Veselības ministrijas ierēdņus acīmredzami māc garlaicība – kad nav ko tā īsti darīt, viņi izdomā kaut kādus ierobežojumus, aizliegumus, kurus definē kā rūpi par sabiedrības veselību. Diemžēl dažbrīd šajos dīvainajos aizliegumos trūkst elementāras loģikas.
Varbūt nebūs ne vainas, ja tiks aizliegta alkohola lietošana pie azartspēļu automātiem - cilvēks grādīgas dziras iespaidā “atlaiž bremzes” un nospēlē vairāk.
Varbūt nav ne vainas, ja tiks aizliegtas alkoholisko dzērienu cenu un atlaižu reklāmas un aizliegta alkohola iekļaušana tādos akciju piedāvājumos kā “divi par viena cenu”.
Taču ir vēl tāda Daniela Pavļuta (“Attīstībai/Par!”) vadītās Veselības ministrijas iecere, ka alkoholu varētu tirgot tikai laikā no pulksten 10.00 līdz 20.00. Pašlaik alkoholiskos dzērienus ir atļauts tirgot no pulksten 8.00 līdz 22.00. Ārpus šīm stundām alkoholu pārdot drīkst tikai tur, kur dzērieni jāizdzer uz vietas, piemēram, bāros un kafejnīcās.
Jau pagājušā gada decembrī valdība bija pieņēmusi lēmumu aizliegt tirgot alkoholu brīvdienās un svētku dienās, lai it kā mazinātu kovida izplatību. Rezultāts bija pretējs - kovids priecīgi berzēja rokas, jo viņam bija lieliska izdevība izplatīties vēl vairāk - piektdienās bija vērojama paniska veikalu “sturmēšana” - cilvēki centās apgādāties ar dzērieniem, lai nepietrūktu. Pirka vairāk, nekā vajag, un dzēra arī vairāk, nekā būtu dzēruši, ja aizlieguma nebūtu. Ja pietrūka, tad gāja meklēt alkoholu - pie kaimiņiem vai uz “točku”, kur sociālā distance jau diezgan mazsvarīga. Tā Ministru kabinets nošāva uzreiz divus zaķus - veicināja kovida izplatību un palielināja alkohola patēriņu. Labi, ka pēc divām nedēļas nogalēm valdība nāca pie prāta un idiotisko aizliegumu atcēla.
Tomēr miera zem olīvkokiem nav. Atkal ir jauns izgudrojums par alkoveikalu darba laika samazināšanu, kas šoreiz vairs netiek pamatots ar kovidu, bet tikai ar briesmīgi lielo alkohola patēriņu valstī.
Diemžēl kovida pandēmija joprojām nav beigusies, tāpēc mehānisms būs tas pats, kas decembrī - jo mazāk laika atvēlēts iegādāties reibinošos dzērienus, jo biezāka būs drūzma veikalā, jo lielāks būs arī vīrusa izplatības risks.
Alkohola patēriņa mazināšana diezin vai ir veicama ar veikalu darba laika ierobežošanu. Jo “zārks nepaliks tukšs” - cilvēki, kas grib iereibt vai tā kārtīgi apreibināties, ies dzert uz krogiem. Tas varbūt, no vienas puses, ir labi, jo palielinās pandēmijā mocītās sabiedriskās ēdināšanas ieņēmumus, taču veikalu ieņēmumus tas samazinās. Tas atkal nav labi. Iznāk, ka Veselības ministrija lobē ēdinātājus, bet apskādē veikalus. Apskādējot veikalus, Veselības ministrija gribēti vai negribēti lobē arī nelegālo alkohola apriti - vēlme iedzert paliks konstanta, un tie, kas būs attapušies, ka ir par maz, bet veikals ir ciet, dosies pie kaimiņiem, draugiem un uz “točku”. Ir jau taisnība, ka karš pret nelegālajiem dziras tirgotājiem pēdējos gados ir sekmējies itin labi, taču nav tā, ka nelegālā tirdzniecība jau būtu izskausta pavisam un tai būtu uzlikts kapakmens. Turklāt nelegālajā apritē var iegadīties ne tikai kontrabanda, bet arī tīra inde. Pieprasījums rada piedāvājumu, un, ja tiks samazināts alkohola pārdošanas laiks veikalos, automātiski palielināsies nelegālā alkohola aprites laiks. Tur, kur alkohols ir nelegāls, tur paveras plašas iespējas visa veida negatīvām parādībām - kriminalitātei, nodokļu nemaksāšanai, kaut cik civilizētu dzērienu lietošanas tradīciju nomaiņai ar deģenerāciju un degradāciju.
Latvieši dzēra, dzer un dzers. 2019. gadā viens vidējais Latvijas iedzīvotājs izdzēris 12,9 litrus absolūtā alkohola. Taču nav jau arī tā, ka latvieši kaut kā īpaši izceltos uz Eiropas un pasaules fona - ir valstis, kurās dzer vairāk, piemēram, Lietuva, Čehija, Vācija, Īrija u.c. Ir valstis, kuras necik daudz neatpaliek - Bulgārija, Francija, Rumānija u.c. Dzeršanas ieradumi, tradīcijas, alkoholisma cēloņi gan mēdz būt visdažādākie - tie sakņojas tautu kultūrās, reliģijā, dzīves līmenī. Ir, kur dzer aiz labas dzīves un priecājoties, bet Latvija diemžēl vairāk atbilst tai vietai, kur liels skaits ļaužu slīkst depresijā no maziem ienākumiem, no izaugsmes perspektīvas trūkuma tādēļ, ka ir nedrošība par rītdienu. Un tad alkohols, kas neatrisina problēmas, palīdz uz brīdi aizmirst par problēmām.
Valdībai vajadzētu domāt par to, lai cilvēku dzīve kļūst turīgāka un priecīgāka, lai cilvēki redz sava darba augļus, lai nejūtas lieki, lai viņi var sportot, baudīt koncertus, teātrus, ceļojumus, kino, grāmatas. Ja cilvēkam ir ko darīt, tad alkohols pats no sevis kļūst lieks. Ja cilvēkiem būs ko darīt un labklājības līmenis celsies, paši veikalnieki vērsies ciet jau astoņos vai pat jau sešos bez kādiem aizliegumiem no augšas. Taču pašlaik izskatās, ka cilvēkiem nav ko darīt, un nav tā īsti ko darīt arī Veselības ministrijai. Tāpēc tai drudžaini jāgudro, ko tādu vēl varētu aizliegt?
Vai nav tā, ka pati Veselības ministrija ir atkarīga no alkohola? Ja ne tieši no alkohola, tad no alkohola tēmas.
Šī tēma kā pseidoproblēma tagad ir pasviesta politiskajai elitei, lai tā var ap to vingrot un cepties.
Viena daļa politiķu tagad aizstāv “alkonautus”, cita uzstājas kā kvēla dzeršanas apkarotāja. Pat vienas partijas ietvaros redzami diametrāli pretēji viedokļi. Tas ir tāds nožēlojams kariņš ne par ko.
Tomēr kopējā skaņa, ko dzird un jūt sabiedrība, ir tāda, ka turpinās valdības kurss uz aizvien lielāku presingu - uz augstākām cenām, lielākiem sodiem, visādiem bezjēdzīgiem regulējumiem, aizliegumiem, ierobežojumiem. Alkohola tirgošana no desmitiem līdz astoņiem ir tikai kārtējā mazjēdzīgā vai varbūt absurdi bezjēdzīgā ideja, kas vairo sabiedrības neuzticību valsts varai.
