Tā vien izskatās, ka Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība” (JV)), kuru Valsts prezidents pilnvarojis vadīt sarunas ar potenciālajiem koalīcijas partneriem, ir sajutis savu milzīgo varenību, jo JV ir ieguvusi vislielāko mandātu skaitu 14. Saeimā.
Kariņš Pirmais bija spiests visādi laipot, jo pārstāvēja valdībā mazāko frakciju; turpretī Kariņš Otrais tagad ir Varonis tautai, Superkariņš, kurš lido, acīm mirdzot un apmetnim plīvojot. Jaunais Kariņš izskatās tāpat kā vecais - smaidīgs, elegants, labvēlīgs, taču saturiski viņa runāšana tagad ir daudz nekautrīgāka un agresīvāka nekā iepriekš.
JV un pats Kariņš pār visu vari cenšas ievilkt koalīcijā “Progresīvos” (P), taču Nacionālā apvienība (NA) tam pretojas, norādot, ka starp NA un P ir ļoti dziļas ideoloģiskas pretrunas. Bet Kariņš šajās NA bažās ir saklausījis ultimātu un būtībā pats ultimatīvi uzspiež, ka valdībai būs sastāvēt no četriem ievēlētajiem sarakstiem. Kariņu vairs nemulsina, ka tik daudzi un dažādi politiķi būs jāgana kā mērkaķi, jo viņš taču vairs nav vismazākais zaķītis, kā tas bija iepriekš. Nevar noliegt, ka JV ir liela, tā ir ieguvusi 26 deputātu vietas, taču tas nav ne 60, ne 50, ne 40. Ja JV būtu ieguvusi 40, tad jā - varētu izvēlēties, kuru mazo brālīti ņemt klāt. JV ir ieguvusi 26 mandātus, taču uzvedas, it kā tai būtu 40.
Nevar teikt, ka nav ideoloģisku pretrunu arī starp JV, NA un “Apvienoto sarakstu” (AS), taču, ja tur klāt būs vēl arī P, tad koalīcija būs no rasola vārīta soļanka, bet valdība - kreislabēji liberālkonservatīva. Ja tik ļoti vajadzīgs ceturtais partneris, tad daudz loģiskāka būtu ZZS iesaiste koalīcijā - ideoloģiski tā ir ļoti tuva nākamās valdības kodolam. Bet taču nē un neparko. Jo ZZS ir Aivars Lembergs!
Kur viņš ir? Vai tad viņu Egils Levits ir pilnvarojis kaut ko veidot, lai gan sociologu aptaujas rāda, ka visvairāk cilvēku vislabprātāk redzētu par premjeru Lembergu. Bet Kariņš ir otrajā vietā.
Par ideoloģijām ZZS varētu pajautāt, ko LSDSP darīja ar viņiem kopīgā sarakstā, lai gan daudz sociāldemokrātu tauta nav ievēlējusi. Taču ne šāda veida pārmetumi skan ZZS virzienā. Tikai Lembergs un Lembergs. Kariņš nevar aizmirst, kā savulaik kaunpilni zaudēja tiesu pret Lembergu “Grinbergu lietā”. Izrādījās, ka Lembergs perfekti pārzina valsts un pašvaldību savstarpējās saziņas likumus, bet Kariņš no tā neko nejēdz. Tolaik nejēdza. Tagad varbūt ir ko vairāk mācījies un apguvis.
Ir arī izkristalizējies, kāpēc JV ir izvēlējusies par cietu principu neatstāt ministru krēslos tos ministrus, kuri nav ievēlēti 14. Saeimā. Runa ir par Jāni Reiru, kurš bija finanšu ministrs un diezin vai pašā saknē varēja būt populārs, jo savā amatā piekopa ļoti konservatīvu, skopu politiku un allaž bija slikto ziņu vēstnesis, ka naudas nav. Reirs laikam arī nebija Kariņam tik ļoti savs cilvēks. Ļoti savs cilvēks Kariņam ir cits - 14. Saeimā ievēlētais Jānis Patmalnieks, kura kļūšanu par nākamo finanšu ministru viņš stumj uz priekšu visnotaļ pat uzstājīgi, lai neteiktu draudīgi.
Vēl Kariņam savas varas areāla paplašināšanai ir absolūti nepieciešama 14. Saeimā ievēlētā Evika Siliņa kā nākamā iekšlietu ministre. Abi ministru amata kandidāti ir Kariņam tuvi cilvēki - Siliņa viņa parlamentārā sekretāre, bet Patmalnieks - biroja vadītājs.
Tā ka Kariņš Pirmais, kuram drīzāk tika pārmests neizlēmība un izdabāšana koalīcijas partneriem, ir beidzies. Vietā ir publiski aizvien smaidošs, bet aizkulisēs nikns un agresīvs Kariņš.
