Kā Neatkarīgā jau rakstīja (https://neatkariga.nra.lv/komentari/juris-paiders-3/321105-covid-aizliegumos-lielas-es-valstis-zaudeja-piekto-dalu-no-ekonomikas), “Eurostat” publiskotie dati par iekšzemes kopprodukta (IKP) izmaiņām šī gada otrajā ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, ir šokējoši. Vidēji ES IKP samazinājās par 14,4%, jo īpaši IKP samazinājās lielajām ES valstīm. Spānijas ekonomikas sarukums otrajā ceturksnī pret iepriekšējā gada attiecīgo ceturksni bija 22,1%, bet Francijas ekonomikas sarukums ‒ 19,0%. Lielās ES dalībvalstis 2020. gada otrajā ceturksnī par piekto daļu samazināja preču un pakalpojumu ražošanu.
Skaitliski tik liels IKP samazinājums pārspēja jebko no pieredzētā pēc Otrā pasaules kara un ir salīdzināms ar Lielo depresiju 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.
Taču, lai gan IKP samazinājuma skaitļi ir iespaidīgi, krīzes skarto zemju vizuālais izskats, dzīvesveida izmaiņas utt. Spānijā, Francijā, Itālijā un citviet atšķiras pat no Latvijā 2009. gada krīzes laikā piedzīvotā un pat attāli nelīdzinās Lielās depresijas laika ainām. Ilustrācijai aicinu aplūkot attēlus, kā dzīvoja Lielajā depresijā darbu un pajumti zaudējušie amerikāņi daudzus gadus pēc krīzes, kad pasaules bagātākās valsts ‒ ASV - valdība jau ziņoja, ka krīze ir uzveikta un ekonomika ir atjaunojusies. Pašlaik ir atslepenoti un ASV Kongresa bibliotēkas digitālajā kolekcijā publiski pieejami daudzi materiāli par šo laiku.
Neatbilstība starp 2020. gada ES valstu statistikas uzrādītajiem skaitļiem un to, kas redzams uz ielām, mājokļos un sociālās aizsardzības institūcijās, rada pamatu uzskatīt, ka Covid-19 izraisītā krīze tika izmantota arī tam, lai izlaistu “gaisu” no IKP tajās zemēs, kurās pēdējos desmit gadus ekonomika vairāk auga uz papīra nekā realitātē, bet patiesībā realitātē izaugsmes vietā bija ilgstoša stagnācija. Tieši melīgā statistikas neatbilstība dzīves realitātei Francijā bija dzelteno vestu kustības galvenais cēlonis 2018. un 2019. gada mijā.
Tolaik neatbilstība starp statistikas uzradīto nemitīgo ekonomikas izaugsmi un vidēja Francijas iedzīvotāja reālo pirktspēju kļuva tik liela, ka to vairs nevarēja noslēpt pat ar uzpirktu mediju palīdzību.
Ar katru gadu vidējais Francijas iedzīvotājs par saviem ienākumiem varēja nopirkt arvien mazāk un mazāk preču un pakalpojumu. 2018. gada ziemā pacietības mērs bija pilns. Beigu beigās Francijas vara bija spiesta atzīt, ka ilgstoši reāla inflācija apsteidza darba algu pieaugumu. Lai gan jau daudzus gadus pirms 2018. gada protestu sākuma savā darbā “Kapitāls 21. gadsimtā” pasaulslavenais Francijas ekonomists Tomass Piketī norādīja, ka, politiski nosakot inflācijas skaitli ļoti zemu, valdības var manipulēt ar ekonomiskas izaugsmes skaitļiem, uzrādot izaugsmi arī laikā, kad ir lejupslīde.
Līdz ar to, visticamāk, valstu valdības, kuras ilgstoši stagnācijas vai pat vieglas lejupslīdes laikā politiski noteica pārāk zemu inflācijas lielumu, lai pārliecinātu savu valstu vēlētājus, ka ekonomikā ir izaugsme, izmantoja Covid-19 krīzi, lai sabalansētu fiktīvo ekonomiku ar reālo. Var pat izvirzīt hipotēzi, ka,
jo lielāks bija kādas ES dalībvalsts fiktīvās ekonomikas īpatsvars pret reālo, jo lielāks tika uzrādīts IKP kritums 2020. gada otrajā ceturksnī.
Iespējams tāpēc Latvijas IKP kritums 2020. gada otrajā ceturksnī tika uzrādīts trīskārt lielāks nekā Lietuvas IKP kritums.
Ja šī hipotēze ir kaut daļēji patiesa, tad 2020. gada notikumi dos stiprus politiskos trumpjus pašlaik pie varas esošajiem spēkiem. Protams, ja nenotiks vēl kaut kas ārkārtējs, kas vēl vairāk satricinās globālo ekonomiku, tad ES dalībvalstis, kuras šogad izlaida gaisu no IKP aprēķiniem, nākamos desmit gadus varēs neuztraukties par ekonomiskās izaugsmes demonstrēšanu. Pat tad, ja nākamos desmit gadus ES ekonomikā būs stagnācija, politiski nosakot par vidējo darba algu pieauguma procentu nedaudz zemāku inflācijas procentu (neatkarīgi no tā, kāda inflācija ir patiesībā), valdībām būs iespēja deklarēt nemitīgu ekonomikas izaugsmi. Šo valstu ekonomikas varēs “augt” tāpat kā līdz šim ‒ izaugsme būs uz papīra, nevis realitātē. Līdz ar to ir cerības, ka šogad veiktās statistikas korekcijas nodrošinās ilgtermiņa politisko stabilitāti Eiropas Savienībā.
