“Ryanair” lidmašīnas piespiešana nosēsties Minskā, lai apcietinātu opozīcijas žurnālistu Romānu Protaseviču ir brutāls Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko gājiens, par ko viņš ir pelnījis nosodījumu un sankcijas. Tas, kas ir noticis, ir ļoti nopietni, un arī starptautiskās sabiedrības soļiem būtu jābūt attiecīgi nopietniem.
Taču ne visur pasaulē ir nopietni politiķi, kas spēj izvērtēt situāciju un prast runāt un rīkoties adekvāti. Latvijā vēl turklāt ir tā bēda, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas, bet partijai “Attīstībai/Par!” (AP) nupat nav bijis tas labākais laiks - tā sevi ir parādījusi kā izcili nespējīga muļļa, kas neprot pat tik daudz, kā noorganizēt raitu vakcināciju, bet uz nodokļu maksātāju un Eiropas kovidnaudas šķērdēšanu gan ir naska. Dabiski, ka šādā situācijā, kāda bija līdz svētdienai, AP vēlēšanās ir maz izredžu - nu varbūt kaut kur kādā novadā ir kādi daži AP politiķi, kas ir vietējo ļaužu pazīstami un ieredzēti, bet pat viņiem nākas kaunēties no sevis identificēšanas ar AP, jo šis brends nav trendā un nerullē. Tikpat nerullējošā netrendā ar bažām uz vēlēšanām jāraugās arī Kariņpartijai “Jaunā Vienotība” (JV).
Un te piepeši kā skaista, ar baltsarkanu lentīti rotāta dāvana no zila Baltkrievijas gaisa ir atnākusi ziņa par lidmašīnu! Tagad AP un JV ir zirgā!
Ar vienu karoga vēzienu uzreiz var aizmāt projām visu šmuci, kas krājusies, un elektorāta skatienus pavērst citā virzienā - ar intrapolitisko klizmu eksternalizācijas metodi. Tagad ir ārējais ienaidnieks, visūsainākais tarakāns, kuru var lamāt un pelnīt popularitātes punktus. Jo vislielā latvju ļaužu daļa sirdī solidarizējas ar Protaseviču, nevis Lukašenko.
Vēl vajag taču tā sagadīties, ka pašlaik Rīgā norisinās pasaules hokeja čempionāts, kas līdz šim arī bija kārtējais valdošās koalīcijas, valdības un AP neizdarības piemērs. Pat tik daudz, lai varētu nodrošināt čempionātu ar kovidnebīstamu skatītāju apmeklējumu, Latvijas valdošā vara nav spējusi. Tā vietā ir bijusi nebeidzama vāvuļošana neskaitāmās sēdēs, lai izlemtu neko nelemt. Tagad skatītāju problēma aizslīd tālā plānā, bet ārtelpās fanu masas pulcē iznesīgie valdošie politiķi.
Publika jau bija sākusi aizmirst, kā sauc Rīgas mēru un kā viņš izskatās, bet tagad Mārtiņš Staķis pilsētvidē sparīgi operē ar oficiālo sarkanzaļo Baltkrievijas karogu ņemšanu nost un vēsturisko baltsarkano uzvilkšanu vietā. Un pie viena arī ar Starptautiskās hokeja federācijas karogu noņemšanu. Uz šiem karogiem pat vispār nebija jāskatās - kādi karogi kurai zemei ir, tādi lai ir. Ja jau Rīgas mērs ir tik ļoti demokrātiju mīlošs, viņam vajadzētu uzvilkt Katalānijas un Basku zemes karogus pie Spānijas vēstniecības, Tibetas, Austrumturkestānas un Taivānas karogus pie Ķīnas vēstniecības. Žēl, ka Rīgā nav Indijas vēstniecības, jo tur varētu uzvilkt mastos Asamas, Kašmiras, Manipuras, Nagalandas, Kamtapuras, Halistānas un citu brīvību alkstošu zemju neoficiālos karogus. Pilsētvide Rīgā uzreiz kļūtu krāšņāka.
Izskatās, ka Rīgā nākamais pasaules čempionāts varbūt notiks ne agrāk kā ap 2321. gadu, kad vēstures lappusēs būs izbālējuši šā gada maija notikumi,
jo Starptautiskās hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels uz karogu raušanu noraugās ar šausmām - savulaik Rīga un Latvija taču viņam solīja, ka politika netiks stumta iekšā sportā, ka nebūs vēršanās pret Baltkrievijas hokejistiem, kuri nav vainīgi, ka arī baķkam dikti patīk hokejs. Gan jau par karogu raušanu zina arī hokejisti, un viņiem tas ir pazemojums. Tagad Starptautiskajā hokeja federācijā zina, ka Rīga nav droša vieta čempionātiem. Atliek vien cerēt, ka šos staķistiskos faktus nav uzzinājušas arī citu sporta veidu federācijas...
Ar karogu nomaiņu Staķis pozicionējas nevis kā atbildīgs pilsētas saimnieks, bet kā politisks huligāns. Ja Staķa gadījumā vēl kaut kā var to skaidrot ar pieredzes trūkumu, jaunības degsmi, taču nesaprotama ir ārlietu ministra Edgara Rinkēviča (JV) piedalīšanās karogu nomaiņā pie viesnīcas, kur izmitināti hokejisti. Tādā veidā karogu nomaiņai ir piešķirts jau oficiāls līmenis.
Ārlietu ministra uzdevums nav meklēt kašķi, bet tieši otrādi - ārlietu ministru ierocis ir diplomātijas māksla. Ārlietu ministrijas ir tāpēc, lai runātu, nevis lai šautu un bumbotu, kas ir aizsardzības vai kara ministriju kompetencē. Varbūt Rinkēvičs ir patriots, demokrāts, ļoti labs cilvēks, taču diplomāts viņš nav.
Ārlietu ministri parasti rūpējas par savas valsts pilsoņiem un valstspiederīgajiem visā pasaulē - kur kāds nonācis nelaimē, tur tiek sniegta palīdzība. Taču ar infantilu karodziņu vicināšanu Latvijas ārlietu resors ir izpelnījies vislielāko īgnumu no Baltkrievijas puses - tāpēc Latvijai vairs nav pārstāvniecības kaimiņvalstī. Ir citas ES valstis, kurām vēl ir, bet Latvijai nav. Latvija savu cilvēku interešu aizstāvību ir uzvēlusi citu valstu pleciem. Gan jau, ka citas valstis palīdzēs, ja kas gadīsies, taču tām vispirms būs svarīgi savi cilvēki, bet latvieši būs rindā pēc tam.
Protams, diktatorisks režīms Eiropas centrā ir milzīga problēma. Pirātiskajai Atēnu - Viļņas reisa nolaupīšanai nepieciešama starptautiskās sabiedrības reakcija. Šai reakcijai jābūt pārdomātai, saskaņotai un tādai, kas veicina Lukašenko krišanu. Vienlaikus tā nevar būt jaukšanās Baltkrievijas iekšējās lietās un nepamatota baltkrievu vajāšana. Tai jābūt precīzai un sāpīgai, un sāpīgai nevis baltkrieviem, bet režīmam. Taču
Staķa un Rinkēviča darbi ne par centimetru netuvina opozīcijas uzvaru Baltkrievijā - tā ir māžošanās, lai pievērstu sev priekšvēlēšanu uzmanību.
