Pirms 2. pasaules kara Latvijas centieni kļūt par Tautu Savienības Padomes locekli nebija sekmējuši aizsardzību pret agresoriem Vāciju un PSRS, bet tieši otrādi – pasliktināja Latvijas un Baltijas valstu pozīcijas globālpolitikas spēlītēs
Latvija no vēstures nemācās un stingri iet pa ērkšķaino ceļu uz vienkāršām patiesībām. Mūsu valsts par lielām summām uztur Latvijas pārstāvniecības Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), lai gan no atrašanās šajā institūcijā jēgas nav vairs gandrīz nekādas.
2018. gadā “Valsts nekustamie īpašumi” par 5 765 000 ASV dolāriem iegādājās telpas 50. Īststrītā 331, lai tur izvietotu Latvijas pārstāvniecību ANO. Tas ir ASV, Ņujorkā, Manhetenā. No turienes kājām var aizstaigāt līdz Centrālparkam, Trampa tornim, Taimskvēram. Vieta ir fantastiski dārga. Viena kvadrātpēda zemes tur maksā apmēram 1500 dolāru.
Pašlaik notiek rekonstrukcijas darbi, kur par 8,5 miljoniem eiro ēkas 331. un 333. nama telpas tiek apvienotas un modernizētas. Tiek pirktas arī mēbeles, kas ir atsevišķi papildu izdevumi. Iecerēts, ka pagrabstāvā un 1. stāvā atradīsies biroju telpas, 2. stāvā būs reprezentatīvā zona jeb halle ar atpūtas zonu, 3. stāvs būs dalīts divās daļās, ko veidos ofisa telpas un viesu guļamistabas. Savukārt 4. stāvā atradīsies ģimenes dzīvoklis.
Latvijas pārstāvniecības ANO uzturēšana Ņujorkā Latvijas nodokļu maksātājiem izmaksā aptuveni 47 704 eiro mēnesī. Latvijai ir vēl otra pārstāvniecība ANO Šveicē, kas izmaksā daudz mazāk - tikai nieka 6248 eiro mēnesī.
ANO tika radīta ar labiem nodomiem, taču tās efektivitāte risināt konfliktus un panākt mieru pasaulē pēdējās desmitgadēs strauji mazinājusies. ANO diemžēl nav tā organizācija, kas varētu novērst agresiju vai vismaz nosodīt agresiju. Krievija ir ANO locekle un ANO Drošības padomes locekle un burtiski ņirgājas par citu valstu sāpēm, kad tās norāda uz Krievijas noziegumiem pret Ukrainu. Krievija ir bloķējusi un bloķēs visu, kas saistīts ar Ukrainu.
Pārējās valstis to pacieš, noslauka spļāvienus sev no sejas un turpina izlikties, ka viss ir normāli.
Kāpēc Latvijai vispār jāpaliek ANO sastāvā? Lūk, oficiālā Ārlietu ministrijas atbilde! “Latvija 2025. gada vēlēšanās pirmo reizi kandidē kļūt par ANO Drošības padomes (DP) locekli laikposmam 2026.-2027. gadam. Latvija savu kandidatūru izvirzīja jau 2011. gadā. Dalība ANO DP 2026.-2027. gadā ir viens no Latvijas ārpolitikas ilgtermiņa mērķiem, kas minēts arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027. gadam. Latvija aktīvi izmanto ANO, lai aizstāvētu nelielo valstu intereses, veidotu solidaritāti globāli Ukrainas teritoriālās integritātes un suverenitātes aizstāvībai un Krievijas agresijas nosodīšanai. Tas ir arī viens no apsvērumiem, kāpēc Latvija kandidē uz ANO DP. Dalības ANO DP mērķis ir panākt, lai mūsu reģionam svarīgākie jautājumi - atbalsts Ukrainai, starptautisko tiesību stiprināšana, seksuālās vardarbības konfliktos izskaušana, kiberdrošība, dezinformācijas apkarošana - būtu ANO DP uzmanības lokā.”
Tas par seksuālo kiberdrošību ir skaisti, taču vai tāpēc latviešiem kā kādiem naftas šeihiem jāālējas, pērkot īpašumus Manhetenā, un jāmaksā 50 tūkstoši mēnesī, lai uzturētu tur ēku? Pirkums par 5,8 miljoniem dolāru, rekonstrukcijas izdevumi par 8,5 miljoniem eiro, maksa juristiem par pārstāvēšanu strīdos par 200 tūkstošiem eiro un tā tālāk, un vēl, un vēl.
Naudas tērēšana Ņujorkas ēkās ir acīmredzama. Un Latvijas atrašanās ANO un pārcilvēciskie centieni kļūt par ANO DP locekli tāpat.
Nav tīkami vilkt paralēles, tomēr nākas to darīt... Pirms 2. pasaules kara Latvija ļoti līdzīgā veidā rāvās kļūt par Tautu Savienības Padomes locekli. Lūk, ko par to raksta Edgars Andersons savā Latvijas vēstures grāmatā par ārpolitiku: “Tautu Savienība nekad īsti nekļuva par pasaules miera sargātāju, netaisnību novērsēju un vājāko valstu aizstāvi, ko mazās valstis bija cerējušas. Tā bija un palika rietumu lielvalstu un agresīvāko mazo valstu intrigu centrs. Tā nespēja apturēt lielvalstu agresiju. Tas sevišķi bija redzams laikā, kad Latvija bija ieguvusi godu būt Tautu Savienības Padomes locekle. Latvijas delegātam bija jāvada visnepatīkamākā Tautu Savienības Padomes sēde. Skandināvu un vācu ietekmē Baltijas valstis beidzot uz sevi vairs neattiecināja automātisku iesaistīšanos palīdzības akcijās agresijas upuriem. Līdz ar to Baltijas valstis sevi izslēdza no palīdzības attiecināšanas uz viņām pašām agresijas gadījumā. Jāatzīmē tomēr, ka 17 gadus Baltijas valstis bija atbalstījušas visus Tautu Savienībā ierosinātos miera nodrošināšanas un palīdzības projektus, piedzīvojot rūgtu vilšanos.
Tautu Savienības iestādes bija veikušas daudz pozitīva darba sociālās likumdošanas un humanitārā laukā, bet politiski tā bija pati savu locekļu - individuālo valstu savtīgo interešu un bailības upuris. Pat mazās valstis nebija spējīgas radīt vienotu fronti. Skandināvijas un Beniluksa valstu bloks izvairījās no jebkādām saistībām ar Baltijas valstīm, kuras, pēc viņu uzskatiem, bija iznīcībai nolemts drošības risks.”
Pēc nacistiskās Vācijas agresijas aktiem Tautu Savienība izjuka. Formāli tā pastāvēja līdz 1946. gadam, kad speciāli tika sasaukta asambleja, kur tā iekļāvās ANO.
Vēsturiskās paralēles ir skaudras. Protams, ir daudz kas mainījies, un Skandināvijas valstis pašlaik ir vienā frontē ar Baltiju un Poliju. Maz ticams, ka Latvija un Baltija varētu iekrist līdzīgās lamatās kā pirms 2. pasaules kara un zaudēt bruņas - palīdzības attiecināšanu uz pašām agresijas gadījumā.
It kā mūs aizsargā NATO līguma 5. pants. Ir labi, ja patiesi aizsargā.
Tomēr nav saprotama Latvijas raušanās uz godu kļūt par ANO DP locekli, kur priekšā jau gaida Krievija un neiespējamā misija tur panākt jebko. Nav saprotams, kāpēc šai vajadzībai jātērē nauda - vai šo naudu nevarētu tērēt kādiem sakarīgākiem mērķiem, piemēram, dronu ražošanai, lai ukraiņi varētu sekmīgāk cīnīties ar ienaidnieku?
Rodas iespaids, ka Latvijas diplomāti pirms 2. pasaules kara un arī tagad ir tendēti tēlot ko vairāk, nekā patiesībā viņi ir - vīri tērpjas frakās, sievas sprauž pie krūtežas brošas ar briljantiem, bet jēgas Latvijai beigās no tā nekādas.
