Politikas kuluāros arvien biežāk dzird runājam par pamieru, kas būtu jārealizē starp Ukrainu un Krieviju. Bet vai tas maz ir iespējams? Savu redzējumu sniedz NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un politologs Andis Kudors.
“Ziemsvētku pamiers? Pamiers ir teorētiski iespējams,” iesāk Jānis Sārts, “bet atcerēsimies, kas notika tieši pirms gada, uz Ziemsvētku laiku: tieši tad bija ļoti intensīva karadarbība. Jā, pamiers ir iespējams, taču pagaidām tā ir tikai teorija, kurai es diez vai noticēšu, kamēr tā nebūs faktiski realizējusies.”
Iespējamo teoriju telpā izskan arī variants, ka Ukrainu varētu piemeklēt divu Koreju liktenis, proti, sadalīšana divās pilnīgi atšķirīgās valstīs. Dienvidkoreja savulaik saņēma ASV drošības garantijas, pēc tam koncentrējoties uz valsts atjaunošanu. “Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmē šādas autoritāras sistēmas - kāda ir Ziemeļkorejā, - izveidošana. Ja šāda divu atšķirīgu sistēmu izveidošanās notiek Ukrainā, tad brīvā Ukraina var kļūt par maksimāli plaukstošu valsti. Tas, protams, nebūs viegli, bet tas nav neiespējami.”
Taču Ukrainai pagaidām nav ASV garantiju, kādas bija Dienvidkorejai. “Kaut kāds viens papīrs jau garantijas nenodrošina,” saka Sārts, “ir vajadzīgas praktiskas lietas: karaspēks, bruņojums un tamlīdzīgi. Bet, runājot par Krievijas okupēto teritoriju atgūšanu, daudzi saka: tas nekad nenotiks. Nē, nav tāda termina “nekad”.”
Protams, cilvēkos ir liels nogurums. “Tūlīt apritēs trīs gadi kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Mēs tikai vērojam un atbalstām ukraiņus, bet pašiem ukraiņiem ir visgrūtāk. Bet mēs redzam ekonomiskos signālus: Krievijā sāk pāriet uz pārtikas kartītēm. Tas jau kaut ko nozīmē - to, ka nogurums ir arī Krievijā,” spriež Sārts, “un šīs pārtikas kartītes ir labs demonstrējums tam, ka fasāde melo, un ziņojums par it kā ļoti labo Krievijas ekonomisko stāvokli nav tāds, kādu grib attēlot krievi, tas ir krietni citāds. Pārtikas kartīšu ieviešana daudz pasaka par lietu patieso stāvokli.”
Interesants signāls ir Vācijas kanclera Olafa Šolca zaudējums Bundestāga uzticības balsojumā, kur no 717 klātesošajiem likumdevējiem 394 balsoja pret Šolcu, 207 - par, bet 116 deputāti atturējās. Vai tas šobrīd kaut ko nozīmē? “Vācijas politika - kā jebkurā priekšvēlēšanu periodā - pavērsīsies uz iekšu, skatīsimies, vai Krievija atkal mēģinās iejaukties vēlēšanās, es domāju, ka noteikti mēģinās. Visticamāk, aktīva Vācijas ārpolitika līdz vēlēšanām, kas notiks 23. februārī, nav gaidāma.”
“Domāju, ka Putins ieturēs pauzi. Bet par to, ka miera (mūsu terminoloģijā - pamiera) sarunas ir iespējamas, runā zemāka ranga politiķi,” teic Andis Kudors, “piemēram, ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Nariškins, viņš ir teicis, ka Krievija ir tuvu savu mērķu sasniegšanai. Kur vietā tad Krievija ir tuvu? Viņš, tā runādams, vienkārši gatavo augsni sarunām. Putins un Medvedevs savukārt runā tikai par kodolieročiem. Viņi savu retoriku vilks līdz Trampa inaugurācijai.”
Krievijai ir neizdevīga situācija, pirmkārt, Kurskas apgabala dēļ, uzskata Kudors. “Kurskas apgabalu kontrolē Ukrainas spēki,” saka Kudors, “bet Putina propagandisti mēģinās iedzīvotājiem iestāstīt, ka uzvara ir tuvu. Daudz ko neiespējamu var iestāstīt, bet ne tajā gadījumā, ja ukraiņi turpinās kontrolēt Kurskas apgabalu. Ja Krievija nedabūs atpakaļ Kursku, tad sarunu brīdī Ukrainai tas būs liels trumpis, jo Putina propagandistiem būs grūti izskaidrot tautai, kāpēc tiek slēgts pamiers. Šis scenārijs krieviem nav tīkams, un iespējams, ka viņi centīsies šo teritoriju atgūt. Krievijas armija lēnām graužas uz priekšu, Ukraina noasiņo, bet arī Krievija noasiņo.”
Fons par labu Trampa pozīcijai nostiprinās: nedz Ukraina spēj atkarot savas teritorijas, nedz Krievija spēj pārņemt visu Ukrainu. “Tas viss vairo pamatojumu tam, ka abas puses ir gatavas sarunām. Zelenskis visai tieši jau ir paudis tādu gatavību. Un viņš to dara meistarīgi, apsteidzoši, viņš uzreiz komunicē ar Trampu, ar Makronu. Un Makrons jau paziņo, ka sanitārajā koridorā starp Ukrainu un Krieviju varētu atrasties Eiropas valstu spēki. Sarunas tiešām notiek, tikai Krievijas puse mazāk aktīvi izrāda savu piedalīšanos,” teic Kudors.
Tas, ka Trampa faktors strādā jau tagad, proti, vēl pirms inaugurācijas, ir skaidrs. “Šobrīd rindā stājas līderi, kuri ir gatavi būt par starpniekiem miera sarunās,” uzskata Kudors, “tie ir Makrons, Šolcs, Erdogans, Orbāns…”
Taču joprojām ir iespēja piedzīvot Korejas variantu. To izskata arī Kudors: “Jā, tas ir iespējams. Zelenskis ir teicis, ka kara karsto fāzi ir iespējams apstādināt, bet par teritoriju, ko nelikumīgi kontrolē Krievija, cīnīties diplomātiski. Tas ir tāds Baltijas valstu okupācijas scenārijs, tā pati Koreja, Vācijas sadalīšana pēc Otrā pasaules kara. Bet neviens nezina, cik ilgi tāds periods varētu vilkties.”
Un ir arī tāda iespēja, ka Ukraina cīnīsies par savu teritoriju ne tikai diplomātiskā ceļā, bet arī citādi: “Tas notiks, ja vēsturiski atvērsies logs, kad Krievija būs novājināta, ja notiks kas tāds kā savulaik pučs Maskavā, ja Putins aizies viņsaulē vai arī būs kādi citi lieli satricinājumi,” spriež Kudors, “un tomēr Ukraina un Rietumi šajos sarunu jautājumos kustas ātrāk par Krieviju.”
Viņaprāt, tas ir pozitīvi, ka Šolcs zaudējis Bundestāga uzticību, jo kristīgo demokrātu līderis Frīdrihs Mercs, kurš acīmredzot stāsies Šolca vietā, ir kaujinieciskā noskaņots par labu Ukrainai. “Ja kanclers būs Mercs, tas būs daudz labāks variants par neizlēmīgo Šolcu,” uzskata Kudors.
Vērojot informatīvo karu, redzams, ka šāvieni tiek raidīti no abām pusēm - no Krievijas un Ukrainas. “Esmu runājis ar vienu ukrainieti, kura, protams, ir Ukrainas pusē. Tas ir viņas kā indivīda vēstījums: Ukrainas sabiedrībā vērojams kara nogurums, jo iet bojā labākie Ukrainas dēli, un tautas gatavība miera sarunām ir pieaugusi arī pašā Ukrainā. Cilvēki, protams, to neatklāj, jo rit informatīvais karš, un ienaidniekam nedrīkst parādīt ne nogurumu, ne vājumu.”
