16,9% inflācija zemo algu zemē Latvijā vissāpīgāk kož nabadzīgākajiem

No valdības puses nepieciešami ne tikai mērķēti atbalsta pasākumi, bet arī atbalsts visiem – tādas darbības, kas ir ne tikai līdzjūtīga reakcija uz notikušu inflāciju, bet kas aizkavē cenu celšanos © European Central Bank

Ja paskatāmies vēl tālākā pagātnē un salīdzinām ar 2018. gadu, tad, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati, patēriņa cenu pārmaiņas 2022. gada maijā, salīdzinot ar 2018. gada maiju, ir 23,2%.

Tas nozīmē, ka pirktspēja 100 eiro apmērā 2018. gada maijā ir vienāda ar 123 eiro 2022. gada maijā.

Inflācija ir nemitīgi augusi kopš 2021. gada sākuma, bet pēdējos mēnešos tai ir tendence kāpt debesīs - skaidrs, ka šovasar tā vēl augs un pie 16,9% neapstāsies.

16,9% raksturo visu veidu patēriņa preču un pakalpojumu cenu kāpumu - tāda kā “vidējā temperatūra slimnīcas palātā”. Pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem cenas kopš 2018. gada ir cēlušās par 27,6%. Pagalam dramatiski četru gadu laikā ir kāpuši maksājumi par mājokli, ūdeni, elektroenerģiju, gāzi un citu kurināmo - 39,2%. Iespaidīgi skaitļi raksturo arī izdevumus par transportu (39,1%) un gandrīz jebkuru citu pakalpojumu un preci.

Vai ir arī kaut kas, kas ir kļuvis lētāks? Jā - tālruņa iekārtas (mīnus 7,7%).

Tas gan nenozīmē, ka par sakariem kopumā mēs maksājam mazāk - sakari ir sadārdzinājušies par 5,3%.

Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvija ir zeme ar ļoti augstiem inflācijas rādītājiem. Tiesa gan, kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem tie ir vēl augstāki. Latvija pēdējā laikā atrodas apmēram piektajā vietā ES. Ir izņēmumi un paradoksi, tomēr kopējā tendence ES valstīs ir tāda, ka Austrumeiropā cenas ir cēlušās straujāk nekā “vecajā Rietumeiropā”.

Iemesli ir daudzi un dažādi, bet galvenie iemesli ir vispārzināmi - divi sērgas gadi un karš Ukrainā nav varējuši ekonomiku ietekmēt pozitīvi. Tas, kas notiek pašlaik, vēl nav viss, un smagākie pārbaudījumi vēl priekšā - papildus energoresursu sadārdzinājumam pasaulei draud smaga pārtikas krīze, jo Krievija traucē Ukrainas pārtikas preču eksportu. Dienvidamerikā ir bijis neražas gads, bet ASV būs maza graudu raža, jo sējas laikā bija ilgs sausums.

Latvija nav pati bēdīgākā zeme pasaulē, taču optimismam arī nav pamata. Algas pie mums ir zemas, un nav tālu jāmeklē, ar ko salīdzināt - Lietuvā un Igaunijā tās ir augstākas. Latvija joprojām dzīvo zemo algu zonā, kur liels darbaspēka nodokļu slogs un pārmērīga birokrātija nekādi neveicina strauju attīstību un dižu investīciju piesaisti. Valstij gan naudas nupat nesen vēl bija tik daudz kā nekad nav bijis, taču cilvēkiem naudas nav un uzkrājumu nav nemaz vai arī tie ir nelieli.

Uzņēmējdarbībā augsta inflācija nozīmē stresu, attiecību saasināšanos ar biznesa partneriem un darba ņēmējiem, nespēju pildīt saistības, “uzmetienu” ķēdes reakcijas, bankrotus. Krīzes laikā ir daži laimīgie, kas uzvārās, taču kopumā lielākajai daļai rodas zaudējumi un attīstības sabremzēšanās.

Agrāk pie lēzenākas inflācijas tas nebija izjūtams tik sāpīgi, bet tagad būs skaudri - ja cilvēks saņem 500 eiro algu un dzīvo divistabu dzīvoklītī, viņa izdevumi par pārtiku un kurināmo ir tādi paši kā tam, kurš dzīvo divistabu dzīvoklītī un saņem 1000 eiro algu. Taču tam, kurš saņem 500 eiro, neatliekamie izdevumi apēd daudz lielāku daļu no ienākumiem nekā 1000 eiro pelnītājam. Bet arī 1000 eiro pelnītājs izjūt un vēl izjutīs spēju sava dzīves līmeņa kritumu. Un arī tie, kas saņem lielākas vai daudz lielākas algas, tāpat jūt to pašu. Protams, pirmām kārtām valdībai ar atbalsta pasākumiem jāpalīdz tiem, kam inflācija rada izdzīvošanas problēmas - senioriem, kas saņem vismazākās pensijas, invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm, taču no valdības puses nepieciešami ne tikai mērķēti atbalsta pasākumi, bet arī atbalsts visiem - tādas darbības, kas ir ne tikai līdzjūtīga reakcija uz notikušu inflāciju, bet kas aizkavē cenu celšanos. Valdības rīcībā nav plaša instrumentu arsenāla šai problēmai, tomēr šis tas ir - var samazināt akcīzes nodokli degvielai vai pat uzlikt uz laiku cenu griestus, var samazināt vai atcelt pievienotās vērtības nodokli pārtikai, var iesaldēt soda procentu piedzīšanu par kavētiem maksājumiem un vēl šo to šādu veikt.

Jādomā, ka līdz vēlēšanām, ja tas izdosies, valdība tiks galā tikai ar to problēmas pusi, kas ir mērķētais atbalsts vistrūcīgākajiem, taču nākamajai valdībai vajadzētu būt elastīgākai un pārskatīt pašreizējo cieto “nē” jebkādam nodokļu samazinājumam. Pašreizējā valdība ir 13. Saeimas produkts, bet 13. Saeima ir, iespējams, galējā, visdziļākā deģenerācija politiskajā vidē - tik daudz mazspējnieku, nejēgu, cinisku populistu kā tagad nevienā iepriekšējā parlamenta sasaukumā nav bijis. Kad ar kāju upē sasniegts bedres dibens, ir iespēja atsperties un celties augšup. Varbūt šoreiz (1. oktobrī) vēlētāji būs kļuvuši vērīgāki un vairs necels sev par priekšstāvjiem tādus personāžus, kas nav Saeimas deputāta goda cienīgi? Uz to cerēsim!

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.