Vidzemes rajona tiesa Limbažos ceturtdien, 21. janvārī, attaisnoja par kukuļošanu apsūdzēto bijušo VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas uzņēmēju miljonāru Oļegu Osinovski.
Šis spriedums met nelāgu ēnu pār Jauno konservatīvo partiju (JKP) un tās dižbiedru Juri Jurašu, kurš pēdējā laikā gan ir stipri pieklusis. Jo savulaik, tēlaini izsakoties, lielā mērā tieši uz Magoņa un Osinovska ķermeņiem pakāpjoties, Jurašs vairoja savu popularitāti kā politiķis un vilka sev līdzi pārējo partiju uz Saeimu un augstiem amatiem.
Toreizējā KNAB amatpersona, pašreizējais Saeimas deputāts Jurašs 2016. gada vasarā publiski paziņoja, ka viņam piedāvāts kukulis, lai Magoņa un Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi, par ko likumā paredzēts maigāks sods.
Nekādus pierādījumus saviem apgalvojumiem Jurašs nav atnesis, bet tam jau nav nozīmes - galvenais, ka bija iespēja pazīmēties, ar putām uz lūpām plātoties, cik viņš lielisks korupcijas apkarotājs. Jurašs gānīja tābrīža KNAB priekšnieku un ģenerālprokuroru, ka viņi nav reaģējuši uz mēģinājumu viņu piekukuļot. Tāpēc Jurašs par notikušo informēja sabiedrību, izmantojot plašsaziņas līdzekļus. Prokuratūra to uzskata par valsts noslēpuma izpaušanu, un par to ir sākts kriminālprocess. Lietas izskatīšana turpinās pirmajā instancē.
Magoņa un Osinovska lieta ir kārtējais gadījums, kurā spilgti atklājas tas paviršais, brutālais KNAB amatpersonu stils, kādā šis kantoris darbojās tajā laikā, kad tur strādāja Jurašs.
KNAB nodarbojās ar “pierādījumu makšķerēšanu” un provokācijām, kas nav pieļaujami valstī, ja to uzskata par tiesisku. Neko tā īsti nesaprotot, līdz galam nenoskaidrojot, lietojot tādas operatīvās darbības metodes kā noklausīšanās, KNAB Salacgrīvas novadā sēdēja krūmos un gaidīja, kad no Igaunijas mājās brauks Magonis. Automašīna tika apturēta, Magonis aizturēts, nauda atņemta. Kas tā par naudu, kāpēc Osinovskis to deva, tas jau tāds otršķirīgs jautājums. Galvenais, ka nauda bija liela - pusmiljons eiro - un to var labi “pārdot” publikai, lai tā sašausminātos. Bet nu tiešām - kurš tad tādu summu vadā līdzi cimdu nodalījumā? Skaidrs, ka kukulis.
Jautājumam gan vajadzēja būt - ja tas ir kukulis, tad, par ko?
Šis jautājums ir maz interesējis KNAB izmeklētājus, jo galvenais bija paņemt ciet Magoni, bet fabulu un dzelzceļa priekšnieka motīvus varēja piemeklēt klāt pēc tam. Būtībā lieta tika fabricēta.
Tika izdomāts, ka Magonis no Osinovska it kā saņēmis pusmiljona eiro kukuli par to, lai viņš sekmētu, ka LDz meitassabiedrība SIA “LDz ritošā sastāva serviss” iepirktu no Osinovskim piederošā AS “Skinest Rail” četras dīzeļlokomotīves. Otrajā darbībā viņš tika apsūdzēts par to, ka tiksies ar “Krievijas dzelzceļa” prezidentu un panāks labvēlīga lēmuma pieņemšanu Osinovska interesēs, proti, Krievijas lokomotīves tiks remontētas Daugavpils rūpnīcā.
Bet, paga, vai tad Magonis bija SIA “LDz ritošā sastāva serviss” vadītājs? Magonis gan bija šīs SIA mātesuzņēmuma vadītājs, taču nekādā veidā nevarēja izlemt, kādus darījumus šai SIA slēgt, kādus neslēgt. Šajā SIA bija noteikta kārtība, kādā, ko un no kurienes iepirkt, bet Magonis tur nevarēja neko ne parakstīt, ne būt par ko atbildīgs.
Par četru lokomotīvju iepirkumu tiesa uzskatīja, ka nav pierādīts tas, ka Magonis pats būtu pieņēmis lēmumu par to iepirkšanu vai veicis aktīvas darbības, lai “LDz ritošā sastāva serviss” izlemtu šo darījumu veikt.
Magonim kā LDz prezidentam nebija pamata neakceptēt pieņemto lēmumu par lokomotīvju iepirkšanu, norāda tiesā.
Savukārt par otru tēmu - Magoņa kontaktēšanos ar “Krievijas dzelzceļa” vadību, tiesa uzskatīja, ka šo komunikāciju viņš veicis nevis kā LDz amatpersona, bet kā privātpersona, jo atrodas tuvās radnieciskās attiecībās ar “Krievijas dzelzceļa” amatpersonu.
Līdz ar to šī Magoņa rīcība vērtējama ārpus viņa amatpersonas pienākumu veikšanas, secinājusi tiesa.
Tiesāšanās gaitā ir kļuvis zināms, ka Magonis ir tuvos draugos ar “Krievijas dzelzceļa” vadītāja vietnieku Vladimiru Morozovu. Turklāt draudzība veidojusies vēl pirms Magoņa kļūšanas par LDz prezidentu, tāpēc to nevarot uzskatīt par amatpersonas stāvokļa izmantošanu, izrietēja no Magoņa liecībām. Bet “Krievijas dzelzceļa” prezidentu Vladimiru Jakuņinu viņš iepazinis dažas dienas pēc kļūšanas par LDz vadītāju. Taču Magoņa sieva Jakuņinu pazinusi, vēl pirms iepazina Magoni, un tagad viņi ir ģimenes draugi.
Magonis tiesā ir apstiprinājis, ka “Krievijas dzelzceļam” tiešām lobējis “Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas” intereses un 2015. gada 16. jūlijā Lisabonā, Eiropas dzelzceļu vadītāju tikšanās laikā runājis ar Jakuņinu, nododot viņam arī kādus dokumentus, bet, tā kā šī saruna palikusi bez rezultāta, viņš Maskavā ticies arī ar Jakuņina vietnieku Morozovu.
Pēc Magoņa teiktā, lokomotīvju iepirkumu viņš nekā nav ietekmējis un nebūtu varējis, arī ja gribētu. Saņemto naudu Magonis plānojis deklarēt, viņš arī norādījis, ka nezina, kā nelegāli iztērēt pusmiljonu.
Te varētu visādi moralizēt un politizēt. Jakuņins savulaik bija Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam stipri pietuvināta persona, bet vēlāk no siles tika atstumts, pie viena krievu presē atskanot ņirgām par Jakuņina tieksmi uz greznību un “šubohraņiļišči” jeb “kažokspīķeri” dzelzceļa priekšnieka pilī. Vispār jau attiecības ar Krieviju tolaik vēl nebija tik riebīgas kā tagad - satiksmes nozares amatpersonas brauca uz Maskavu un bieži tikās ar turienes atbildīgajiem. Bet nu tagad tam svītra ir pāri - pēc Krimas aneksijas sarunas vairs nevedas viegli.
Magonim varbūt varētu pārmest, kā tas nākas, ka viņš ticis algots no Igaunijas uzņēmēja par lobēšanu Krievijā? Bet tad tā ir Krievijas, nevis Latvijas jurisdikcijas problēma - ja krievu tiesībsargājošās iestādes neuzskata, ka Magonis var būt piekukuļojis Jakuņinu vai kādu citu Maskavas personāžu, tad arī nav tā īsti, par ko runāt.
Bet apsūdzība tika melns uz balta uzrakstīta par kukuļošanu un ne par ko citu. Tā kā nav pierādījumu, ka šāda kukuļošana notikusi, Vidzemes rajona tiesas tiesnesis Kārlis Jansons Magoni un Osinovski ir attaisnojis.
Jansons tagad tiek izlustrēts līdz pat bērnudārza smilšu kastītei, un izrādās, ka bez grēka viņš nav. Ir bijuši gadījumi, kad viņš ir no augstākas priekšniecības sodīts, taču tie ir citi gadījumi citās lietās, un pārkāpumi nav bijuši tik smagi, lai viņš nevarētu turpināt būt tiesnesis. Ja nav pierādījumu, tad to nav, un nevar kādu notiesāt, ja nav pierādījumu - to pašu lemtu arī jebkurš cits tiesnesis (ja vien nav slepens JKP godabiedrs).
Vāji sagrābstīto KNAB pierādījumu bāzi tomēr par pietiekamu uzskatīja prokuratūra, kas arī tagad, pēc pirmās instances attaisnojošā sprieduma mierā neliekas un iesniegs par to protestu. Laikam jau prokuratūrā vēl nav lasīts nesen klajā nākušais Valsts kontroles revīzijas ziņojums par noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanu un iztiesāšanu. Tur viens no secinājumiem bija neizpratne, kāpēc izmeklēšanas iestāžu un tiesas resursi tiek ieguldīti tādu procesu virzīšanā, kur jau sākotnējā izmeklēšanas stadijā ir iespējams secināt lietas perspektīvas trūkumu.
Magonis un Osinovskis ir, tēlaini izsakoties, spīdzināti jau piecus gadus. Magonis ir zaudējis amatu un reputāciju. Arī Osinovskis nevar justies priecīgs, jo apsūdzētā statuss viņa godam rīvē kantes un traucē biznesam. Ko vēl prokuratūra grib? Vai jāpalīdz JKP atgūt reitingu un tāpēc jāturpina?
