Uzbruka Krišjānis Kariņš Līgai Meņģelsonei tāpēc, ka reformas savajadzējās, tāpēc, ka nepatīk sievietes ministres, vai tāpēc, ka gribēja ieriebt koalīcijas partnerim “Apvienotajam sarakstam” – lūk, tāds ir jautājums.
“Nevienā jomā mēs vairs nevaram valstī virzīt papildu naudu, ja nenāk reformas. Ja kāds ministrs nav gatavs veikt reformas, aicinu pēc šīs sēdes paziņot man. Atbrīvosim vietu, atradīsim kādu, kurš ir. Es neesmu ar mieru mūsu nodokļu maksātājiem teikt, ka politiķi spēj īdēt, atvainojos, īdēt pēc papildu naudām,” Ministru kabineta sēdē otrdien izteicās premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”).
Šie īgnie premjera vārdi bija domāti veselības ministrei Līgai Meņģelsonei, kura valdības sēdē klusi un pieklājīgi vēlējās bilst, ka, ja gada laikā izdosies kādu naudu sataupīt, tad lai tā nauda ar atsevišķu lēmumu aiziet viņas pārstāvētajai jomai.
Kariņš Meņģelsonei neļāva pat pabeigt sakāmo, norādot, ka tad jau visi ministri varētu šādi sūkstīties par nepietiekamo finansējumu un nevar vienu nozari likt pāri kopējām valsts vajadzībām.
Saeima ir atbalstījusi budžetu pirmajā lasījumā, un deputāti ir iesnieguši priekšlikumus otrajam lasījumam. Šajā laikā budžets nonāk atpakaļ valdībā, kurai jāsniedz atzinums par deputātu piedāvātajām izmaiņām budžetā.
Otrdien, 28. februārī, valdība līksmi un pacilāti saliedējās ap domu, ka nekādu un nevienu opozīcijas priekšlikumu neatbalstīs.
Taču, kad “ārējais ienaidnieks” ir tik viegli sakauts, premjeram rodas kārdinājums iet vēl tālāk - pamēģināt pakļaut arī valdošās koalīcijas iekšējo opozīciju - pašantažēt to, pameklēt tajā kādu vājo posmu. Iespējamais vājais posms te varētu būt Līga Meņģelsone, kura ir bezpartejiska. Viņu uz ministres amatu virzīja “Apvienotais saraksts”, taču viņa nav biedrene nevienā no šā saraksta partijām, tāpēc varbūt aiz viņas nav arī kādas aizmugures, kas varētu strikti par viņu iestāties.
Premjera “uzbrauciens” Meņģelsonei ir arī tāda kā atbilde, kā atriebība “Apvienotajam sarakstam”.
23. februārī par parlamentārās izmeklēšanas komisijas par finanšu sektora “kapitālā remonta” apstākļiem un tā radītajām sekām uz finanšu un kapitāla tirgus sistēmu vadītāju tika ievēlēts Vilis Krištopans (“Latvija pirmajā vietā”). Par Vili Krištopanu balsoja arī Saeimas valdošās koalīcijas partija “Apvienotais saraksts”.
Jādomā, ka šāds gājiens izsauca Kariņa un “Jaunās Vienotības” dusmas. Jo, kā saka odesieši, ir divas lielas atšķirības - vai izmeklēšanas komisiju vada Krištopans, vai kāds cits. Krištopans to vadīs kaismīgi, ar lielu ieinteresētību un cenšoties rīvēt kantes Kariņam, bet, ja par komisijas vadītāju ievēlētu kādu citu, tad pastāvētu cerības, ka tēma tiks sabotēta, norakta un aizmirsta kā nebijusi.
Šī “Apvienotā saraksta” “nodevība” noteikti ir viens no motīviem, kāpēc no Kariņa puses atskanēja tik nikni uzbļāvieni Meņģelsonei. No tā var secināt, ka valdošā koalīcija nav diez cik stabila - vienīgais faktors, kāpēc tā turas kopā, ir tas, ka “Apvienotajam sarakstam” negribas kļūt par valdības izjaucēju, jo kopš valdības nodibināšanas nav pagājis necik daudz laika - “nav taču nekas vēl izdarīts”. Savukārt “Jaunā Vienotība” šo noskaņojumu zina. Bet trešais koalīcijas partneris - Nacionālā apvienība - stāv maliņā un priecājas, ka neviens tai pašlaik neuzbrūk.
Skumji, bet partiju “gāganu karos” ir aizmirsusies pati galvenā būtība. Vienmēr un visās sociologu aptaujās, kad respondentiem ir jautāts, kura dzīves joma viņiem šķiet pati svarīgākā un par ko viņi visvairāk satraucas, cilvēki kā galveno prioritāšu prioritāti ir saukuši veselību. Tas arī dabiski - ja nav veselības, tad nav arī visa pārējā. Nav drošības, darba, ekonomikas, izglītības utt. Pareizi Valsts prezidents Egils Levits savulaik teica, ka tiem, kas nomirs novembrī, Ziemassvētku nebūs. Tam, kurš ir miris vai smagi slims, nav svarīgas visas pārējās prioritātes.
Saukt veselības ministres biklās ierosmes par “īdēšanu” diezin vai ir tas pareizākais vārds. Veselības nozare vaid kā kāju salauzusi pilsone slimnīcas uzņemšanas nodaļā, gaidot, kad pēc vairākām stundām viņai beidzot pievērsīsies ārsti.
Taču paradoksālā kārtā veselības nozari gan Kariņa, gan visas iepriekšējās valdības ir likušas patālā prioritāšu plauktā. Veselībai allaž ir trūcis naudas. Pavairāk naudas bija kovida pandēmijas laikā, taču tā bija no ārpuses nākusi nauda un arī pat tad ne tik daudz, lai būtu gana. Un, ja vēl pierēķina, ka milzu naudas tika izpļeterētas sazin kur un bez prāta, tad veselības nozare atkal palika kā nabadzīte ar cepuri pie Ministru kabineta duravām.
Pats trakākais, ka allaž par galveno grēkāzi un cietēju politiskās atbildības jomā ir bijuši veselības ministri, ne premjeri. Bijušais veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par”) un bijusī veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par”) tagad ir absolūti sakautas figūras, kamēr premjers Kariņš (“Jaunā Vienotība”) un viņa partija bauda milzīgu elektorāta uzticības mandātu un turpina valdīt uz nebēdu.
Balstoties uz šo pieredzi, Kariņš vienā mierā var “braukt virsū” Meņģelsonei, uzskatot, ka visus nākamības beigtos suņus varēs sakārt virsū viņai, bet visus laurus viņš savāks pats.
7. februārī Saeima apstiprināja likumprojektu “Par valsts budžetu 2023. gadam un budžeta ietvaru 2023., 2024. un 2025. gadam”, kur veselības nozarei 2023. gadā plānotais finansējums ir 1,6 miljardi eiro.
Šogad prioritārajiem pasākumiem jeb papildus nozarei plānoti 85,8 miljoni eiro. Tie ir iespaidīgi skaitļi, taču ir saprotamas Meņģelsones bažas, ka ar to var būt par maz. Ja ārsti un medicīnas māsas sajutīs, ka viņu algas “nevelk” līdzi inflācijai un visu cenu kāpumam, turpināsies tas, kas jau ir pamazām noticis pēdējos gados - par spīti možajiem vēstījumiem, ka Kariņa valdīšanas laikā veselības budžets ir dubultojies, dakteri un māsas turpinās pazust no Latvijas. Jo šejienes dubultojums nav salīdzināms ar to, ko viņi var pelnīt kādā Norvēģijā vai citā valstī, kur atalgojums ir daudzkārt lielāks.
Bet pats galvenais jautājums, kas visvairāk mulsina, ir tas, uz kādām īsti reformām Kariņš mudina Meņģelsoni? Kas ir tas, kas pašlaik veselības aprūpē ir jāreformē?
Reformas parasti ir vērstas uz to, lai palielinātu ieņēmumus un samazinātu izdevumus.
Veselības nozare necik palielināt ieņēmumus nevar, jo tad jāslauc vairāk no Latvijas iedzīvotājiem par izmeklējumiem, ārstu apmeklējumiem un tā. Savukārt izdevumus tā var būtiski samazināt tikai tad, ja slēdz kādas slimnīcas vai palielina ārstu slodzi, kādu daļu no ārstiem padzenot.
Izglītības jomā, kā to hiperbolizēti formulējusi “Neatkarīgās” komentētāja Elita Veidemane, varētu bērnus mācīt “Arēnā Rīga”. Bet tāpat var organizēt arī veselības aprūpi - piemēram, “Daugavas” stadionā daži Latvijā vēl palikušie dakteri varētu pieņemt pacientus, katram veltot piecas minūtes. Vai arī konsultēt slimniekus tiešsaistē internetā, sniedzot padomus, kā pašiem sev izgriezt apendiksu bez narkozes.
Tikmēr telpas, kuras būs atbrīvojuši ārsti, varētu tikt izmantotas kādiem citiem mērķiem - Sorosa fonda atbalstītās organizācijas tur varētu nodarboties ar pētījumiem, cik tolerantas pret seksuālām minoritātēm ir dažādas Latvijas iedzīvotāju grupas.
Iespējams, pastāv arī kāds “melnais caurums”, kurā pazūd veselībai paredzētā nauda, taču tas diezin vai ir Meņģelsones vienas pašas kompetencē - tur jāpiedalās arī Iekšlietu ministrijas struktūrām un KNAB.
Iespējams, pastāv veselības aprūpes sistēmā kādas dublējošās struktūras, kāda birokrātija, kas lieka, kādi ierēdņi, no kuriem maz atdeves. Tam tad vajadzētu veltīt ikdienas rutīnas darbu, lai tiktu ar šīm nelāgajām lietām galā. Tas nav nekas neparasts - tā gadās, ka sistēmā kaut kas greizi. Vai tas būtu jāsauc par “reformām”?
Normāli būtu, ja premjers Kariņš ar lielu izpratni, iejūtību un iedziļināšanos uzņemtos līdzatbildību par veselības nozari, kura tautai ir svarīga, lai neteiktu, ka vissvarīgākā. Ja veselības sistēmai vajag reformas, tad tā jau ir vislielākā premjera atbildība!
Taču Kariņš ir nolamājis Meņģelsoni par īdētāju un aizbraucis vizītē uz Vāciju pie kolēģa Olafa Šolca.
