Situācija Latvijā ir drūma. Šādos apstākļos jābalso par politiķiem, kas spēj uzņemties atbildību. Par tādiem, kāds savulaik bija Vinstons Čērčils.
Šodien noteikti jāiet uz 14. Saeimas vēlēšanām! Pat ja jums šķiet, ka nekā jau nebūs, ka no jums jau nekas nav atkarīgs, ka nav izvēles un visas partijas ir melīgas, zaglīgas un tajās ir slikti kandidāti, padomājiet vēlreiz! Uz 14. Saeimu kandidē 19 listes. Tur noteikti ir izvēle un var atrast kaut vai vienu, kas atbilst jūsu uzskatiem un politiskajai gaumei.
Ja kāds personāžs tā ļoti, ļoti nepatīk, viņu var izsvītrot.
Ja jums šķiet, ka no jums nekas nav atkarīgs, tāpat var nodomāt arī jūsu kaimiņš, paziņa, draugs un vēl kāds cits. Kopā tad sanāk daudz ļaužu. Daudz ļaužu tad ir atvēlējuši savu likteni lemt kādiem citiem. Ja neejat uz vēlēšanām, tad jums nav nekādu tiesību pēc tam pukoties un gānīties sociālajos tīklos, ka valdība slikta. Stāviet pie ratiem!
Iepriekšējās, 13. Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija nožēlojami maza - 54,6% balsstiesīgo. Tā bija visu laiku rekordbedre. Cerams, ka šodien Latvija ar kāju būs sasniegusi dibenu un atspersies, lai celtos augšup. 54,6% nozīmēja, ka parlamenta sastāvs ir nekvalitatīvs, tajā iekļuva nejauši garāmgājēji un āksti. Atminos, ka 5. un 6. Saeimā pazinu ikvienu tautas priekšstāvi. Ar vai bez putniem galvā, bet viņi bija personības. 12. un 13. Saeimā ir darbojusies viena pelēka mazpazīstamu ļaužu masa, kas gandrīz nekad nekāpj tribīnē kaut ko teikt, kas ir iebraukusi kopā ar partiju “lokomotīvēm”, lai deldētu bikses krēslā un klusi smirdētu. 13. Saeima ir bijusi politiskās dzīves zemākā deģenerācijas pakāpe. Dariet tā, lai šī deģenerācija neturpinās!
Zema vēlētāju aktivitāte nozīmē arī, ka tādā situācijā paveras iespēja parlamentā iekļūt partijām, kas nav pelnījušas tur būt - tādiem margināliem politiskajiem spēkiem, kas ir radikāli un saaģitē ap sevi nelielu, taču pietiekamu pūlīti, lai pārvarētu 5% barjeru. Kamēr kūtri nihilistiskais vairums sēž mājās, šie aktīvie politikāņi var priecāties par panākumiem. Arī šajās vēlēšanās ir tādi spēki, kas uz to cer. Nesaukšu vārdos, bet ir viens prokremlisks, proputinisks veidojums, kurš visnotaļ reāli var iesprukt Saeimā, kur pēc tam tas darbosies kā Trojas zirgs. Ja netiks aizliegts un likvidēts.
Kāpēc Latvijā politika ir tāda, kāda ir, un kas vispār notiek?
Atbildes sakne jāmeklē tālajos 1920.-1922. gados, kad tā laika dižākie latviešu prāti uzrakstīja konstitūciju, ko sauc par Satversmi, un likumu, kas noteica sistēmu, kā jānotiek vēlēšanām. Satversmei par paraugu tika ņemta Vācijas Veimāras Republikas konstitūcija, kas tika pieņemta 1919. gadā. Vēl šis tas tika patapināts no Francijas un Šveices konstitūcijām. Satversmes tēvu vairākums izvēlējās savu valsti veidot kā parlamentāru, bet ne prezidentālu demokrātiju. Tas nozīmē, ka Valsts prezidentam nav pārāk daudz pilnvaru un viņam ir vairāk dekoratīvas funkcijas - spiest roku citu valstu vadoņiem, pārstāvēt savu zemi. Vēl prezidentam ir tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu. Šo kārtību 1934. gada maijā sagrāva Kārlis Ulmanis, kurš veica valsts apvērsumu un uzurpēja visu varu.
Vai šāda iekārta, kāda ir pie mums, ir laba vai slikta?
Uz šo jautājumu nav iespējama viennozīmīga atbilde. Tai ir savas priekšrocības un savi trūkumi.
Satversmes tēvi uzrakstīja ļoti dzidru, lakonisku, vismodernāko savam laikam konstitūciju un bija ļoti tālredzīgi. Viņi nebija muļķi. Diemžēl pēdējos 30 gados šī laika politiķiem un tautas priekšstāvjiem ir nagi niezējuši bāzt Satversmē iekšā visādus bezjēdzīgus grozījumus, lai neteiktu, ka vēl arī preambulu. Mūslaiku politikāņi iedomājas, ka ir gudrāki par Satversmes tēviem - Hugo Celmiņu, Jāni Čaksti, Bruno Kalniņu, Zigfrīdu Meierovicu un citiem Satversmes sapulces dalībniekiem. Lai nu tā būtu. Ir arī bijis viens tik tiešām nepieciešams papildinājums, kas kļuva vajadzīgs modernajos laikos - Satversmei ir pievienota cilvēktiesību sadaļa.
Diemžēl pirmskara likumā netika noteikta vēlēšanu barjera, kamdēļ tas pārvērtās par ārprātīgu partiju putnu tirgu, kur Saeimā varēja ietikt visādas mazmājnieku un bezzemnieku sīkpartijas.
Bet jautājumā par to, vai valstij jābūt prezidentālai vai parlamentārai, droši vien no Satversmes tēvu puses ir bijusi tālredzība. Mūsu valstij ir gājuši garām tie rūgtie biķeri, kas bija jādzer pēc padomju varas sabrukuma gruzīnu un ukraiņu tautām. Ar milzu sajūsmu ievēlēts prezidents izrādās degunradzis, kuru pēc tam grūti nogāzt. Pēc tam tas atkārtojas vēl un vēl. Beidzot tikai tagad ukraiņiem ir viens kārtīgs prezidents.
Latvijā arī varēja iet līdzīgi, bet parlamentārās demokrātijas iekārta to ir novērsusi. Ir labi, ka mums 30 gadu ir bijusi parlamentāra iekārta. Diezin vai bijām nobrieduši prezidentālai. Droši vien tagad varētu par to sākt domāt. Varbūt nebūtu ne vainas arī, ja Latvijā būtu visas tautas vēlēts prezidents ar plašākām pilnvarām. Nav zemē metama arī doma, ka vēlēšanas varētu rīkot nevis pēc partiju listēm, bet mažoritāri - vēlēšanu apgabalos. Vai varbūt jauktā veidā - pusi pēc listēm, otru pusi mažoritāri. To visu var domāt, un varbūt 14. Saeima to darīs?
Ļaužu, tajā skaitā arī politiķu, izteikumos nereti mēdzam dzirdēt “pirmā brīvvalsts”. Tas ir konceptuāli nepareizi! Nav nekādas “pirmās brīvvalsts”! Mūsu valsts ir tā pati, kas tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī. Pa vidu bija citu valstu okupācijas, bet mūsu valsts ir tā pati.
Lai mūsu valsti atjaunotu, bija nepieciešama ielīšana zem ādas padomju varas struktūrās un jāspēlē pēc tiem noteikumiem, kādus uzlika šī vara. Izmantojot šīs varas Ahilleja papēžus. Tas izdevās! Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Pēc tam ir gājis visādi. Deviņdesmitie gadi bija “prihvatizācijas” un bandītu gadi. Latvijas varai izdevās salauzt sprandu organizētās noziedzības grupējumiem un nepieļaut etnisko Kaukāza noziedznieku izvēršanos Latvijā.
Šajā laikā ir darbojusies piektā, sestā, septītā, astotā, devītā, desmitā, vienpadsmitā, divpadsmitā un trīspadsmitā Saeima.
Gandrīz katrā vēlēšanu reizē ir bijuši kādi nikni un jauni spēki, kas ir nolieguši visu iepriekšējo un uzdevušies par labākiem nekā priekšgājēji. Ir bijuši visādi pārsteigumi.
Kas to būtu domājis, ka 5. Saeimā pilnīgi nekādu panākumu nebūs Tautas frontei, kas nupat iepriekš bija cīņā saucēja, bet lielāko mandātu skaitu un varu iegūs “Latvijas ceļš” - veidojums, kas sastāvēja no trimdas latviešiem un padomju nomenklatūras?
Nākamajā, 6. Saeimā, fantastiskus panākumus guva “Latvijas ceļa” kritiķi - Ziedoņa Čevera Demokrātiskā partija “Saimnieks”, taču tā īsti pie varas netika. Vēl lielāks pārsteigums bija Joahima Zīgerista partija “Tautas kustība Latvijai”, kas ieguva 16 deputātu vietas, lai gan sociologu reitingi prognozēja palikšanu aiz barjeras.
Šis laikam ir spilgtākais gadījums. Te jāpastāsta, ka Joahims Zīgerists ir Vācijas politiķis, kuram latvietis bijis tēvs. Viņš ir arī žurnālists, daudzu grāmatu autors, kurš savulaik darbojies arī politiķa Vilija Branta priekšvēlēšanu kampaņās. Šīs savas prasmes Zīgerists izmantoja 6. Saeimas vēlēšanu kampaņā, veidojot neparastas, agresīvas, spilgtas politiskās reklāmas. Nu kā tas ir iespējams - viens cilvēks, kuram par Latviju maz sajēgas, paņem un uzliek milzīgu elektorāta masu “uz ausīm”? To Latvijas “politikums” joprojām nevar saprast, un dažbrīd dažs nodarbojas ar plaģiātu, kopējot Zīgeristu ar cerību, kas tas nostrādās.
Vēlākajos laikos uznira Andra Šķēles un pēc tam Einara Repšes performances. Tie bija grandiozi politiķi, kuriem sākotnēji bija milzīga tautas uzticība. Kaut kur tā ir izčibējusi....
Pēc tam ir bijis viss kas - Valdis Dombrovskis, Laimdota Straujuma, Māris Kučinskis Krišjānis Kariņš. Protams, ka personības, bet vairs ne tik spilgtas kā priekšgājēji.
Atminos, ka reiz intervēju Valdi Dombrovski. Jau iepriekš zināju, ka uz manu pirmo jautājumu viņš atbildēs: “Vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaros paredzēts...” Es apsmējos, un arī viņš sāka smaidīt. Saprata.
Taču tagad jokiem vairs nav vietas. Situācija ir kritiska. Ir priekšā barga ziema, bet aiz tās būs vēl bargāka. Vajag par premjeru kaut ko tādu, kāds Lielbritānijā 2. pasaules kara laikā bija Vinstons Čērčils. Un nevajag Čemberlenu vai franču puskolaborantu Petēnu.
Ejam balsot!
