Kariņa valdības mērķētais atbalsts bez sistēmas Pagājušajā nedēļā TV3 raidījumā “900 sekundes” Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) uzsvēra, ka valstī beidzot jāpārlauž situācija, ka nav mērķētas sistēmas, kā palīdzēt cilvēkiem.
“Kad izdomās sistēmu, tad skatīsimies, kāda ir situācija un cik naudas vajag. Labklājības ministrijai piešķirtas visas pilnvaras, lai tā izstrādātu sistēmu, ar kuras palīdzību sniegt mērķētu atbalstu iedzīvotājiem,” sacīja Kariņš. Pēc premjera domām, šādai sistēmai jābūt gatavai jau šonedēļ, lai to varētu iedarbināt 1. septembrī.
Ar to tad laikam bija jāsaprot, ka labklājības ministrs Gatis Eglītis (K) slinko un nav norādījis, kuriem visvājākajiem meža zaķīšiem jāpiešķir mazliet naudiņas, lai viņi rudenī nenomirst badā un ziemā nenosalst. Ja Eglītis uzvedīsies priekšzīmīgi, viņam būs atļauts pagozēties uz priekšvēlēšanu skatuves labo darbu prožektora gaismā. Pirmo vijoli gan viņš tur nespēlēs, bet piedalījies “mērķētajos atbalsta pasākumos” būs.
Premjers aizbrauca uz Spāniju komendējumā, bet Eglīša Labklājības ministrija, kā izrādās, atbalsta pasākumu plānu ir sacerējusi. Taču, kuras iedzīvotāju grupas uz kāda atbalsta apmēru var cerēt, joprojām nav zināms, jo valdība pirmdien nesāka plānu izskatīt pat konceptuāli. Tiks gaidīti ministriju atzinumi.
Plāns paredz visu ko jauku - vienreizēju mājokļu pabalstu pensionāriem, daļēju energoresursu cenu pieauguma kompensēšanu un citus pasākumus. Kopumā tas viss varētu izmaksāt kādus 500 miljonus.
Jau ieriekšējais mērķētais atbalsta pasākums jeb Energoresursu cenu ārkārtēja pieauguma samazinājuma pasākumu likums, kas stājās spēkā gada sākumā, šķita izmaksājam mežonīgi dārgi - 250 miljonus eiro. Nauda tika “izķeksēta” no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Bet tagad vajadzēs pusmiljardu!
Tagad naudas ir mazāk nekā jebkad ir bijis, tāpēc maz ticams, ka finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) varēs atļauties būt dāsns. Iespējams, naudu vajadzēs kaut kur aizņemties. No malas tas izskatās tā, ka nevienam, Kariņu ieskaitot, reāla plāna pašlaik nav.
Līdzīgi juceklīgā veidā notiek arī visu pārējo lēmumu pieņemšana. Ne tik sen valdība jau bija konceptuāli vienojusies, ka Latvijā tiks būvēts sašķidrinātās gāzes terminālis, taču tad izrādījās, ka uzņēmējiem, kuri grasās būvēt termināli Skultē, ir konkurents - amerikāņu firma, kas grasās termināli sliet augšā Rīgā. Vēl nākamajā brīdī tika nonākts pie secinājuma, ka pagaidām laikam būs jāpagaida uz to starptautiski svarīgo termināli, kas tiks būvēts pie Igaunijas pilsētas Paldiski. Beigu galā nav noticis nekas, un visi Latvijas termināļi ir apstājušies. Sašķidrinātās gāzes terminālis varēja būt gatavs jau sen - pirms 10-8 gadiem. Tas būtu uzbūvēts Ventspilī, ja nebūtu “norakts” latvju zemes iekšpolitisko cīniņu kapulaukā.
Diemžēl atlikušajā laikā līdz vēlēšanām no valdošās koalīcijas nav pamata gaidīt kādus nopietna satura lēmumus. Kariņš ir “ieciklējies” uz mērķēta atbalsta sniegšanu, kas patiesībā nozīmē vēlētāju pirkšanu
- tie, kuri galēja izmisuma brīdī septembrī saņems pārdesmit eiro, nopriecāsies, cik laba mums valdība, un 1. oktobrī ies nobalsot par premjera vai kādu no koalīcijas partijām.
Ukrainā turpinās karš. Daudzviet pasaulē ir bijusi neraža. Degvielas cena ir pāršāvusi divus eiro par litru. Maijā gada inflācija bija 16,9%. Latvijas Banka un komercbankas ir koriģējušas attīstības indeksus un neko pārāk optimistisku neparedz. Kad pārtikas un kurināmā cenām lielais lēciens vēl tikai priekšā, no varošas, spējīgas valdības sabiedrībai būtu jāprasa daudz vairāk nekā tikai sīknaudas izdalīšanu visbēdīgākajiem. Protams, vistrūcīgākie seniori un daudzbērnu ģimenes būs vislielākie cietēji. Bet no lielas inflācijas cietīs arī tie strādājošie, kas saņem tādas algas, kas ir starp minimālo un vidējo vai nedaudz augstāk par vidējo. Jo mazāka alga, jo proporcionāli vairāk ciešanu - tas, kurš saņem 1000 eiro, vēl kaut kā varbūt sagrabinās maciņā vairāk nekā trīs eiro par vienu kurināmā brikešu paciņu, bet tam, kurš saņem 500 eiro, tas būs galīgs posts. Iesaku izlasīt Ilzes Šteinfeldes rakstu par cenu šoku. Latvijā cenas un inflācija sit pa kabatu sāpīgāk nekā bagātākās Eiropas valstīs.
Visnotaļ nopietni būtu apsverami tādi pasākumi kā akcīzes nodokļa samazināšana degvielai, PVN samazināšana vai atcelšana pārtikai. Šādiem pasākumiem nav noteikti jābūt uz ilgu laiku - tie var būt arī tikai uz kādu visskaudrāko periodu.
Tagad jau ir acīmredzams un taustāms negatīvais efekts tām kļūdām, kas ir ieviesušās nodokļu politikā. Darbaspēka nodokļu slogs Latvijā joprojām ir pārmērīgs un smagāks nekā Igaunijā vai Lietuvā.
Diferencētā neapliekamā minimuma un arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanas sistēmā kaut kas nav līdz galam izdomāts, un tā veicina ļaužu strādāšanu zemu algu joslā.
Latvijā atšķirībā no Baltijas kaimiņzemēm ir pārmērīgi samudžināta nodokļu maksāšanas birokrātija.
Tas neveicina investīciju nākšanu uz Latviju, bet veicina uzņēmējdarbības reģistrēšanu vai pavisam pārcelšanu uz Igauniju, Lietuvu vai vēl kaut kur tālāk uz Rietumiem. Lieki teikt, ka tas ir kaitīgi un rada emigrāciju un depopulāciju.
Taču Kariņa valdībai vairs nav atlicis laika, lai ķertos klāt šāda veida problēmām. Atliek tikai cerēt uz nākamo Saeimu un jauno valdību.
