“31. decembrī LTV7 ēterā būs skatāms pēdējais ziņu raidījums krievu valodā. Krievu valodas raidījumu pārtraukšana sabiedriskajā televīzijā ir pilnībā loģiska, ņemot vērā agresīvās nacionālās minoritātes rusofobisko darbību pastiprināšanos,” vietnē “Facebook” raksta Rīgas domes deputāte (GKR) un LTV7 raidījuma vadītāja Natālija Ābola. Latviešu nodēvējums par “agresīvo nacionālo minoritāti” izsaucis lielu viļņošanos sabiedrībā. Situāciju vērtē politologs Filips Rajevskis un sociologs Aigars Freimanis.
“Es saprotu, ko Natālija Ābola mēģināja pateikt. Bet vajag tomēr domāt, ko runā. Manuprāt, viņa vēlējās pateikt, ka mazākums ir agresīvs. Taču pateica to, ko pateica, un tas ir nopietns ieklupiens - nodēvēt latviešus par “agresīvu nacionālo minoritāti”,” tā Rajevskis. Viņš piebilst, ka ikvienam gadās kaut ko “ne tā” pateikt, bet šajā gadījumā neredz, ka Ābola būtu savu kļūdu labojusi. Tiešām: Ābolas FB kontā šī “kļūda” atrodama joprojām.
“Un nākamais, par ko jārunā: iespējams, ka viņa ar šo ierakstu testē ”ūdeņus”,” uzskata Rajevskis, “jo nāk pašvaldību vēlēšanas. Paskatāmies plašāk: kas notika partijas “Saskaņa” kongresā? Atgriezās vecā retorika: aizstāvēsim, pārstāvēsim… Būtībā kongresa dalībnieki atgriezās pie krievu valodas aizstāvēšanas un krievvalodīgo pārstāvēšanas. Viņi saprata, ka nekā citādi to nespēj izdarīt, kā vien šķeļot sabiedrību, jo viņus, raugi - uščemļajut (apspiež - krievu val.). Ābolas teksts ir turpinājums šim virzienam.”
“Saskaņas” kurss “aizstāvēšanas” un “pārstāvēšanas” virzienā skaidrojams arī ar to, ka daudzi šīs politkopas atbalstītāji aizgāja pie Rosļikova politpulciņa “Stabilitātei!”. “Tieši tāpēc “Saskaņa” bija diezgan izšķīdusi,” turpina Rajevskis, “turklāt jau pirms tam viņiem katru gadu samazinājās atbalstītāju skaits. “Saskaņas” ideja sāka zaudēt aktualitāti, daudzi krievi iemācījās latviešu valodu, sāka sūtīt bērnus latviešu skolās, svarīgākas kļuva daudzas citas lietas. Bet tad nāca vēlme mobilizēties, atņemt balsis Rosļikovam.”
Vai Rīgas dome kaut kā reaģēs uz Natālijas Ābolas izlēcienu? Beigu beigās, Rīgas domē taču ir arī Ētikas komisija, kurā darbojas, piemēram, Dzintra Geka, Ainars Baštiks, Laima Geikina, Ieva Brante, Rita Našeniece un citi sabiedrībā plaši pazīstami ļaudis. Rajevskis gan uzskata, ka šoreiz nevajadzētu reaģēt: “Tādi kā Ābola, protams, cer, ka Nacionālā apvienība sašutumā tagad lēks ārā no biksēm. Manuprāt, attieksmei vajadzētu būt tādai kā pret nepieklājīgu cilvēku… Vai mēs uz ielas iesaistāmies, ja dzirdam - kāds piedzēries indivīds lamājas? Gan jau policija savāks! Vai uz katra nepieklājīga cilvēka replikām vajag politiski reaģēt? Nu, nē. Reakcijas trūkums mums visiem nāktu par labu, jo neļautu popularizēt šādus izteicienus. Taču iespējams arī, ka šādiem izteicieniem ir kāds ārējs, atbalstošs pasūtītājs ar mērķi - maksimāli sabojāt Latvijā sabiedrisko un politisko atmosfēru.”
“Natālijas Ābolas teksts izskanēja diezgan briesmīgi,” iesāk Aigars Freimanis, “acīmredzot viņa tiešām uzskata latviešus par minoritāti Latvijā. Ja nemaldos, 1979. gadā tā bija ļoti degoša tēma, kad pirmo reizi tika runāts par latviešiem kā par minoritāti. Protams, par to neko daudz nedrīkstēja runāt, jo mums taču bija “tautu draudzība”.”
Iespējams, tieši tolaik uzplauka ideja par krievu majoritāti, un tāpēc tai ir dziļas saknes. “Man, piemēram, īsti nav skaidrs, vai Olga Kņazeva, kas strādā LR 4 un vēsta krieviski, ir Krievijas pilsone vai nav. Man ir grūti iedomāties, ka Latvijas Republikas sabiedriskajā medijā strādā naidīgas valsts pilsone, kas kaut ko stāsta vietējiem iedzīvotājiem. Tas izklausās pilnīgi absurdi. Vienai kundzei uz āru izlaužas tas, ko viņa patiesībā domā par latviešiem un kādām ir jābūt valodu attiecībām. Īstenībā jau ļoti labi, ja tā atklāti viss tiek pateikts: nebūs ilūziju par to, ko viņi domā par mums kā par minoritāti.”
Freimanis uzskata, ka Rīgas domei vajadzētu reaģēt uz Ābolas aizvainojošo tekstu. “Iespējams, būs centieni pazemināt šā izteiciena nozīmi, parādīsies runas par to, ka šie vārdi ir izrauti no konteksta un ka ne jau visi latviešu valodas nesēji tiek noniecināti, bet tikai daļa,” tā Freimanis.
Viņš arī atcerējās, ka savulaik kaut kur bija atradis apgalvojumu: Kārlis Ulmanis Latgalē esot runājis krieviski. “Es izraku to runu. Domāju, tā ir atrodama arī LR arhīvā. Viņš tiešām runāja krieviski. Bet bija ļoti labi saprotama viņa pozīcija. Viņš runāja krieviski ar krieviem kā ar minoritāti, jo viņi nejutās Latvijā omulīgi - viņi bija reālā mazākumā. Ulmaņa vēstījums bija šāds: esiet uzticīgi Latvijai, jo Latvija jums dod maizi, Latvija jums ļauj šeit dzīvot.”
Freimanis atgādina, ka latvieši kā dominējošā nācija pamodās salīdzinoši nesen, bet vēl 19. gadsimta otrajā pusē latviešu valoda faktiski tika apkarota. Nerunāsim par krievu okupācijas gadiem, kad visa lietvedība tika kārtota tikai krievu valodā. Viss bija krieviski! “Un arī tagad Latvijā atrodas cilvēki, kuri mēģina uzspiest krievu valodas pārākumu. Tas ir ārkārtīgi traumējošs moments. Taču mūsu mūžīgais izbrīns paliek: pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kopš atguvām brīvību, bet joprojām no kaut kurienes izlien ārā tie, kuri vēlas atkārtot mums nepatīkamus vēsturiskus notikumus.”
Atliek cerēt, ka Natālija Ābola atvainosies mums, latviešiem, par aizvainojošo apsaukāšanos. Taču, vērojot pēdējā laika aktuālos notikumus, varam secināt, ka diez vai mūsu cerības piepildīsies: neviens un nekam nav atvainojies. Tāda īpašība kā savu kļūdu atzīšana, izrādās, ir izkritusi ne tikai no politiķu, bet arī no dažu ētera personību uzvedības groziņa.
