Edgars Rinkēvičs: Nedz Venediktovs, nedz kāds cits ar mani "sarunas neved"

© Neatkarīgā

„Es tagad nodarbojos ar „Doždj” problēmu,” klāsta Aleksejs Venediktovs, „nodarbojos ar to, lai viņiem atjaunotu raidīšanu. Man ir pārrunas ar Latvijas vadību.” Kas ir Venediktovs – to mēs zinām, viņš ir Krievijas žurnālists, bijušais „Eho Moskvi” vadītājs, kurš mīlīgi bildējas kopā ar Putinu, Simonjanu, Solovjovu... Bet kas ir „Latvijas vadība” – nav īsti skaidrs. Kāda direktoru padome, varbūt akcionāri?

Žurnālisti pelnus sev uz galvas nekaisa

Drīz pēc 24. februāra, kad Ukrainā iebruka Krievijas okupantu armija, Rīgā sāka bāzēties Krievijas tā dēvētie opozīcijas mediji. Rīgā darbu uzsāka „Radio svoboda”, „Novaja gazeta”, BBC un „Deutsche Welle” krievu redakcijas, “The Insider”, “Vazhnie istorii”, „Meduza”, TV “Doždj” un citi, kopā - divdesmit trīs mediji.

Tracis sākās pagājušonedēļ, kad Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nolēma anulēt apraides atļauju Latvijā strādājošajam Krievijas telekanālam „Doždj”, pamatojot to ar draudiem valsts drošībai un sabiedriskajai kārtībai. Ne ar vienu citu mediju, kas mājvietu atrada laipnajā Latvijā, problēmu nebija.

Ar „Doždj” gan viss bija skaidrs kā Glāžšķūņa stikliņš. Kopš jūlija, kad šis telekanāls saņēma apraides atļauju, vairākas reizes tas pārkāpa Latvijas likumus, kā arī nepildīja pašu parakstīto līgumu. Pirmās „šūmes” uzsita Jekaterinas Kotrikadzes intervija ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, kurā žurnāliste izrādīja sašutumu par nodomu nojaukt okupācijas pieminekli Pārdaugavā un pārtraukt izdot tūrisma vīzas Krievijas pilsoņiem.

NEPLP pacietība beidzās tad, kad Aleksejs Korosteļovs 1. decembra raidījumā pateica: „Ja jums ir liecības par to, kā norit mobilizācija, kā mobilizētie dienē frontē, ja vēlaties pastāstīt, kādas problēmas ir Krievijas armijā - rakstiet mums! Ceram, ka daudziem karavīriem arī mēs esam varējuši palīdzēt, piemēram, ar aprīkojumu un vienkārši ar elementārām ērtībām frontē.”

Pēc okupantu armijas neslēptā atbalsta telekanāls „Doždj” atvadījās no apraides atļaujas, kaut arī redakcijas vadība centās taisnoties, ka tā esot bijusi pārteikšanās. Būtu pat saprotams, ka pēc tāda NEPLP soļa „Doždj” īpašnieki un žurnālisti sāktu sev uz galvas kaisīt nožēlas pelnus. Taču nekas tāds nenotika.

Ikviena Krievijas vara būs toksiska

Viņu vietā ar pelniem apbērās Latvijas žurnālistu asociācija (LŽA). Tā izteica nožēlu par NEPLP lēmumu anulēt apraides licenci telekanālam „Doždj”, uzskatot, ka tas ir nesamērīgs iepretim pieļautajiem pārkāpumiem. LŽA uzskata: atļaujot telekanālam „Doždj” turpināt darbu ar Latvijas licenci un rūpīgi sekojot ēterā pārraidītajam, bija iespējams panākt labāku rezultātu nekā kanālu slēdzot.

Vienlaikus LŽA atzīst, ka „Doždj” ir „pārkāpis telekanālam izsniegtās licences noteikumus, ir demonstrējis ēterā grafisko karti, kas neatbilst demokrātiskās pasaules sapratnei par Ukrainas teritorijas nedalāmību, un ir paudis vēlmi atbalstīt Krievijas armijā mobilizētos kareivjus, kas nav pieņemami ne mums, ne Latvijas sabiedrībai kopumā”.

Tad kādus vēl jaunus pārkāpumus gaidīt no šī telekanāla? Nepietiek ar to, ka tas aicina palīdzēt tiem, kuri nogalina, izvaro un aplaupa ukraiņus? Varbūt pagaidīt, kad atklāti sāks aicināt uz Putina atbalstīšanu, jo izskatās, ka šie krievu pseidoliberāļi ir nevis pret Putina režīma būtību, bet gan pret neveiksmīgajām metodēm, ar kādām tas tiek realizēts.

Krievu pseidoliberāļu nelaime (vai tieši otrādi - laime) ir tajā, ka viņi it kā cīnās pret Putina autokrātisko režīmu, bet, nokļūstot pie varas, paši paliek par šā režīma sastāvdaļu. Tāpēc baidos, ka ikviena Krievijas vara - pat ja to veidotu vieni vienīgi navaļniji, - būs slepkavnieciska un toksiska.

Rinkēvičs noliedz „sarunu vešanu”

„Doždj” ekrāna runātājs Aleksejs Korosteļovs pavisam nesen - 1. decembrī - piecpadsmit minūtes intervēja kādu Krievijas armijas slepkavnieku, kurš sūkstījās, ka viņam neesot izmaksāta alga par „karošanu” un nav piešķirti apbalvojumi, kaut gan viņš kopā ar pārējiem tādiem pašiem rīkļurāvējiem „šturmovaļi ģerevņu”. Vai kara noziedznieku stāstu publicēšana tagad ir žurnālistikas ikdiena? Varbūt vēl vajadzēja atvainoties, ka slepkavām joprojām nav nosūtītas siltas zeķītes?

Tāpat gandrīz kā atvainošanās izskanēja LŽA vārdi par to, ka telekanālam „Doždj” „trūkst darba pieredzes Latvijā, nav izveidojusies izpratne par sabiedrisko domu un tās nozīmi demokrātiskā sabiedrībā”. Jā, nabaga nezinīši ieradušies no Saules pilsētas un nepavisam viņos nav izveidojusies izpratne par to, ka Latvija - bijusī Padomju Savienības (Krievijas) okupētā teritorija - ir atjaunojusi savu valsts statusu un - redz, kā! - tagad uzdrošinās pieņemt saviem likumiem atbilstošus lēmumus.

Tā nav nekāda neizpratne par sabiedrisko domu vai vēl ko citu, bet gan šo inteliģento un erudīto krievu mentalitātes neatņemama sastāvdaļa - impērisms. Tā ir nepārvarami impēriskā tieksme uzmākties ar savām pamācībām, jaukties svešu valstu iekšējās lietās, ieviest pašiem savu izdevīgo haosu. Arī Aleksejs Venediktovs, uzdodoties par savpatņu „rešalu” (rešala - risinātājs, krievu kriminālžargona vārds; autoritatīvs cilvēks, kurš spēj risināt sarežģītus jautājumus), sola atrisināt telekanāla „Doždj” problēmas nezin kādās tur sarunās ar „Latvijas vadību”.

Uzdevu jautājumus vienam no „Latvijas vadības” locekļiem - ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam: „Venediktovs apgalvo, ka „ved sarunas” ar Latvijas vadību (valdību?) par „Doždj” licences atjaunošanu. Ar ko viņš „ved” šīs sarunas? Ar jums?” Rinkēviča atbilde: „Neved gan. Man arī neviens no „vadības” neko nav teicis par to, ka kāds runātu par licences atjaunošanu. Tas arī būtu savādi, jo licenci var atjaunot tikai pati NEPLP vai tiesa, nevis valdība vai prezidents, vai Saeima. Pēdējā laikā jau par daudz muļķību soctīklos sarakstīts: te Savickis miris un augšāmcēlies, te vēl tenderi kaut kādi notikuši. Laikam pilnmēness ietekme uz cilvēku prātiem ir zinātniskas izpētes vērta.”

Kotrikadze: Mums šeit ir ērti

„Kopsavelkot,” savā situācijas skaidrojumā turpina LŽA, „telekanāls „Doždj” ir smagi kļūdījies, nesaprotot, ka Latvija viennozīmīgi ir Ukrainas pusē un nekādi humāni aicinājumi atbalstīt krievu armijas jauniesauktos šeit nav ne pieņemami, ne pieļaujami, bet, atņemot kanālam licenci, mēs viņus iedzenam atpakaļ Kremļa definētajā krievu pasaulē.”

Tiešām? Kāpēc mums kāds būtu jādzen uz turieni, kur šis „kāds” - vismaz mentāli un emocionāli - atrodas visu laiku? Un, atrazdamies tur visu laiku, tomēr draud: ja jūs nemīlēsiet mūs, tad - sargieties! Lūk, Vladimirs Milovs, viens no Alekseja Navaļnija tuvākajiem līdzgaitniekiem, piedraud latviešiem sakarā ar „nemīlestību” pret telekanālu „Doždj”: „Ja paši nesaprotat, jums to paskaidros vecākie biedri. Tuvākajā laikā.”

Bet, patiesību sakot, vairāk par impērisko pseidoliberāļu aktivitātēm, kas ir gluži dabisks viņu eksistences veids, nepatīkami pārsteidz mūsu pašu Latvijas pilsoņu, tostarp arī žurnālistu, attieksme pret notiekošo - par to, ka ir pārkāpti Latvijas likumi, minētais medijs nav jāsoda. Sak, kas tad tur tāds! Nu, pārteicās, nu, labosies!

Nelabosies. Kāpēc lai labotos, ja tā ir sistēma, kurā dzīvo impēriskie pseidoliberāļi? Un Latvijā viņiem ir ērti. To atzina gan „Doždj” galvenais redaktors Tihons Dzjadko, gan Jekaterina Kotrikadze. Viņai jautāja: kāpēc izvēlējāties tieši Latviju? „Mūs uzaicināja,” viņa atbildēja, gan nenorādot - kurš tieši to darīja. „Latvija ir zeme, kurā runā krieviski, šeit mums ir ērti un komfortabli, jo ir Krievijas tuvuma sajūta. Krievvalodīgā vide - ļoti svarīgs faktors. Mūsu ir daudz.”

Par to jau mūsu satraukums, ka impēristu ir daudz. Bet cerību, ka viņi atteiksies no sava impērisma - pavisam maz. Turklāt viņu pozīcijas stiprina daudzi mūsu pašu vietējie bāleliņi, tāpat arī kaudzīte ar liberāļiem ārvalstīs - tādi Kremlim noderīgie jampampiņi, kuri nespēj vai nevēlas saskatīt nesalaužamo impērismu, kas spraucas ārā no inteliģentajiem, erudītajiem un apsviedīgajiem pseidoliberāļiem, kuri itin nemaz neraujas nosodīt Putina tieksmi atjaunot impēriju: jautājums taču ir tikai par nepareizajiem paņēmieniem, ko izmanto neprašas.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.