Vai Daugavpils vietā būs "Dvinskas tautas republika"?

© Rūta Kalmuka/F64

Kamēr bērnudārza audzinātāja nepateiks, ka, sēžoties uz poda, ir jānovelk bikses, tikmēr Daugavpils mērs spītīgi to nedarīs. Tas, protams, gaumes un labsajūtas jautājums. Mazliet citādi ir ar nepārvaramu vēlmi apmeklēt agresorvalsts rīkotus pasākumus: visi zina, ka tas ir, maigi sakot, pretvalstiski, taču Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš („Saskaņa”) domā tieši otrādi un šādus pasākumus apmeklē.

Informācija par Baltkrievijas ģenerālkonsulāta rīkoto pasākumu bija gan Ārlietu ministrijas, gan Valsts drošības dienesta rīcībā, taču no minētajām institūcijām pašvaldībā netika saņemta jebkāda informācija ar lūgumu vai aicinājumu pašvaldības amatpersonām atturēties apmeklēt minēto pasākumu. Šādi savu piedalīšanos Baltkrievijas ģenerālkonsulāta rīkotajā pasākumā par godu Baltkrievijas „neatkarības dienai” skaidro Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš.

Proti, ja minētās institūcijas skaidrā latviešu valodā neaizliedz Elksniņam piedalīties agresorvalsts rīkotā pasākumā, viņš to drīkst darīt. Pašam gan tik daudz prāta nav, lai saprastu, ka tas ir ne tikai kauns un negods, bet arī pretvalstiska rīcība - ar savu ierašanos uz jubili atbalstīt Baltkrievijas agresīvos nodomus un rīcību. Un nevajag tagad klāstīt, ka tās ir „tikai” neatkarības dienas svinības. Piedalīšanās šajā ballītē ir vienas Latvijas pilsētas domes priekšsēdētāja skaidrs atbalsts Baltkrievijai, kas ir Krievijas tuvākā sabiedrotā asiņainajā karā pret Ukrainu.

Lai uzzinātu, ko par Elksniņa pretvalstisko gājienu domā atbildīgā ministrija - VARAM, aizsūtīju zinātkāru vēstuli ministrijai, konkrēti - preses vīram Mikam Strazdiņam. Lai, kā mēdz teikt, izskaidro sava nesavaldīgā priekšnieka jaunības izlēcienus.

„Jūlija sākumā ministrs Plešs nosodīja Daugavpils mēra Andreja Elksniņa piedalīšanos Baltkrievijas vēstniecības rīkotajā „neatkarības dienas” rautā viesnīcā „Latgola”.

Vai ministrs ir ticis kaut kur tālāk par nosodījumu? Kādi ir turpmākie soļi? Varbūt Elksniņš ir jau atlaists no mēra amata, bet mēs neko par to nezinām?

Kliedējiet, lūdzu, mūsu lasītāju bažas. Negribas sagaidīt mirkli, kad tiek izziņots par „Daugavpils tautas republikas” dibināšanu.”

Atbilde atnāca nekavējoties.

„Nosūtu ministra komentāru.

Andrejam Elksniņam un arī citiem pašvaldību vadītājiem šis ir jāuztver kā skaidrs brīdinājums un signāls tam, ka agresorvalsti atbalstoša rīcība ir absolūti nepieņemama. Arī Valsts Drošības dienests ir nepārprotami norādījis, ka sadarbība ar agresorvalsti vai tās atbalstītājiem nav atbilstoša Latvijas nacionālās drošības interesēm. Daugavpils mēra paskaidrojumu ministrija ir tikko kā saņēmusi, un ministrijas eksperti to rūpīgi vērtē. Tikpat rūpīgi sekosim līdzi tam, kā Daugavpils un citas Latvijas pašvaldības pildīs likumā noteiktās normas, lai nojauktu okupācijas varu slavinošus pieminekļus.”

Kaut ko vēl nevarīgāku sen nav nācies lasīt. Valsts drošības (!) dienests nepārprotami norāda, ka „sadarbība ar agresorvalsti vai tās atbalstītājiem nav atbilstoša Latvijas nacionālās drošības interesēm”, sak, nu, fui, nav smuki sadarboties ar sliktiem onkuļiem. Ministrs savukārt patirina pirkstu Elksniņa virzienā: jums tur Daugavpilī un vispābā visās citās pašvaldībās mana pirksta kratīšana jāuztver kā „skaidrs brīdinājums un signāls”! Un - ja kas - Elksniņa paskaidrojumu „ministrija ir tikko kā saņēmusi, un ministrijas eksperti to rūpīgi vērtē”, tātad - mums ir eksperti, kuriem beidzot ir ko darīt, proti, analizēt Elksniņa vēstuli.

Bet tā „rūpīgā vērtēšana” beigsies ar neko, jo Elksniņš, izmantojot vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Pleša vājumu un neizlēmību, vienkārši un efektīvi izsmējās par ministrīgo „nosodījumu”, savā paskaidrojumā uzrakstīdams, ka „ministrs manā rīcībā nav konstatējis pārkāpumu saistībā ar manu dalību šā gada 5. jūlija pasākumā”.

Vēl vairāk: ministra tekstā neesot norādīti konkrēti tiesību akti, ko mērs šajā situācijā būtu pārkāpis, un vēstule saturot „vienīgi vispārēju atsauci uz ANO rezolūciju un Saeimas paziņojumu par Krievijas agresijas pret Ukrainu nosodījumu, kā arī Baltkrievijas iesaistei un Krievijas atbalstam nelikumīga spēka pielietošanā Ukrainā”.

Elksniņš savu piedalīšanos Baltkrievijas rīkotajā rautā attaisno ar to, ka normatīvajos tiesību aktos, kā arī jebkādos starptautiskos vai nacionālos politiskos lēmumos Baltkrievija neesot noteikta kā valsts, ar kuras amatpersonām pašvaldības domes amatpersonām būtu aizliegts tikties.

Kā savulaik teica mana vecmāmiņa: iepūt man - tur, kur skan. Nu, iepūta Plešs. Atskanēja. Tā vietā, lai palaistu Latgales plašajās ganībās vienu pretvalstiski noskaņotu subjektu, kuram karš Ukrainā un šī kara atbalstītāji ir vērtējami tikai „vispārēju atsauču” līmenī, ministrs Plešs un viņa „eksperti” joprojām „vērtē” šī subjekta garadarbu.

Lai būtu vēl jautrāk un lai visiem beidzot aizietu līdz apziņai, kādu vateņu frakciju pārstāv Daugavpils mērs, viņš ir iesniedzis pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot likuma „Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” atbilstību Satversmei.

Domāju, neviens nebrīnīsies, ja Andrejs Elksniņš, kurš neko nav dzirdējis par Krievijas asiņaino karu Ukrainā un par Baltkrievijas marionešu režīma atbalstu šim karam, pasludinās Daugavpili un tās apkārtni par „Dvinskas tautas republiku”. Un neviens neko viņam nevarēs padarīt. Ne ministri, ne Saeima, neviens. Jo Latvijas leģitīmās varas gļēvumu ģenerē pati vara: ar neko neizsakošiem „brīdinājumiem”, „aizrādījumiem”, „skaidrojuma pieprasījumiem” utt. Bet tādi elksniņi tikai ieņirdz par šo varu.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.