Saasinās jautājums, kam vispār pieder vara Rīgas domē?

© Ģirts Ozoliņš/MN

Rīgas domes deputātu vairākums trešdien neatbalstīja bijušās Valsts vides dienesta (VVD) vadītājas Elitas Baklānes-Ansbergas apstiprināšanu pilsētas izpilddirektora vietnieka amatā, lai arī viņa bija uzvarējusi pašvaldības izsludinātajā konkursā, kurā bija piedalījušies 30 pretendenti. Līdz ar to vējā ir viss sviedrainais darbs, ieviešot izmaiņas Rīgas domes nolikumā un rīkojot konkursu uz vakanto vietu. Diezin vai pie izpilddirektora vietnieka jautājuma pašvaldība atgriezīsies agrāk nekā pēc gada.

Lai vai kā, kandidātes neapstiprināšana ir tikai simptoms kādai nelāgai kaitei Rīgas domes organismā. Redzam izsitumus, temperatūras paaugstināšanos un caureju, taču diagnozei variantu var būt daudz - no salīdzinoši viegli ārstējamas adenovīrusa infekcijas līdz Ebolas slimībai, kas izceļas ar augstu letalitāti.

Rīgas kungi ir krustu šķērsu savā starpā salamājušies, līdz ar to vai pirms katra svarīga balsojuma tiek veidota “jauna koalīcija”, kur deputātu balsis tiek vāktas gan no koalīcijas, gan no opozīcijas. Turklāt vienā gadījumā var būt viena kombinācija, bet nākamajā jau pavisam citāda.

Lai E. Baklāni-Ansbergu apstiprinātu, bija nepieciešama 31 balss, taču par viņu nobalsoja tikai 24.

Galvenā loma viņas izgāšanā bija domes frakcijai "Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība" (NA/LRA), kura ir pašvaldības valdošajā koalīcijā. NA/LRA frakcija jau iepriekš bija paudusi, ka nav pārliecināta par E. Baklānes-Ansbergas politisko neatkarību, un pārmeta viņai sadarbību ar partijas “Latvijas attīstībai” līderiem Edgaru Jaunupu un Juri Pūci. NA/LRA domes sēdē vairs neko neteica, toties opozīcijā esošā “Progresīvo” frakcija debatēja visnotaļ aktīvi, paužot to pašu, ko NA/LRA - ka nevar ļaut pašvaldībā valdīt E. Jaunupam, kurš pat nav piedalījies vēlēšanās.

Koalīcijas partijai “Jaunā vienotība” šāds balsojums lika sapīkt, jo tā ļoti bija vēlējusies ieviest izpilddirektora vietnieka amatu. Šāds amats Rīgā savulaik jau bija, bet ap 2009. gadu izzuda.

Tajā pašā domes sēdē trešdien bija balsojums par vairāk nekā 10 hektāru zemes Lucavsalā nodošanu bezatlīdzības lietošanā Latvijas Futbola federācijai nacionālā futbola stadiona būvniecībai.

Tā bija pavisam cita štelle, un šajā balsojumā domnieku balsis kā krāsaini stikliņi kaleidoskopā pārbira citā brīnumainā kombinācijā - par nobalsoja 33 deputāti, draudzīgā vienprātībā par to vienojoties domniekiem no “Jaunās vienotības”, “Saskaņas” un Latvijas Krievu savienības. Par balsoja arī trīs deputāti no “KODS RĪGAI”, trīs deputāti no NA/LRA, viens no “Gods kalpot Rīgai” un viens neatkarīgais deputāts.

Zeme tiek nodota federācijas lietošanā līdz brīdim, kad nekustamais īpašums būs nepieciešams pašvaldībai tās funkciju nodrošināšanai, bet ne ilgāk kā uz pieciem gadiem. Šo piecu gadu laikā Latvijas Futbola federācijai jāizstrādā stadiona būvniecības dokumentācija, bet pašvaldībai pēc tam būs jālemj par turpmāko rīcību ar šo zemi, piemēram, to atsavinot par labu federācijai.

Latvijā joprojām nav uzbūvēts futbola stadions, kas atbilstu tai kategorijai, kas nepieciešama augsta līmeņa starptautiskiem mačiem. Jā, Latvijas futbola valstsvienība pašlaik ir zemākajā punktā, kāds vien var būt - nu pagalam neiet. Taču jābūt optimistiem un jācer uz labākiem laikiem. Pirms 20 gadiem Latvija iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, priekšsacīkstēs vinnējot Turciju. Māris Verpakovskis spīdēja.

Futbols ir sporta spēļu karalis, un stadions ir vajadzīgs, tikai jautājums, kur, kā, par kādu cenu? Vajadzēšot 44 miljonus eiro, kas jau tagad šķiet apšaubāmi, jo ar laiku būvmateriālu cenas turpinās celties. Lucavsala nav tā pati ērtākā vieta, jo tur trūkst pietiekamas infrastruktūras. Būs vajadzīgas autostāvvietas, varbūt vēl kāds tilts pār Bieķengrāvi, elektrība, kanalizācija un vēl viss kas - viesnīcas, restorāni, konferenču telpas utt.

Pret stadiona būvniecību iebilst Lucavsalas mazdārziņu nomnieki, taču viņus neņems galvā, jo viņi ir tikai nomnieki. Domnieki ir izlēmuši, un runasvīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek.

Drūmā pieredze ar daudziem citiem lieliem objektiem vedina uz priekšnojautām, ka arī ar Lucavsalas stadionu var iznākt murgaina ņemšanās, ilgbūve, zelta būve, politekonomisku grupējumu snaikstīšanās un nešķīsta “uzvārīšanās”.

Rīgas mērs Vilnis Ķirsis par šo objektu runā kaut kā pārmēru vieglprātīgi un salīdzina ar “Positivus” festivālu, no kura cilvēki viegli tiekot projām. "Pašvaldība nav solījusi neko no šīs infrastruktūras - ne šos gājēju tiltiņus, ne D, E kategorijas ielas, ne par Kazas sēkli un tā tālāk. Šī infrastruktūra, šis stadions var arī sākumā funkcionēt bez šīs infrastruktūras,” intervijā “Delfi TV” pauda V. Ķirsis.

Taču diezin vai tik skaisti būs, ka vispirms būs stadions un pēc tam infrastruktūra - vai te gals nav sajaukts ar sākumu? Kaut vai tāds aspekts, ka “Positivus” festivālam un slavenu mūziķu koncertiem rīkotāji pieved pārvietojamās labierīcības. Būs ļoti jocīgi, ja smalkiem futbola viesiem būs jāstāv rindā pie pārvietojamiem plastmasas ķemertiņiem.

Cerams, ka futbolistiem izdosies piesaistīt privātas investīcijas, taču bez Rīgas pilsētas izdevumiem tāpat neiztikt. Bet nu, tā kā būve būšot gatava varbūt pēc 10 gadiem, šajā laikā vēl var nomainīties ne viena vien Rīgas domes vara, un stadions būs šo nākamo varu problēma.

Pagaidām ir tā, kā ir, un pie varas ir pašreizējais Rīgas domes sasaukums, kurā jau sen nav saprotams, “kurš francis, kurš anglis”, kurš koalīcijā, kurš opozīcijā.

Nav arī vairs saprotams, kas šajā stāstā ir V. Ķirsis. Vienā gadījumā viņš ir Rīgas mērs, bet citā gadījumā viņam nav nekādas varas. "Progresīvo" frakcijas vadītājs Mārtiņš Kossovičs pirms balsojuma par E. Baklāni-Ansbergu izteicās, ka tas apliecinās, kas ir patiesais Rīgas saimnieks - Ķirsis vai Jaunups.

Taču izskatās, ka tāda patiesa saimnieka nemaz nav - viss notiek no gadījuma uz gadījumu, no vienas tēmas uz nākamo, vienā reizē savas intereses izdodas izbīdīt vienam grupējumam, nākamajā reizē vajadzīgo shēmu realizē cits. Pelēki vīriņi staigā pa kabinetiem ar kurpju kastēm un pierunā deputātus balsot tāpat kā agrākajos laikos.

Pēc Nila Ušakova izdevušās gāšanas “valstiski domājošo spēku” koalīcija ar lielu iedvesmu runāja par “restartu”. Taču ir sanācis tā, ka ne eksmēram Mārtiņam Staķim, ne mēram Vilnim Ķirsim nekāds īpašais restarts nav sanācis. Haotiska, necaurspīdīga un neprognozējama politika nav restarts.