“Ja mēs nevienojamies, es saprotu, ka tūlīt Valsts prezidents mūs pataisīs visus par āžiem,” sacījis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) 5. oktobra Krīzes vadības padomes sēdē.
Izklausītos smieklīgi, ja nebūtu drūmi - Krīzes vadības padomei un valdībai ir milzu atbildība pieņemt lēmumus.
Būtu labi, ja lēmumi būtu savlaicīgi, nevis novēloti vai priekšlaicīgi. Diemžēl ar to diez cik labi nesekmējas.
Kopš uz Latviju atnācis kovids, ir bijuši vismaz divi gadījumi, kad mediķi ir cēluši trauksmi, ka tūlīt, tūlīt uznāks šaušalīga kovida izplatība un slimnīcās gulēs tūkstoši šīs sērgas pacientu. Pirmajās divās reizēs prognozes nepiepildījās. Un nebija jau arī pamata tām ticēt - tā bija pārbiedēšana nelaikā.
Tad nu šoruden ar trešo reizi mediķiem izrādījās taisnība - kovidizplatības līkne sāka iet stāvus debesīs, tendence bija redzama jau septembrī. Nevis vairs kādi atsevišķi infektologi, bet liels mediķu koris prasīja, lūdzās valdībai, lai tā kaut ko dara.
Taču valdība vilka garumā, ieslīgstot nebeidzamās diskusijās, stundām un dienām ilgi pļāpājot un palaikam pa apli nonākot turpat, kur bijusi - atkal sākot diskutēt par tēmām, kas jau iepriekš bija izrunātas.
5. oktobra Krīzes vadības padomes sēde bija slēgta, dalībniekiem domājot, ka viņu sacīto neviens nedzird. Taču TV3 raidījums “Nekā personīga” ir dabūjis sēdes ierakstus un atklājis interesantākās vietas sabiedrībai. Rakstu lasiet šeit.
Sakramentālā frāze par āžiem ir interesanta.
Premjers Kariņš biedē ar Valsts prezidentu Egilu Levitu kā ar kādu bubuli.
Valsts prezidentam saskaņā ar Satversmi nav politiskas atbildības un varas pataisīt Krīzes vadības padomi vai Ministru kabinetu par āžiem. Viņam ir dekoratīvas funkcijas braukāt pa ārzemēm vai savā pilī tikties ar ārvalstu augstākajām amatpersonām. Likumus prezidents nepieņem, bet tikai paraksta. Saeimu prezidents neatlaiž, bet var uz to rosināt. Valdību prezidents nevar atlaist, ja tā pati nekrīt.
Valsts prezidentam gan ir iespējas visādi ietekmēt iekšpolitiskos procesus, demonstrējot savu nostāju, izsakot viedokli. To var darīt, ja Valsts prezidentam ir liela morāla autoritāte.
Vai Egilam Levitam ir liela morāla autoritāte?
Nu varbūt atsevišķos sašķeltās Latvijas sabiedrības informatīvajos burbuļos viņam vēl ir autoritāte, taču nebūt ne visos. Diemžēl Levits neuzvedas tā, kā vajadzētu visas tautas prezidentam, bet ir ļāvies savu padomnieku žūžojošiem slavējumiem “Tu esi varonis tautai!”. Levitam nav izdevies izrauties no smalkajām, snobiskajām aprindām, kas viņu sūtīja uz prezidenta darbu. Levits pēc būtības ir viens no valdošās koalīcijas politiķiem. Līdz ar to Kariņš pēc būtības saka: “Mūsu kolēģis Levits vēl ņems un pateiks par mums kaut ko sliktu! Vai tad tās nebūs šausmas, ja viņš “atsitīsies mums no rokām” un sāks regulēt mūs, bet mēs vairs nevarēsim manipulēt ar viņu?”
Izcilā dzejniece Māra Zālīte savulaik nodarbojās ar Levita autoritātes spodrināšanu, un viņam bija liels sabiedrības uzticības kredīts. Taču viņš to diemžēl ir pamatīgi iztērējis. To pat var izmērīt - sociologu aptaujās viņa reitings pašlaik ir viszemākais starp visiem pēckara prezidentiem. Dzejniece nesen vietnē “Facebook” publicēja absurdās inversijas žanrā rakstītu instrukciju “Kā sagraut savu valsti”, kurā viens no ieteikumiem valsts ienaidniekiem bija apsmiet, ierēkt par viedokļa veidotājiem. Dzejniecei sāp. Skaidrs, ka ar šiem “viedokļa veidotājiem” pirmām kārtām bija domāts Levits.
Pa daļai viņai ir taisnība - nav labi ņirgāties, vērsties pret kādu ad hominem kā pret cilvēku. Taču ir šai problēmai otra puse - ja kāda amatpersona vai katru nedēļu ar saviem izteikumiem un darbībām pati dod iemeslu, gluži dabiskā veidā rodas anekdotes, karikatūras un memes. Franči, amerikāņi un vācieši, poļi, dāņi un angļi savus politiķus nesaudzē un izsmej. Neizsmej tikai Turkmenistānā, Dienvidkorejā un tāda tipa valstīs. Nu diezin vai latviešiem būtu jābūt kā turkmēņiem, kuri par savu Nācijas Vadoni nedrīkst neko citu teikt, kā tikai labu? Diezin vai humors var sagraut valsti? Varbūt ir otrādi - valsts kļūs labāka, ja sabiedrība necels sev elkdievus un sūtīs projām autoritātes, kas nav attaisnojušas uzticību, kamēr atnāks autoritātes, kas patiešām ir autoritātes?
Diez cik autoritatīvi neizklausās tas, kas tika runāts slēgtajā Krīzes vadības padomes sēdē. Amatpersonas dreb par savu ādu, prāto, kā izskatīsies elektorāta acīs, dzirdama svārstīšanās, neizlēmība.
Krīzes vadības padomes locekļi cietumā nav bijuši, bet tur esot tā, ka “āzis” saskaņā ar peniterciāro iestāžu iemītnieku nerakstītajiem likumiem ir visbriesmīgākais apvainojums. Bet nu jādomā, ka Kariņš to nebija domājis tā un viņam prātā bija folkloras “Āzīti manu”, kur dziesmas beigās āzītis dabon pērienu.
Interesanti, ka āži nav vienīgie dzīvnieki, kas apmeklē sēdi. Vēl ir “tas ēzelis”.
“Ja mēs demonstrējam savu nespēju, varbūt tas ēzelis Minskā arī mēģinās to izmantot,” saka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). Bet nu protams, ka pašpasludinātais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko labprāt izmantotu Latvijas varas neizlēmību. Un viņam ir motīvs. Rinkēvičs bija tas, kurš kopā ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi (APP) rāva nost oficiālo Baltkrievijas karogu pasaules hokeja čempionāta laikā.
“Viss pareizi, bet mums ir jāmēģina novērst artilēriju no mums, kāds snaipera šāviens būs neizbēgams, bet galvenais, lai nav smagā artilērija un automāti,” saka Kariņš.
Vēlā vakarā politiķiem atkal pievienojas eksperti, bet valdības vadītājam pārliecināt mediķus neizdodas. Latvijas ārstu biedrības viceprezidents Roberts Fūrmanis piedāvā politiķiem visu vainu publikas acīs novelt uz mediķiem. 8. oktobrī valdība pieņem “zaļā lokdauna” scenāriju.
Ar pusotra mēneša laika distanci var redzēt, ka artilērija nav necik vandījusi valdības ierakumus. Šāvieni ir bijuši, bet tos valdība ir norijusi, veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) ir palicis savā vietā. Bet arī vainas novelšana uz mediķiem necik spilgti nav sanākusi. Ir gan “četru ārstu” banda jeb nenoslēgtie līgumi ar četrām nevakcinētām ģimenes ārstēm, ir kādas aizdomas, ka kādi ārsti piedalījušies sertifikātu viltošanā, ir kādi ārsti, kas it kā varbūt nepamatoti atrunājuši pacientus no vakcinēšanās, taču tā nav tā vainas novelšana, kādu ieteica Fūrmanis.
