“NATO gatavojas iespējamajam Krievijas uzbrukumam alianses austrumu flangam, pamatojoties uz slepenu dokumentu, kas nonācis tā rīcībā, vēsta vācu tabloīds “Bild”,” mūs informē ziņu aģentūra LETA. Interesanti, kā gan “slepenais dokuments” nonācis dzelteno ziņu žurnālistu rīcībā?
Dokuments izrādījies tiešām šausminošs. 2024. gada februārī Krievija īstenos vēl vienu mobilizāciju, iesaucot 200 000 vīru. Pēc tam pavasarī sāksies jauns uzbrukums Ukrainas frontē. Saskaņā ar dokumentā apcerēto scenāriju krievi līdz jūnijam sakaus Ukrainas armiju. Savukārt jūlijā krievi uzsāks kiberuzbrukumus un izmantos citas hibrīdkara metodes, pamatā vēršoties pret Baltijas valstīm.
Tālāka eskalācija notikšot oktobrī, Krievijai Kēnigsbergas (Karaļauču) apgabalā izvietojot papildu karaspēka kontingentu un vidēja darbības rādiusa raķetes. Decembrī Suvalku koridorā tikšot izprovocēts “robežkonflikts” un “nekārtības ar daudziem upuriem”. Pēc tam NATO 25. gadā Suvalku koridora apkaimē iesūta 300 000 vīru armijas kontingentu, lai “atturētu” Krieviju. Scenārijs beidzas mēnesi pēc “X dienas”, taču dokumentā nav teikts, vai saskaņā ar scenāriju NATO izdodas Krieviju atturēt no uzbrukuma. Baisais stāsts paliek bez nobeiguma…
Tas viss ir satraucis cilvēkus. Tāpēc lūdzu, lai šo dokumentu komentē NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. “Tas ir kara spēles scenārijs,” viņš skaidroja, “un kara spēlēs parasti tiek izmantoti scenāriji, kas ne vienmēr ir balstīti realitātē. No hipotētiskiem scenārijiem tie ne vienmēr ir iespējamākie. Tā noteikti nav izlūkdienestu prognoze. Kara izspēlēs tiek veidoti šādi scenāriji, un tas nav nekas neparasts. Arī Latvijā tiek veidoti šādi scenāriji. Bet to nevar vienādot ar izlūkinformāciju un tās analīzi.”
Sārts uzsver, ka ikvienā šādā scenārijā, protams, ir reālistiski elementi, un kādreiz valstis šādus scenārijus veidoja diezgan abstrakti, taču kopš kara sākuma Ukrainā šādi scenāriji tiek izspēlēti ar konkrētām valstīm un konkrētos laika rāmjos.
Sārts vēl piebilst, ka cilvēkiem nevajag sākt uztraukties. “Šobrīd nav pamata milzīgam uztraukumam. Protams, karš notiek, veiksmes nav tik daudz, cik vajadzētu, turklāt starptautiskā politika arī nenes tās labākās ziņas,” tā Sārts, “bet joprojām palieku pie tā, ka Krievijai šobrīd nav resursu kaut kādu papildu avantūru veikšanai. Bet tas var mainīties, ja mainās Ukrainas notikumu dinamika, ja mainās tas, kas notiek citur pasaulē, piemēram, ASV politikā. Taču nedomāju, ka ir runa par šā gada vasaru.”
Kopumā vērojot Eiropas valstu palīdzības apsīkumu, rodas jautājums: vai tad šīs valstis nesaprot, ka, Krievijai gūstot panākumus un Ukrainai zaudējot, nākamie upuri būs Eiropā? “Ir daļa valstu, kas to saprot, un ir daļa valstu, kas nesaprot. Jāatgādina, ka Eiropas valstīm kopumā nepiemīt izteikta stratēģiskā politika, uz risinājumu koncentrējoties aktuālajā brīdī un nemēģinot skatīties tālāk. Augstākā līmeņa politiķi labi saprot, līdz kam var novest attieksme bez tālredzības. Savukārt ASV politika, tuvojoties prezidenta vēlēšanām, kļūst arvien sašķeltāka un arvien vairāk centrēta uz sevi,” spriež Sārts.
Par Ukrainas prezidenta Zelenska vizīti Sārts saka: “Ir labi, ka tā notika. Tā bija viegla vizīte no abām pusēm, jo Zelenskim šeit ir liels atbalsts: Latvijā nekas nav īpaši jāpierāda vai jāizcīna. Ar to, ko mēs darām Ukrainas labā, būdami līderi starp Baltijas valstīm atbalsta ziņā, diemžēl ne tuvu nepietiek, lai fundamentāli mainītu kauju dinamiku. Vislielākais mūsu atbalsts ir: mēģināt politiski iekustināt Rietumus atbalsta veicināšanā Ukrainai. Tas būtu mūsu lielākais pienesums.”
