos un atstiepuši mazo pirkstiņu no lattes krūzītes... Un - kas patiešām skaisti - viens otrs „pacifists” jau paspējis sevi un sev līdzīgos nodēvēt par memļakiem. Cik patiesi tomēr.
Skaidrs, ka apelēt pie patriotisma, sirdsdegsmes un elementārām militārajām prasmēm, kas ir nepieciešami elementi, lai aizstāvētu dzimteni briesmu gadījumā, patlaban būs lieki, jo „pretargumenti” būs stingri kā govs pļekā iesprausts miets: nav mums par ko mīlēt to dzimteni. Jums nešķiet, ka tas ir Kremļa propagandonu ievazāts naratīvs? Sak, niciniet un nemīliet savu Latviju, lai mums būtu vieglāk jums to atņemt.
Patriotisms nav viegli ieaudzināms. Tas neienāk cilvēkā vienā dienā. Bet varbūt tas atnāks ilgākā laikā un paliks. Turklāt - nevajag jaukt valsti, kas mums ir viena, ar tiem simtiem dažāda lieluma valdīkļu, kuri ir īslaicīgas parādības. Patriotisms attiecas tikai un vienīgi uz valsti, kas ir mūsējā. Tas neattiecas uz tiem, kuri uz laiciņu iesēdušies valdīšanas krēslos.
Saprotu, memļakiem ir daudz vieglāk un vienkāršāk gaidīt, kad viņu vietā kāds kaut ko izdarīs, tostarp - aizstāvēs Latviju pret dažādiem iespējamiem agresoriem. Tikai nesaprotu, kāpēc gan amerikāņiem vai britiem vajadzētu riskēt ar savu dzīvību un stāties pretim agresoriem, sargājot Latviju, kamēr to nedara latvieši, kuriem pats Dievs vēlējis būt par savas dzimtenes sargiem?
