Levita un Kariņa sapņi par ķeblīti ar četrām kājām un skaudrā realitāte

© Neatkarīgā

Šonedēļ turpinājās sarunas par nākamās valdošās koalīcijas un Ministru kabineta izveidošanu. Pirmdien Rīgas pilī tikās bijusī laikraksta “Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte un bijušais laikraksta “Diena” direktors Arvils Ašeradens. Sarunās piedalījās arī Levits, Kariņš, Evika Siliņa un citi interesenti...

Nu labi, mazliet pārspīlēju. Valsts prezidents Egils Levits un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) arī paši ir varoņi tautai. Kā viņi lems, tā būs!

Valts prezidenta padomniece Ēlerte Siliņai, kuru pie rokas bija atvedis Kariņš, veltīja īsu indīga skatiena zibsni: “Ko tu esi atvedis?” Tādas situācijas sadzīvē mēdz būt, kad mamma novērtē, kādu, pēc viņas domām, vieglprātīgu sievieti atvedis mājās dēls un vēlas precēt. Siliņa, kā dzirdēts, pretendē uz iekšlietu ministres amatu. Redzēs, kas sanāks.

Vai šajā tikšanās brīdī bija kāda loma arī Valsts prezidentam un premjeram? Protams, ka bija - viņi runāja.

Viņi radīja skaņu, kurai bija frekvence, viļņa garums, amplitūda, ātrums. Šo skaņu dzird plašsaziņas līdzekļi un retranslē tālāk sabiedrībai.

No valdību veidot gribošajiem spēkiem pašlaik nāk ļoti daudz skaņu, kas pārsvarā atgādina “blablabla” kakofoniju - “izglītība un zinātne kā kvalitātes pamats, tautsaimniecības un tiesiskuma apvienojums, nacionālā drošība, stabilitāte, demogrāfija, ilgtspēja, drošumspēja” un tādā garā. Taču pamēģināsim iztēloties, ko patiesībā domā galvenie pēcvēlēšanu iekšpolitiskie spēlētāji!

Valsts prezidents Egils Levits domā par savu pārvēlēšanu nākamgad atkal par Valsts prezidentu. Viņu neievēlē tauta, bet Saeima, tāpēc viņš vēlas nodrošināt sev vairākumu, lai tas ir gana stabils. Viņš negrib sanīsties ar kādu no spēkiem un ir spiests visādi laipot. Bet Ēlerte un aprindas, kas viņu savulaik iebīdīja amatā, pār visu vari mudina Levitu darīt visu, lai arī “Progresīvie” ietiek iekšā valdošajā koalīcijā kā ceturtais spēks. Tas jau ir gandrīz vai principiāls jautājums. Tāpēc Levits šonedēļ runā visu ko garām un apkārt, bet var saklausīt, ka viņa sirdī vēl nevaid miris sapnis par četru partiju koalīciju.

Tāda pati doma un dziesma ir arī Kariņam. Tāpēc ir salīdzinājumi ar ķeblīti, kurš nebūs gana stabils uz trim kājām, un citas alegorijas. Kariņš joprojām cer uz četrām.

Taču Raivim Dzintaram (NA) galvā skan cita dziesma: “Bez mums jau nevar tik un tā...” NA atkal ir ieguvusi pietiekamu ietekmi vēlēšanās, lai kļūtu neizmetama no topošās koalīcijas. Šāds triks šai partijai un tās priekštečiem izdodas jau vairāk nekā divus gadu desmitus. Tā ir milzīga pieredze politisko intrigu čūkslājā - tajā šahā, kur pēdējie mēdz izrādīties pirmie un ne viss ir tā, kā sākumā izskatās. NA nav švakāka spēlētāja par Ēlerti un ir rūdīti lielmeistari.

Bija laiks, kad Ēlerte bija varenāka par jebkuru premjeru un jebkuru partiju, varēja ar tām manipulēt, varēja ar propagandiskām metodēm iznīcināt vai pacelt gandrīz jebkuru, taču tagad šī varenība ir stipri gājusi mazumā. Raivis Dzintars domā vienkāršu atklātni: “”Progresīvajiem” nespīd!”, un to pašu arī pasaka skaļi: “Ir stipri skaidrs, ka “Progresīvo” koalīcijā nebūs.”

Un diezin vai ir iespējama tāda koalīcija, kurā ir tik smagas pretrunas valodas, etnisko minoritāšu, geju un lesbiešu cilvēktiesību jautājumos un ne tikai. Rīgas domē varbūt tas nav tik asi - tur abi spēki ir vienā koalīcijā -, taču parlamentā tas vairs neiet cauri.

Ko uz to var atbildēt politikas jaunuļi “Progresīvie”? Visu cieņu šai partijai par to, ka tā ir izspiedusi no aprites “Attīstībai/Par!” un ieņēmusi šīs partijas nišu, taču pret tādiem pieredzējušiem smagsvariem kā NA tai nav izredžu.

“Gļēvuļi! Kāpēc viņi ar mums netikās?” sašutis sper zemes pa gaisu “Progresīvo” premjera amata kandidāts un pašlaik galvenais runasvīrs Kaspars Briškens, tā domādams kaut kā atcilvēciskot un diskreditēt “nacionāļus”. Nekas nesanāks - NA vienā mierā paskaidro, ka pašlaik nav jēgas tikties ar “Progresīvajiem”, bet varbūt satiksies pēc valdības izveidošanas. Visādus epitetus un alegorijas pret konkurentiem varēja lietot pirms vēlēšanām, bet tagad, ja ir vēlme sadarboties, būtu stipri jāpiebremzē savas emocijas un jāizvēlas, kurā brīdī ko un kā teikt. Izbrēcot savu kašķīgumu, “Progresīvie” vēl vairāk zaudē izredzes uz valdības koalīciju.

Ko šajā brīdī varētu domāt tie deputāti, kas ievēlēti no “Apvienotā saraksta” (AS)?

Ko varētu domāt nedeputāts Uldis Pīlēns, kurš nekandidēja 14. Saeimas vēlēšanās, bet bija AS premjera amata kandidāts un galvenais politiķis saraksta tuvumā? Varētu domāt, ka viņam teorētiski kaut kad nākamībā varētu iekrist tāda kārts, ka viņš varbūt varētu kļūt pat par Valsts prezidentu! Taču nevienam un arī ne viņam pašam nav saprotams tas ceļš, kā tas varētu notikt, un nav vēl zināmas Scillas un Haribdas, caur kurām uz šo mērķi tikt. Un vai vispār šis ir tas mērķis, ko Pīlēns karsti vēlas?

AS politiķi labprāt apmierināsies ar tām iespējām, kas partijai pašlaik ir - centīsies iegūt pēc iespējas vairāk pēc iespējas svarīgāku amatu valdībā. AS pašlaik var noskatīties, kā zem triju vai četru kāju ķebļa plēšas pingvīni ar leduslāčiem, un mēģināt pa to laiku iebīdīt ministru krēslos kādu no vējainās pilsētas Liepājas vai citām pilsētām.

Skaidrs, ka šomēnes, kamēr Levitam nebūs oficiāli jāpasludina, kuram viņš uztic valdības veidošanu, turpināsies spēlītes. Viena daļa mediju spiedīs un spiedīs un spiedīs uz to, ka “Progresīvie” noteikti jāņem koalīcijā. Tā kā “nekas nav izkristalizējies” un jautājums par koalīcijas partneru skaitu joprojām karājas gaisā, tas rada stresu un nesaprašanu par potenciālajiem ministriem - kurš kādu krēslu varētu ieņemt. Turklāt ir arī visādas “Jaunās Vienotības” ekspromta idejas - piemēram, izveidot jaunu Vides aizsardzības un enerģētikas ministriju.

Tas nav īsti labi. Krīzes un kara apstākļos valdības veidošana bremzējas. Ir arī tāda lieta, ka vilkt jaunas valdības izveidošanu garumā “vecajai varai” ir izdevīgi, jo “varu mijkrēslī” vēl var pagūt kaut ko ievilkt nāsīs. Joprojām pie varas ir vecie, 14. Saeimas vēlēšanās zaudējušie ministri, kuriem nav ko zaudēt un kuri ir spējīgi pēdējās nedēļās un pēdējās savu pilnvaru dienās gan savārīt tādus mēslus, ka varbūt no tiem nevarēs tikt ārā gadiem ilgi, gan veikli aprakt jau sataisītos.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.