„Iekļaujoši progresīvā kompetenču izglītība,” – uz jautājumu, kas ir pamatā lēmumam vidusskolās nemācīt vēsturi, atbild kāds tviterasprātis. Un taisnība jau viņam ir: pusdebilo „kompetenču” izglītību izdomājuši tie, kuriem tuvas „progresīvās” idejas: uztaisīt no cilvēkiem kārtīgus mankurtus – cilvēkus, kuriem nav ne vēsturiskās atmiņas, ne sakņu.
Ir mums tāds vidējās izglītības standarts, kas paredz septiņas mācību jomas, no kurām neviena nav ar vēsturi saistīta: ir valoda, sociālā un pilsoniskā joma, kultūras izpratne un pašizpausme mākslā, dabaszinātnes, matemātika, tehnoloģijas, veselība un fiziskās aktivitātes. Ak, jā, vēl arī drāma - lai iemācītos publiski uzstāties. Vēstures nojausmu ar piepūli var ieraudzīt pamatkursā „Sociālās zinības un vēsture”, kurā skolēni - ja vien ir vēlēšanās - nostiprina pamatskolas zināšanas par sabiedriskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem.
Tā dēvētais „jaunais saturs” faktiski izslēdz vēstures mācīšanu un mācīšanos vidusskolas klasēs, kur kaut kādi vēstures fakti fragmentāri tiek pieminēti, iekļaujot tos sociālajās zinātnēs. Ja skolēns izlemj vēsturi apgūt padziļināti, tad ir iespējas kaut ko iemācīties. Taču - kādā gan veidā? Skolotājs speciāli kaut ko mācīs šim skolēnam? Ja tas nenotiek „speciāli”, pedagogs klasē var pats izvēlēties, kādus notikumus un kādas vēstures personas pieminēt...
Protams, vēstures mācīšanā - kā to paredz „izglītības standarti” - var iekļaut ne tikai socioloģiju un drāmu, bet arī fizkultūru un rokdarbus. Un kāpēc gan ne? Būs tāda caurviju mācība, jo katrā vēstures posmā pedagogs noteikti atradīs gan kādu karavadoni - fizkultūrieti, gan karalieni - rokdarbnieci, bet atrast drāmas varoni - labu diktatoru un vienlaikus izcilu oratoru - nebūs nekādu problēmu.
Atmetot ironiju, secinājums ir viens: mēģinājumi integrēt sociālās zinātnes un vēsturi vienā mācību priekšmetā - tas ir zaudējums, kā mēdz teikt, vienos vārtos, jo šāda integrācija nav nedz teorētiski, nedz praktiski pamatota. Vēstures apgūšanā iekļaut politiku, ētiku, reliģiju, ģeogrāfiju, tiesības, ekonomiku, filozofiju un pat uzņēmējdarbību - nu, piedodiet, gribētu redzēt to pedagogu, kurš spētu sakarīgi un jēgpilni to visu samiksēt kopā. Līdz ar to šādā putrā ar kāpostiem un siļķi nav baudāma neviena no sastāvdaļām, proti, beigu beigās nekas netiek iemācīts - ne vēsture, ne viss pārējais. Bet tos pedagogus, kuri iebilst pret šādu mācību pļuru, dažs labs putras vārītājs dēvē par neprogresīviem atpakaļrāpuļiem.
Faktiski vēstures apguve skolās ir iznīcināta. Ja vien pedagogi paši nebalstās savā veselīgajā spītībā un nemāca skolēniem vēsturi - nevis rokdarbus krustdūrienā ar partijas un valdības lēmumiem. Vēsture, kā smejies, ir tāda nozare, kas jāmāca hronoloģiski, lai skolēni izprastu vēsturiskās cēloņsakarības, taču arī šī prasība ir izmesta no vēstures mācīšanas pamatpostulātiem. Hronoloģiskums ir atstāts tikai pamatskolā, taču nevar prasīt, lai jaunāka vecuma bērni līdz vidusskolai atcerētos dažādu notikumu hronoloģiju un secinājumus, ko tā rada.
Miksēto vēstures stundu skaits ir samazināts, līdz ar to arī - lai kā skolotājs censtos - nav iespējams skolēnos radīt interesi par vēsturi. Protams, nevar gaidīt, ka pilnīgi visos skolēnos būs interese par vēsturi, taču Izglītības ministrijas vadībai un pārējiem ierēdņiem tomēr vajadzētu saprast, ka vēsture ir viena no tām mācībām, kas veido jauno personību - valsts pilsoni, patriotu, aizstāvi. Augsti vārdi, teiksiet? Ne tik augsti, lai tos neaizsniegtu. Vēstures iemuļļāšana starp citiem mācību priekšmetiem jauniešos radīs tikai neizpratni un vienaldzību par Latviju un tās vietu pasaulē.
Nezin kādēļ šķiet, ka šī „kompetenču izglītība”, kurā iebakstīta arī vēstures „mācīšana”, ir speciāli radīta, lai debilizētu jauniešus un radītu tādu paaudzi, kam nav nojausmas par to, kas pēdējā gadsimta laikā noticis nedz Latvijā, nedz pasaulē. Un tiešām - kam gan vajadzīgas šādas zināšanas?! Tās taču var radīt vēlēšanos domāt! Un tas jau ir bīstami. Daudz drošāk būs, ja sabiedrības lauvastiesu veidos mankurti - cilvēki bez vēsturiskajām saknēm, bez jebkādas intereses par tām. Ar tādiem vienkāršāk manipulēt. Bet stipri nebūs jāpiepūlas: jau tagad var vērot, cik veiksmīgi dažādi vēlēšanu „piarščiki” manipulē ar vēlētājiem... Un runa, protams, nav tikai un vienīgi par vēlēšanām: manipulācijas notiek itin visās jomās.
Ja kādam no šodienas politiskajiem spēkiem būtu kaut vismazākā interese par „kompetenču izglītības” draudošo (un jau šobrīd radīto) postu, tad varētu ieraudzīt cerību, ka tās paaudzes, kuras veidos nākamības Latviju, būs ar patriotismu un valstisku redzīgumu apveltītas. Šobrīd tas tā nav. Šobrīd varam tikai cerēt, ka atradīsies kādi uzņēmīgi cilvēki, kuri nopietni - nopietni! - pieprasīs, lai tiktu mainīti Ministru kabineta noteikumi, kas regulē mācību saturu, konkrēti - lai vidusskolās vēsturi atjaunotu kā atsevišķu mācību priekšmetu.
