14. Saeimas vēlēšanu galvenais jautājums, grozi, kā gribi, ir pašreizējā ekonomiskā krīze un kā no tās tikt ārā. Vispirms jau kovida sērgas divi gadi atstāja graujošu iespaidu, bet tad vēl klāt nāca Krievijas agresija Ukrainā, kas ir radījusi vēl dziļāku energoresursu krīzi un pārtikas deficītu pasaulē, kamdēļ ceļas cenas it visam un kamdēļ ir ļoti liela inflācija tieši Latvijā un Baltijā. Citur tā nav tik ļoti milzīga.
Šī krīze nav pārprodukcijas, pārkaršanas, burbuļu plīšanas krīze, kādas pasaules vēsturē ir atgadījušās jo bieži, bet tieši otrādi - ir deficīts, nepietiek resursu, tie sadārdzinās. Lai cik dīvaini tas nebūtu, šādas krīzes valstu vadītājiem, politiķiem un ierēdņiem ir salīdzinoši vieglāk vadīt. Bet arī šādas krīzes ir jāprot “izmenedžēt”.
Jau 1. oktobrī būs vēlēšanas, kurās divām pašreizējās koalīcijas partijām ir pat spožas izredzes uz labu rezultātu, bet vēl divām citām var iziet arī diezgan greizi. Tad jau redzēsim.
Lai vai kā, par šo ziemu sabiedrībai varētu būt daudz vairāk neskaidru jautājumu, nekā ir atbilžu.
Premjers Krišjānis Kariņš (JV) augusta sākumā sacīja: “Izskatās, ka gāzes pietiks visai apkures sezonai.” Tas jauki, taču ir arī citas amatpersonas, kas ir skeptiskākas. “Latvijas gāzes” (LG) valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis bilda, ka tik skaisti nemaz nav - viņš ir apgalvojis, ka LG rīcībā nav pietiekama gāzes apjoma. Tā kā gāzes cenas kopš vasaras sākuma ir krietni pieaugušas, jau drīzumā uzņēmums vērsīsies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar jaunu tarifu plānu, un, salīdzinot ar vēl 1. jūlijā apstiprinātajiem tarifiem, jaunie varētu būt divas reizes lielāki.
Kalvīša sacītais ir izraisījis politiķu, tostarp arī premjera, uzbrukumus Kalvītim, taču no verbālas retorikas realitāte nemainās - gāzes ir tik, cik ir.
Joprojām nav saprotams, cik īsti lieli ir gāzes krājumi Inčukalna pazemes krātuvē, bet galvenais, kas nav saprotams - kam tie pieder? No kurienes gāze ir nākusi, to gan var nojaust, jo tā ir no Krievijas. Vai arī varbūt “no pagājušās vasaras”, kā to ir paudusi ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA)... Šķiet gan, ka ministre mazliet kļūdās, jo “pagājusī vasara” un Krievija ir sinonīmi.
Inčukalnā ir daudz gāzes, taču liela daļa nepieder Latvijai, bet kādiem trešajiem komersantiem. Nav zināms, kas tie ir par komersantiem. To var nezināt pat “Latvijas gāze”. Gāze vienā dienā var piederēt kādam Krievijas uzņēmumam, bet nākamajā dienā tā var būt kāda Latvijas uzņēmuma vai Bahamu salu, vai varbūt Čehijas kompānijas īpašums.
Latvijas valdība martā ir slepeni pieņēmusi lēmumu par “agrīno brīdinājumu”. Tas joprojām nav publiskots. Bet tas nozīmē, ka Latvija, lai varētu pielāgoties Eiropas Komisijas prasībām par noteiktiem kritērijiem un pareizu procedūru, gatavojas izsludināt ārkārtas situāciju enerģētikā. Šāda ārkārtas situācija valstij dos iespēju vajadzības gadījumā nacionalizēt gāzi, kas atrodas Inčukalna apakšzemē.
Valsts tā varbūt varētu darīt, ja runa būtu par “pagājušās vasaras krievu gāzi”, kas pieder krieviem, taču nav jau zināms, kam tā īsti pieder. Šādā veidā Latvija var “ieberzties” skarbos tiesu darbos ar diezgan prognozējamu iznākumu, ka beigās valstij nāksies maksāt. Un ne jau dažus miljonus, bet, iespējams, daudzus simtus miljonu. Ja komersants, kuram Latvijas valsts atņēmusi gāzi, ir no Eiropas Savienības, tad viņam būs visas tiesības prasīt un piedzīt. Eiropas normatīvajos aktos ir uzdots enerģētikas politiku veidot tā, lai tas nekaitē citām Eiropas valstīm.
Var izveidoties situācija, ka kaut kad, piemēram, decembrī, izrādīsies, ka piepeši ir “pļukt” - gāzes nav. Un ko tad?
Vai valdībai ir kāds plāns B? Izskatās, ka nav. Kas notiek ar stratēģiskajām rezervēm? Vai tās ir pietiekamas? Viena lieta ir mājsaimniecības, bet ir arī termoelektrocentrāles.
Ir vēl arī nianses, kas piepeši var izrādīties būtiskas. Vai gadījumā nav tā, ka pie Inčukalna gāzes krājumiem netiek pieskaitīta arī “tehniskā gāze”, kas ir mazvērtīgs gāzu maisījums, lai uzturētu krātuvei nepieciešamo spiedienu?
Šajās dienās (šonedēļ, šodien) valdība turpina dzīt uz priekšu dažādus dokumentus, kas saistīti ar sašķidrinātās gāzes termināli Skultē. Tam jau ir piešķirts nacionālo interešu objekta statuss. Tas sniegšot būtisku labumu.
Taču arī te rodas ļoti daudz papildjautājumu.
Kādēļ valdība neparedz rīkot konkursu tā īstenošanai, lai izvēlētos Latvijai labāko risinājumu? Nav dzirdēts, ka valdība vai projekta virzītāji būtu parādījuši ticamu aprēķinu, ka caur Skultes termināli Latvija varēs iepirkt gāzi izdevīgāk nekā caur Klaipēdas vai topošo Paldisku termināli, kas, iespējams, būs gatavs jau šoruden?
Un vai Skultes projekts nav saistīts ar to, ka Latvijas valsts uzņemsies kādas garantijas, kas uzliks par pienākumu Latvijas uzņēmumiem pirkt gāzi tikai no Skultes, bet ne no kāda cita, tā ieviešot monopolu? Var jau nesaukt to par garantijām, bet par “ilgtermiņa līgumiem”, kas pēc būtības ir tas pats. Izskatās, ka valdības partijas, īpaši “Konservatīvie”, domā nevis par to, kā Latvija pārdzīvos ziemu vai kādu labumu dos terminālis tautsaimniecībai, bet par to, kā apmierināt savu sponsoru intereses - lai Amerikas latvietis Pēteris Ragaušs un viņa partneri dabū valstiski uzspiestu monopolu Latvijas iekšējam tirgum, jo normālos konkurences apstākļos projekts diezin vai rentēsies.
Ir diezgan daudz jautājumu, kas ir neskaidri, kuriem ir nepārliecinošas atbildes. Taču Kariņš, ministri, valdošā koalīcija neko tā nemaz negrib vairs atbildēt - līdzīgi kā romānā “Vējiem līdzi” teica Skārleta O'Hāra: “Es par to padomāšu rīt.”
“Es padomāšu par to pēc vēlēšanām!” domā Latvijas valdošais “politikums”.
Bet arī vēlētājiem ir pašlaik ļauts padomāt, vai ir vērts balsot par partijām, kuras pašlaik visu ko sola un mierina, ka viss būs “čikiniekā”, bet reāli par realitāti sāks domāt tikai pēc 1. oktobra.
