Premjere maina preses sekretāru – kāpēc?

© Kaspars Krafts/MN

Preses sekretārs jeb padomnieks saziņas jautājumos –  persona, kura premjeru pavada ikdienas darba gaitās, rūpējas un uzmana premjera tēlu ik sekundi, prognozē riskus, plāno publisko attiecību stratēģiju un taktiku. Mainīt preses sekretāru ir nopietna izšķiršanās un akūta vajadzība ne tikai premjerei, bet, izskatās, arī koalīcijai kopumā.

Kādi varētu būt iemesli? Acīmredzamie ir vismaz divi. Premjeres izteikumi un vieta, kur šos izteikumus paust, līdz šim ne visās situācijās, ļoti maigi izsakoties, izvēlēti veiksmīgi. Otra problēma ir premjeres vizuālais tēls, kurš, kā tas tiek atspoguļots TV ekrānos, īsti neatbilst plaukstošas Eiropas valsts augstākās politiskās elites standartiem.

Paraudzīsimies uz mūsu premjeri: tautai nepieciešama iedvesma. Arī estētiskā. Taču aiz visiem šiem smalkumiem stāv speciālisti, kuri rūpējas par to, lai pareizā laikā un vietā tiktu izmantots attiecīgais apģērbs vai aksesuārs. Viens no tiem, kurš šos speciālistus mobilizē un organizē, ir preses sekretārs.

Parasti dzīvē ir tā, ka pašai amatpersonai nav laika un prasmju lemt par to, kā ģērbties un kādus aksesuārus lietot. Padomus šajā jomā sniedz stila un etiķetes eksperti.

Par to, kā amatpersonām būtu labāk un pareizāk ģērbties un uzvesties, iztaujājām ilggadējo etiķetes eksperti, bijušo diplomāti Aiju Strautmani, kura savulaik bijusi arī ģenerālkonsuls Sanktpēterburgā.

Vai tu vari nosaukt kādu pozitīvu piemēru - stils ir tik izturēts, ka nav kur piesieties?

No vīriešiem - tāds ir Rīgas mērs Vilnis Ķirsis, tāds ir Saeimas deputāts Edvards Smiltēns. Ministrs Kaspars Melnis - viņš nāca pie manis mācīties etiķeti. Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs. Visi ļoti stingri pieturas pie lietišķās etiķetes. Visi zina, kad vajag kaklasaiti un kad to nevajag. Ja cilvēks ir oficiālā darbā savā kabinetā, ja viņš ir vizītē pie Valsts prezidenta - kaklasaitei jābūt. Par sievietēm man lielākoties ir diezgan bēdīgi runāt, jo viņas parasti velk mugurā visu, kas pagadās pa rokai.

Nu, vismaz vienu pozitīvu piemēru!

Tad jādomā. Tie pozitīvie piemēri vairs nav ievēlēti Saeimā… Un negatīvie arī ir garām Saeimai. Vienai mati allaž bija nesakārtoti. Vēl kāda augsta amatpersona - sieviete - regulāri izskatījās pēc papagaiļa. Ar kādu citu amatpersonu, kuru nesaukšu vārdā, ir ļoti sarežģīti: mati vienmēr rādās nemazgāti. Ja tu esi tik augsta persona, tad mazgā tos matus katru dienu.

Un vēl. Nu, nevajag vilkt mugurā drēbes karoga krāsās. Ja tu stāvi pie kaut kādas Āfrikas valsts zaļā karoga, tad nevelc mugurā savu zaļo kleitu. Ja tu stāvi pie Latvijas karoga un tev mugurā ir karoga sarkanās krāsas kostīms, tad tas nav labi.

Bezgaumīgi.

Tieši tā. Karogu neviens nevelk mugurā.

Kā tad nevelk: ir redzēti šorti ASV karoga krāsās un zvaigznēs.

Nu, tas jau ārpus visām robežām. Un nevajag arī spraust pie krūts milzīgas sirdis Latvijas karoga krāsās. Tādi gājieni labāk lai paliek pamatskolas audzēkņiem. Lielām, pieaugušām tantēm nevajag ņemties ar rotaļlietām. Būs novembra svētki, visi staigās ar sarkanbaltsarkanām zīmotnēm - tas tomēr ir citādi.

Iespējams, sievietēm ir ļauts būt ne tik stingrām, vērtējot lietišķumu apģērbā?

Nē. Kamēr sieviete atrodas darbā vai arī risina kādu darba jautājumu, viņa nav sieviete. Viņa ir deputāte, lietišķa amatpersona, tāpēc tērpam jāatbilst situācijai. Ja sievietei deputātei ir dekoltē līdz, hmm, nabai, ja viņa kaifo par savu sievišķību, tad lai viņa kaifo ārpus darba - kopā ar saviem vīriešiem, uz jahtas, Ēģiptē un tamlīdzīgi. Ārpus darba viņa var būt jebkas - sieviete, mīļākā, apkopēja un pavāre. Bet ne darbā! Tur nav jārāda tikko nopirktās rūtainās bikses vai rozā blūze, kur nu vēl brūnais uzvalciņš.

Tev kaut kas pret brūno?

Ja, piemēram, Anglijā kāds atnāks brūnā uzvalkā uz darbu, viņu neviens nopietni neuztvers. Paldies dievam, mūsu vīriešiem nav tendences uz brūno krāsu.

Toties dažām sievietēm gan ir… Es runāju par amatpersonām. Izskatās diezgan šausmīgi.

Savukārt vīriešiem, ja nerunājam par krāsām, vajag vien divus uzvalkus. Nu, labi, arī pieņemšanām vajag uzvalku. Četriem gadiem - vienam sasaukumam - pietiks. Sievietēm vajag kādus divus trīs kostīmus. Tas viss ir vienkārši. Nu, nav tur Saeimā vai Ministru kabinetā modes nams. Un, jā, pie Saeimas gaumīgi tērptām sievietēm var pieskaitīt Ināru Mūrnieci, piesieties nevar arī Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai, kaut gan pašā sākumā viņai bija tādi cāļa dzelteni mati. Tagad matu krāsa ir laba. Turklāt viņa māk nēsāt gaišas drēbes.

Un tomēr - kāpēc gan amatpersonām jāievēro etiķete? Varētu nākt uz darbu pusgarajās biksēs, tamborētā vestītē un tamlīdzīgi. Kāda gan starpība?

Mūsu apģērbs ir vēstījums apkārtējai sabiedrībai. Un šajā gadījumā vēstījumam jābūt ļoti konkrētam, jo pusgarajās biksēs mēs parasti atpūšamies, nevis stāstām cilvēkam par likumdošanu un par to, kā grasāmies būvēt valsti. Un krāsas ir ļoti svarīgas, tās enerģētiski ietekmē cilvēku. Kā funkcionē, piemēram, zilā krāsa? Zilā krāsa ir cerība, garīgums, pacietība, taktiskums un taisnīgums. Pelēkā krāsa nozīmē cieņu un dabiskumu. Cilvēks zemapziņā to sajūt.

Tāds piemērs. Tu aizej, piemēram, uz Rīgas domi, jo tev ir kāda problēma. Tu ieej kabinetā, un tev priekšā stāv dāma ar piepūstām lūpām, trīs centimetrus gariem, sarkaniem ar puķītēm nagiem, ar blondiem matiem līdz dibenam, sivēnrozā kostīmā. Tu ceri, ka viņa palīdzēs risināt tavu problēmu? Bet viņai blakus ir sieviete ar kārtīgi sataisītiem matiem, atturīgā pelēkā kostīmā, parastā, baltā blūzē. Protams, tu iesi pie otrās sievietes.

Bet kā ar aksesuāriem? Viena otra amatpersona apkārta ar krellēm kā suns ar ķēdēm.

Bija reiz tāda ministre ar koši sarkanām brillēm. Nu, pagaidi, tu taču esi ministre, kas atbild par ļoti svarīgu sfēru, cilvēkiem tev ir jātic, nevis jābrīnās par tavām sarkanajām brillēm. Un viņa nomainīja tās brilles.

Tu viņai to ieteici?

Bija intervija, kur es pieminēju šīs brilles. Parastajā dzīvē tām brillēm nav ne vainas, bet ne ministres darbā. Vajag atturīgāk. Jo redz brilles, bet aiz tām neredz ministri. Tā nedrīkst būt. Protams, daudzi to izmantot speciāli: kamēr lūr uz manām biksēm vai blūzi, tikmēr neredz mēslus, ko es daru.

Kas pie tevis nāk konsultēties?

Vīrieši daudz biežāk nāk konsultēties - salīdzinot ar sievietēm. Viens otrs vīrietis, pat ārzemēs būdams, sūta man bildes ar jautājumu: vai pie šī uzvalka der šī kaklasaite?

Vai sievietes tev nezvana, lai lūgtu padomu?

Gandrīz nekad. Manos klientos ir bijusi viena sieviete, kas kļuva par Saeimas deputāti, un burtiski otrajā dienā viņa sameklēja mani - ar lūgumu pēc privātas konsultācijas. Pie manis viņa bija reizes četras. Viņa konsultējās, lai saprastu, kāds ir lietišķais apģērbs, kāds ir ikdienā, kāds ir pieņemšanās. Redzēju, ka viņa ļoti stingri ievēro šos noteikumus.

Un tad pie manis dažkārt ir nākušas augstus amatus ieņemošu vīru sievas, lai konsultētos gan par sevi, gan par saviem vīriem. Viņas bieži brauca vīriem līdzi, viņām vajadzēja atbilst nepieciešamajam līmenim. Bija pat gadījumi, kad viņas man zvanīja no veikala: vai šīs kurpes piestāvēs šim tērpam?

Mūsu prezidentu sievas arī ir bijušas pie manis. Tāpat pie manis nāca topošo prezidentu otrās pusītes, lai būtu sagatavojušās notikumam, kas - kā viņas cerēja - patiešām notiks, sak, ja vīru ievēlēs par prezidentu, lai sieva ir gatava inaugurācijai.

***

Ministru prezidente Evika Siliņa par jauno preses sekretāri izvēlējusies Edīti Matuseviču. Viņa iepriekš strādājusi komunikācijas jomā, valsts un pašvaldību jomā, vadījusi komunikācijas projektus Rīgas pašvaldībā, Kultūras ministrijā un Cēsu novada pašvaldībā, strādājusi Žaņa Lipkes memoriālajā muzejā. Matusevičai ir Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura un maģistra grāds.