Pašreizējās norises ar “airBaltic” mantu tik ļoti atgādina vēsturi – “Latvenergo” trīs miljonu nozagšanu vai shēmas ar “Latvijas kuģniecību”. Cerams, ka šie laiki ir jaunie laiki un tādas neglītības vairs nav iespējamas. Negribas ticēt, ka atkal kaut kādas lielas summas pazudīs vai izrādīsies, ka nacionālā aviokompānija ir tukša un tai vispār nav nekādas mantas, ja neskaita milzīgus parādus. Par to uztraucas “nra.lv”, un ne par ko vairāk.
Pagājušā gadsimta pašās beigās bija tāds gadījums: 1997. gada pavasarī “Banka Baltija” (BB) cedēja prasījuma tiesības pret “Latvenergo” 10 miljonu latu apmērā Lihtenšteinā reģistrētai firmai “International Finance Company Establishment” (IFCE). Tika noslēgts līgums ar IFCE, apņemoties samaksāt astoņus miljonus latu, no kuriem piecus miljonus latu IFCE pārskaitīja BB, bet pārējā nauda - trīs miljoni - pazuda nezināmā virzienā. Kad šis darījums nāca gaismā, žurnālistiem radās jautājumi, bet toreizējais premjers Andris Šķēle viņus mierināja, ka tas ir “parasts darījums”. Tomēr soli pa solim plašsaziņas līdzekļi raka tālāk un atklāja daudz brīnumu lietu - tapa neskaitāmas publikācijas visos medijos, žurnālisti Uldis Dreiblats un Jānis Domburs katrs sarakstīja savu grāmatu par šo tēmu, skandāls bija šaušalīgs. Bija arī tiesu darbi, aizdomas par tālaika valdošā “politikuma” iesaisti pasākumā, nepatikšanas bija daudziem politiķiem un ierēdņiem, kuriem nācās stostīties, taisnoties, zaudēt politiska reitinga punktus vai piebremzēties karjeras kāpienā.
Diezin vai ir velkamas tiešas paralēles starp bezkaunīgo “Latvenergo” triju miljonu lietu un nacionālās aviosabiedrības “airBaltic” akciju ieķīlāšanu, tomēr dažos aspektos ir tāds “déjà vu”, ka bail.
Šonedēļ “nra.lv” rakstīja, ka nacionālās aviosabiedrības “airBaltic” manta ir ieķīlāta Lielbritānijā reģistrētai trasta pakalpojumu kompānijai U.S. BANK TRUSTEES LIMITED. Proti, 2024. gada 28. maijā tika uzsākts “airBaltic” mantas ieķīlāšanas process, un 2024. gada 25. oktobrī kopējā ķīlas summa sasniedza 494 miljonus eiro. Pusmiljarda eiro parādsaistības ir nostiprinātas par labu Lielbritānijā bāzētai trasta (uzticības operāciju) pakalpojumu sniedzējai, holdingkompānijai U.S. BANK TRUSTEES Ltd.
U.S. BANK TRUSTEES Ltd. nav ne banka, ne krājaizdevumu sabiedrība, bet gan uzņēmums ar reģistrētu komercdarbības veidu “citur nekvalificēta finanšu starpniecība”. Šis kantoris savas pastāvēšanas vēsturē nosaukumu mainījis vismaz deviņas reizes. Rakstu lasiet šeit.
Līdzīgi kā “International Finance Company Establishment” 1997. gadā bija “nesaprotams kantoris”, tā arī U.S. BANK TRUSTEES LIMITED 2024. gadā ir apmēram kaut kas tāds pats.
Aviokompānija “airBaltic” uz “nra.lv” publikāciju reaģēja, paskaidrojot, ka ķīlu reģistrācija un nodrošinājumi finanšu sektorā ir ierasta prakse, kas tiek izmantota, lai nodrošinātu uzņēmuma attīstībai nepieciešamo finansējumu. Savukārt trasta kompānijas darbojas kā starpnieki starptautiskajos finanšu darījumos un nodrošina juridisko struktūru aizdevumu pārvaldībai, kas ir standarta pieeja aviācijas industrijā.
“Ir būtiski uzsvērt, ka nodrošinātās obligācijas ir parāda vērtspapīri, kuru atmaksu garantē konkrēti uzņēmuma aktīvi. Šāda pieeja ir ierasta prakse, kas tiek izmantota, lai nodrošinātu investoru uzticību un uzņēmuma ilgtermiņa attīstību. Turklāt Latvijas valsts pati ir viens no obligāciju turētājiem, tādējādi skaidri demonstrējot valsts iesaisti un uzticību uzņēmuma nākotnes attīstībai,” pauda “airBaltic” pārstāvji.
Tātad bija savulaik “parasts darījums” - noslēgtais cesijas līgums; tagad ir “ierasta prakse” - mantas ieķīlāšana.
Tiesa gan, būtiska atšķirība ir naudas summās. No mūsdienu skata punkta raugoties, trīs miljoni lieluzņēmumu darījumos nav nekāda lielā nauda, jo tagad likmes ir pavisam citas - tie ir simti miljonu.
Nauda nav pazudusi. Vismaz pagaidām nekas laikam nav pazudis. Bet nav teikts arī, ka nepazudīs. Ja nacionālā aviokompānija nespēs norēķināties, iespējami tādi cesijas darījumi, ka maz neliksies.
Protams un dabiski, ka aizdevēji vēlas nodrošinājumu, un “airBaltic” citādi nemaz nedabūtu aizdevumu, ja šāda nodrošinājuma - ķīlas - nebūtu. Nebūs problēmu, ja nacionālā aviokompānija pēc laika norēķināsies ar kreditoriem vai pārkreditēs aizdevumu ar izdevīgākiem nosacījumiem, taču pašlaik situācija ir nelāga.
Ja par pamatu ņemam tikai 2024. gada maijā emitēto nodrošināto obligāciju apjomu 340 miljonu eiro apmērā ar 14,5% procentu likmi gadā, tad procentos “airBaltic” šogad jāsamaksā 49,3 miljoni eiro. Bet šīs jau vēl nav visas aviokompānijas saistības. 14,5% ir graujoši traģiska likme - necik daudz lielāka tā nav ātro kredītu kantoros, kur naudas grūtībās iekrituši iedzīvotāji aizņemas, lai izvilktu līdz nākamajai algai.
Kā “airBaltic” domā norēķināties, ja pirmajā 2024. gada pusgadā tās zaudējumi bija gandrīz 90 miljoni eiro, bet deviņos mēnešos tika fiksēti 48,5 miljoni eiro zaudējumu? Pat ja ir noticis brīnums un 2024. gadā zaudējumi izrādīsies samazināti līdz minimumam, tā nav tāda peļņa, ar kuru var nosegt parādus.
Pašlaik nav pamata uzskatīt, ka nacionālā aviokompānija varētu būt spējīga nodrošināt pozitīvu finanšu plūsmu. “airBaltic” droši vien pareizi dara, ka atceļ gandrīz 5000 reisu it kā tā dēļ, ka ķibeles ir ar dzinējiem, kurus piegādātājs “Pratt&Whitney” nespēj laikus saremontēt. Jādomā, ka ir izrēķināts, ka šie reisi būs nerentabli. “airBaltic” ir izsludinājusi grandiozu magapārdošanas akciju, lai varbūt trāpītu arī kādā nebūt rentabilitātē ar populārākiem galamērķiem. Biļešu cenas nav augstas, bet nu varbūt uzņēmumam šī akcija beigsies ar plusiem, kas arī tam jānovēl.
Lai vai kā, nav ticams, ka izmisīga pārdošanas akcija var būtiski ietekmēt finanšu plūsmu un pagriezt to pozitīvā virzienā. Ir diezgan skaidri redzams, ka “airBaltic” izpilddirektora un valdes priekšsēdētāja Martina Gausa un viņa “airBaltic” valdes darbība nav bijusi veiksmīga. Turklāt tas tā ir bijis ne jau pirmo gadu. Tā tas ir bijis 11 gadus, kopš Martins Gauss vada aviokompāniju. Visu laiku ir bijušas nepieciešamas “iešprices” no valsts budžeta.
Kopā (ieskaitot arī laiku pirms Gausa) ir “iešpricēts” vairāk nekā pusmiljards - gandrīz 0,6 miljardi eiro. Cik vēl Latvijas nodokļu maksātājiem jāpiemaksā? “airBaltic” tagad jau faktiski bijušais padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks ir izteicies, ka vajadzēs vēl.
Pirmdien Klāvs Vasks tika padzīts no amata, bet oficiāli tas skanēja tā, ka Satiksmes ministrija un “airBaltic” padome panākusi vienošanos par pilnvarojuma līguma izbeigšanu ar "airBaltic" padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku un padomes locekļiem Kasparu Ozoliņu un Andri Liepiņu. Nākamajā akcionāru sapulcē, kas notiks šogad 11. februārī, plānots iecelt uzņēmuma padomi jaunā sastāvā. Ar šo manevru Satiksmes ministrija izjauca akcionāru sapulci, kurai bija jānotiek otrdien, bet kura nenotika, un visa lemšana ir atlikta.
Šī ir manipulāciju klasika! Latvijas politiķi, tostarp satiksmes ministrs Kaspars Briškens (“Progresīvie”), ļoti labi saprot, ka par ilgstošu mazspēju, par stratēģiska apmēra kļūdām un arī par aroganci saziņā ar sabiedrību padzenama būtu “airBaltic” valde ar tās priekšsēdētāju Martinu Gausu priekšgalā. Taču tiek nomests balasts - “airBaltic” padomes priekšsēdētājs un divi padomes locekļi, uz kuriem tiek nogrūsta vaina par visu, vienlaikus ļaujot viņiem aiziet “ar paceltu galvu”.
“airBaltic” padome nebija tā institūcija, kura aviokompānijā kaut ko varēja reāli lemt - tās loma ir mazāka nekā zaķim piektā kāja. Vienkārši ir iedibināta Latvijā tāda sistēma, ka pastāv varai tuvu ļaužu kasta, kas vienlaikus skaitās strādājam daudzu valsts uzņēmumu padomēs, bet faktiski šajos amatos tikai saņem algu. Nekāda milzīgā alga šiem padomes locekļiem nav bijusi - katram nedaudz lielāka par Latvijas vidējā iedzīvotāja vidējo algu. “airBaltic” padomes trīs locekļi gada laikā ir saņēmuši 65 tūkstošus eiro. Bet nu saņemt šādu algu tikpat kā par nekādu darbu ir diezgan pat patīkami.
Gadās gan arī, ka sabiezē mākoņi un saceļas tautas dusmas, un tad zicpadome kļūst noderīga, lai to atlaistu. Šis tad ir tieši tas gadījums.
Te vēl tāda nianse, ka Kasparam Briškenam ar Klāvu Vasku jau sen bijušas kādas nesaprašanās. Ja tas ir tā, tad ir “divi vienā” - Kaspars Briškens ne tikai nomet balastu, bet vēl tiek vaļā no viņam nepatīkama kadra.
Tikmēr Martins Gauss un divi “airBaltic” valdes locekļi, kuri ir atalgoti ar 1,5 miljoniem eiro gadā, atrodas no šīm kaislībām desmit kilometru attālumā un uz viņiem tās neattiecas. Varam vien minēt, kā tas tā var būt, ka “airBaltic” vadītājs joprojām spēj saglabāt “svētās govs” statusu? Neviens neko nevar padarīt.
Ar “airBaltic” ir “déjà vu” arī tādā griezumā, ka pagājušā gadsimta beigās atklājās, ka gandrīz visi “Latvijas kuģniecības” kuģi ir reģistrēti zem ofšoru karogiem. Tālāk sekoja ilga un skarba ņemšanās, “Ventspils tranzīta kari” par ietekmi un naudu, kas noslēdzās ap 2017. gadu, kad vairs nebija īsti par ko karot. Valsts nav labākā īpašniece uzņēmumiem, kuri darbojas reālā biznesā. Vienmēr ir kaut kāda šmuce. No tā, ka Latvijai vairs nav tas lepnums paust, ka tai ir sava diža kuģniecības kompānija, zeme nav atvērusies - privātie uzņēmumi ir laika gaitā ieņēmuši tiem pienākošos biznesa nišu, ir bijuši spiesti pielāgoties apstākļiem, kad vairs nav megatranzīta no Krievijas. Kaut kā viss ir tā dabiski pats sakārtojies, vienā brīdi sabrucis, bet pēc tam sācis attīstīties. Būtu absolūts murgs, ja vēl šodien tam visam pa vidu turpinātu maisīties nacionāla kuģu kompānija, kura visu laiku dīktu, lai to pabalsta valsts budžets.
Ja “airBaltic” būtu privāts uzņēmums un darbotos plašos ūdeņos, kur tam uzbrūk konkurējošas haizivis, tad tāds Martins Gauss vai nu prastu konkurēt, vai arī ietu bojā. Taču, ja aiz muguras ir kā plastilīns pakļāvīga Latvijas politiskā vide, kura gatava palīdzēt uzņēmumam, ņemot naudu no nodokļu maksātāju kabatas, tad var slaukt un slaukt, riskēt, ieberzties un atkal slaukt. Bez bēdu.
Lēmumi ir atkal atlikti, solītā skaidrība ar potenciālo stratēģisko investoru tāpat. Ja sarunās ar stratēģisko investoru, kura nosaukumu “neviens nezina”, nobruks, vainīgi būs žurnālisti, kuri taisījuši “troksni” un “negatīvismu”.
Varētu padomāt, ka “Lufthansa” nezina, ko ziemā ēd “airBaltic”, un grasās pirkt kaķi maisā. “Lufthansa” gluži saprotami grib nopirkt vērtīgu mantu par maksimāli zemu cenu. Vērtīgas ir lidmašīnas, kuras “airBaltic” ir iegādājusies lielā skaitā. Vēl varbūt Vācijas megauzņēmumu interesē kādi “airBaltic” iebraukti reisi, kādi piloti un apkalpojošie kadri. Varbūt vēl kaut kas. Bet parādus “airBaltic” vietā investors “Ērglis” nemaksās, ja vien no šīm darbībām nebūs kāds izdevīgums. Protams, potenciālais investors priecāsies, ja Latvijas valsts (nodokļu maksātāji) vēl iemaksās kādus 100 miljonus “airBaltic” caurumā, ja Eiropas Savienības noteikumi to pieļaus.
“Ērglis”, ja kas, nupat nopirka ar visām ķidām to, kas bija palicis pāri no Itālijas kādreizējās nacionālās aviokompānijas “Alitalia” varenības - 41% “ITA Airways” akciju. Ja šis investors izrēķinās, ka var “uzvārīties” Latvijā, tad ieguldīsies; ja neredzēs tam jēgu, tad nekā. Tirgus ir vienkāršs, bet skarbs.
