Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) paspārnē strādājošais Pārresoru koordinācijas centrs ir sarakstījis koncepciju „Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības politiku, valsts kapitālsabiedrību iedalījumu un valsts kapitālsabiedrību pārvaldības funkciju pakāpenisku centralizāciju”. Tātad valdošās politiskās elites aprindās nav zudis saldkairais sapnis par valsts uzņēmumu privatizāciju.
Pašlaik vēl ir palikušas 12 neprivatizējamas valsts kapitālsabiedrības, kuras kā stratēģiski svarīgus uzņēmumus aizsargā īpaši likumi: „Latvenergo”, „Augstsprieguma tīkls”, „Starptautiskā lidosta „Rīga”“, „Latvijas pasts”, „Latvijas gaisa satiksme”, „Latvijas valsts meži”, „Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, „Latvijas dzelzceļš”, „Latvijas Radio”, „Latvijas Televīzija”, „Latvijas loto” un „Attīstības finanšu institūcija „Altum”“.
Privatizācijas idejas bīdītāji izvairās lietot vārdu „privatizācija”, bet lieto visādus eifēmismus - „akciju kotēšana biržā”, „valsts kapitālsabiedrību iekļaušana regulētajā tirgū”, „korporatīvās pārvaldības sakārtošana”... Tas ir tāpat kā saldi čukstēt ausī ģimnāzistei, lai viņa nebaidās - no seksa bez piesargāšanās bērni nerodas.
Sabiedrībai tiek stāstīti visādi labumi, ko došot valsts uzņēmumu daļējā privatizācija, tiek piesaukta tuvo kaimiņvalstu pieredze, kur viss esot burvīgi. Igaunijā dzīvojot laimīgi cilvēki, kuriem kabatā valsts uzņēmumu akcijas. Somijā pirms diviem gadiem privatizācijai nodots alkohola ražošanas un tirdzniecības uzņēmums „Altia”. Biržā nonākušas divas trešdaļas akciju, un Somijas valsts, pārdodot akcijas, ieguvusi 150 miljonus eiro. 2005. gadā Somija daļēji privatizēja naftas pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumu „Neste”. Pašlaik valsts Somijas uzņēmumā kontrolē 50,1%, bet pārējās akcijas brīvi kotējas Helsinku biržā.
Kāds vispār sakars somu degvīnam un benzīnam ar mūsu labiešu snaikstīšanos pēc valsts mantas? Vai tad mums ir kāds alkohola un naftas produktu ražošanas un tirdzniecības uzņēmums, kas pieder valstij? Naftas uzņēmums bija, bet tā jau ir vēsture, savukārt alkohola gigants „Latvijas balzams” jau sen ir privatizēts, nopirkts un pārpirkts, un citas spirta un alus ražotnes tāpat.
Tā bija somu politikas kreisā īpatnība uzlikt valstisku ķepu degvīna ražošanai un tirgošanai, lai ierobežotu tautas nodzeršanos. Somu vara iepriekš uzskatīja, ka alkohola monopols ir stratēģiska lieta. Un arī tagad uzskata, tikai pieeja kļuvusi liberālāka. Somi varēja mierīgi pārdot privātuzņēmējiem ne tikai divas trešdaļas akciju, bet visu uzņēmumu, jo Rietumu kapitālismā nav pieņemts valstiski ražot alkoholu. Taču somi to nedara. Laikam jau viņiem tur ir kāda gudrība.
Koncepcijai par brīnišķīgi smaržīgo medusmaizi, kuru gardām mutēm ēd tuvo kaimiņvalstu iedzīvotāji pēc stratēģiski nozīmīgu nozaru uzņēmumu akciju palaišanas tirgū, nekādi neatbilst Lietuvas bēdīgais gadījums ar enerģētikas uzņēmumiem „Ignitis gamyba” un „Energijos skirstymo operatorius”. Pasākums ar šo uzņēmumu daļēju privatizāciju beidzās ar to, ka šo uzņēmumu biržas statuss 1. jūlijā tika pārtraukts. Lietuvas valstij nācās atpirkt visas biržā kotētās akcijas, kas, protams, ir skarbs trieciens valsts budžetam un smaga politiska izgāšanās.
Bet tikmēr Latvijā atkal un atkal, laiku pa laikam no putekļainas krāmu kaudzes tiek izvilkts privatizācijas karogs.
Var jau visādi darīt. Var privatizēt pilnīgi visu un var arī nacionalizēt pilnīgi visu. Tas atkarīgs no sabiedrības, valsts un ideoloģijas. Ir pasaulē politisks virziens, kas uzskata, ka valstij vispār nav jājaucas ekonomikā un visu pa plauktiem saliks brīvais tirgus; un ir virziens, kas uzskata, ka laime būs tad, kad visu regulēs valsts un cilvēks neekspluatēs cilvēku, bet būs otrādi.
Ja Latvijas pašreizējā politiskā elite būtu tāda kā somiem vai igauņiem, varbūt nebūtu ne vainas, ja atsevišķiem valsts uzņēmumiem kādu daļu akciju varētu palaist biržā. Valstiski ieguvumi tur visai apšaubāmi, bet arī zaudējumi varbūt nerastos. Taču mūsu politiskā elite pa dzīvi soļo, patoloģiski melodama un solīdama, tā nepilda pat pašas pieņemtus likumus un katru soli veic, vai nu alkatīgu, vai populistisku mērķu vadīta. Tik bezkaunīgu politiķu nebija pat prihvatizācijas ēras plaukumā deviņdesmitajos gados. Tolaik kaut kā vairāk raustījās. Tagad politiķis bez sirdsapziņas pārmetumiem dienā televīzijas raidījumā var ar putām uz lūpām kliegt, cik viņš ļoti cīnās pret korupciju, bet vakarā kārtot lietas ar bandītiem. Nevar ticēt nevienam vārdam - šodien viņi stāsta, ka biržā palaidīs tikai nelielu daļu valsts uzņēmumu akciju, bet rīt izrādīsies, ka uzņēmums jau ir aizpeldējis uz privātām kabatām un valstij tajā vairs nav teikšanas - valsts meži ir izcirsti un pārdoti zviedriem, bet hidroelektrostacijas kontrolē krievu kompānija no Kipras.
Vienai lielai daļai Saeimas deputātu un valdības locekļu nevar iedot naudu un uzticēt aiziet līdz stūra veikalam atnest maizi un pienu. Un šiem tipiem ļaut rīkoties ar „Latvenergo”, „Latvijas mežu” vai „Latvijas pasta” mantu?
