Gulta, jumts virs galvas un ēdiens. Tā trīs vārdos var raksturot dzīvi sociālās aprūpes centros. Ēdiens, kur kartupeļi ar gaļas mērci tiek saspaidīti kopā ar maizi un pārlieti ar saldu kompotu. “Attīstošās” nodarbības ‒ ieslēgts televizors un mūzikas ritmā šūpojošies cilvēki vai mīkstās rotaļlietas, kas skaisti saliktas plauktos... Protams, tā nav visos sociālās aprūpes centros, bet redzētais tiesībsarga un “Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi” veiktajās novērtējuma vizītēs vairākos aprūpes centros liecina par šokējošu vienaldzību pret cilvēkiem. Visticamāk, sistēmas problēmas dēļ. Neatkarīgajai bija iespēja doties Tiesībsarga biroja ekspertiem līdzi un redzēt visu savām acīm.
Sagaidāms, ka skeptiķi un liela daļa sabiedrības jautās: kur ir problēma, jo ir taču labi, ka kāds rūpējas par cilvēkiem ar smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem, aprūpē un iedod ēdienu. Problēmas nav, ja tu nezini, ko nozīmē dzīvot citādāku dzīvi, un ja nezini, ka ir pasaulē un arī Latvijā labi piemēri, kā nodrošināma cilvēka cieņai un konkrēta cilvēka vajadzībām atbilstoša aprūpe un sociālā rehabilitācija.
Valsts sociālās aprūpes centros dzīvo dažādi cilvēki, kuriem ir nepieciešama aprūpe. Šoreiz stāsts ir par valsts finansētiem sociālās aprūpes centriem, kuros dzīvo cilvēki ar smagiem garīgās un visbiežāk arī fiziskās attīstības traucējumiem. Cilvēka liktenis, kurš nonāk šādā aprūpes centrā, visbiežāk ir šāds: no mazotnes bērnu aprūpes centrā, bet, sasniedzot pilngadību - uz pieaugušo centru. Dažreiz (bet Latvijā visai bieži) liktenis “pamētā” šos cilvēkus vēl pa vairākiem centriem, jo daži tiek reformēti vai likvidēti. Labākais scenārijs, ja cilvēkam ir ļauts pašam izvēlēties, kādā centrā dzīvot, piemēram, kopā ar draugu vai vismaz paziņu.
Diena, kad ierodamies vienā no valsts sociālās aprūpes centriem Vidzemē, kurā dzīvo vairāki simti cilvēku ar invaliditāti, ir saulaina un silta. Vairāki centra iemītnieki gaida atbraucam autoveikalu, jo Covid-19 epidēmijas dēļ viņiem nav ļauts atstāt aprūpes centra teritoriju. Lielākā daļa no tiem, ar kuriem aprunājos pie autoveikala, nemaz nešķiet tādi, kuriem gadu desmitiem augu diennakti būtu nepieciešama uzraudzība un kuriem visa dzīve būtu jāpavada aprūpes centrā. Zinot, ka tepat Eiropā ir izveidotas tādas aprūpes formas, kur cilvēki dzīvo grupu mājās, dzīvokļos, nevis “centros monstros”, tas šķiet nesaprotami. Vēlāk uzzinu, ka jaunieši, ar kuriem runāju, vispār skaitās dzīvojam pusceļa mājā - tā ir tāda aprūpes forma, kas vismaz teorētiski sagatavo pastāvīgai dzīvei ārpus pansionāta. Diemžēl, kā secina Tiesībsarga biroja un “Latvijas Kustības par neatkarīgu dzīvi” eksperti, pusceļa māja ir saplūdusi kopā ar pansionātu, un pēc būtības tikai nosaukums vien ir. Jā, pusceļa mājas iemītnieki drīkst paši uzklāt sev pusdienu galdu (viņi to arī lieliski prot).
Šādu vizīšu mērķis ir novērtēt situāciju aprūpes centros no cilvēktiesību viedokļa. Mērķis nav nevienu iebiedēt, tomēr, lai pārliecinātos, kā aprūpes centri nodrošina cilvēku pamatvajadzības, kurās ietilpst arī atbilstoši katra šī cilvēka spējām nodarbības un sociālā rehabilitācija, Tiesībsarga birojs regulāri apmeklē arī šīs valsts iestādes. Vēl jāņem vērā, ka šajās institūcijās dzīvo cilvēki, kuri ir pilnībā atkarīgi no aprūpētājiem un viņu iespējas izteikt savu viedokli plašākai sabiedrībai ir ļoti ierobežotas. Īpaši, ja viņiem nav nekādu radinieku, kas regulāri apmeklē. Viens no šīs vizītes mērķiem bija arī novērtēt, kādi un cik atbilstoši situācijai ir Covid-19 ierobežojumi, proti, tobrīd stingrie ierobežojumi bija atcelti, bet aprūpes centru iemītniekus joprojām pat nedrīkstēja neviens apmeklēt.
Kā jau ierasts, dokumenti lielā mērā šādās iestādēs ir kārtībā, taču, kā vēlāk Neatkarīgajai atzīs eksperti, kuri vizītes laikā strādāja ar konkrētu personu lietām, lai pārliecinātos, kādu aprūpi saņem cilvēki, lietas un tajās atrodamā informācija ir veidota pēc vienota šablona, viena standarta. Atšķiras tikai personu vārdi. Jāpaskaidro, ka katram cilvēkam ir jābūt savam rehabilitācijas plānam, jābūt izvērtētām katra konkrētā cilvēka vajadzībām u.tml. Eksperti arī pārbaudīja dzīves apstākļus, kādos dzīvo cilvēki, un konstatēja, ka atsevišķi cilvēki tiek turēti aiz koka redeļu sētiņas. Skaidrojums - kāpēc - bija pretrunīgs: vai nu lai neapdraudētu citus, vai neapdraudētu sevi, proti, cilvēka interesēs.
Nu ko tu ēd kā tāds sivēns?! It kā nevainīga frāze, tomēr daudz izsaka. Cilvēkiem, kuri paši sevi neapkalpo, ir jāgaida pusdienlaiks, kad aprūpētājas uzklās galdu. Izskatās, ka jau labu laiku cilvēki pulcējas rindā gaitenī, jo zina vai jūt, ka būs pusdienas. Cilvēki ēd patstāvīgi, ir tikai karotes, metāla bļodiņas un plastmasas krūzītes (visticamāk, lai nesaplēstu). Dažiem palīdz ieturēt maltīti, cits to apēd dažu sekunžu laikā un ir gatavs atņemt otram. Tomēr nošokē pilnīgi kas cits.
Lielai daļai iemītnieku pamatēdiens - todien tie ir griķi, gaļas mērce - tiek sajaukts vienā traukā ar salauzītu maizi un pārliets ar saldo dzērienu. Teorētiski - laikam jau, lai vieglāk būtu uzņemt barību, tomēr tā cilvēkam tiek atņemta iespēja būt pašam noteicējam vismaz par to, ko un kā viņš ēd. Es paļaujos uz zinātāju viedokli, ar kuriem kopā esmu pansionātā, un ‒ nē, ēdiens šādi nav jāpasniedz. Tas samazina jau tā nelielos cilvēka resursus un iemaņas pašam paēst. Nemaz nerunājot par kaut kādu sociālo rehabilitāciju.
Kritiķi kā vienmēr teiks, nu, tad nāciet un strādājiet mūsu/viņu vietā. Tieši tāpēc jāieklausās to cilvēku viedoklī, kuri zina, kas ir kas, un viņu vērtējums ir skaidrs: nē, tas nav pašsaprotami.
Sistēma uzliek savus noteikumus, tā faktiski regulē visu institūcijas dzīvi, un tajā galvenais ir mehānisms, kas labi darbojas un nerada problēmas. Tāpēc pansionātos visam jānotiek pēc pulksteņa laika. No vienas puses, šāds režīms nav slikti, bet no otras puses - ikvienam, kas nespēj iekļauties šādā režīmā, ir jāpakļaujas. Vēl secinājums - režīms ļoti svarīgs darbiniekiem, jo arī no viņiem prasa visu izdarīt laikā, un laikus gribas arī mājās aiziet.
Taču te atklājās kāda problēma: ja pēc saraksta jābūt nodarbībām un iziešanai svaigā gaisā, tas, savukārt, nenotiek. Lielākā daļa no iemītniekiem, kuri iziet ārā un pavada laiku svaigā gaisā, paši spēj iziet vai izbraukt ratiņkrēslā, taču - kā ir ar citiem? Aprūpētājas stāsta, ka visi, visi katru dienu tiek saģērbti, lai izietu svaigā gaisā, tomēr piezogas bažas, jo, šķiet, daudzi no iemītniekiem, nemaz nezina, kā tas ir: iziet ārā. Tas izsecināms no reakcijas uz aicinājumu ģērbties un iet ārā. Rodas iespaids, ka gaitenis un viena liela istaba ir visa cilvēka dzīve.
Sāpīgākais jautājums, uz ko Neatkarīgajai norāda eksperti, ir pilnīgi bezjēdzīga dienas pavadīšana aprūpes centrā. Tā nebūt nav, ka cilvēkiem arī ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, ir nepieciešams tikai ēdiens un guļvieta. Lielākajai daļai patiešām būtiski svarīga ir aprūpe, ko sniedz aprūpētāji, tomēr visiem ir svarīga arī sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, dažādas nodarbības, kas ļautu attīstīt prasmes vai vismaz neļautu tās zaudēt. Tomēr aprūpes centros bieži notiek pretējais - cilvēki arvien vairāk pārvēršas par arvien vairāk aprūpējamiem.
Sociālās aprūpes centrā Vidzemē, kurā viesojamies, ir eleganti vairākos milzīgos plauktos pie sienas sakārtotas mīkstās mantiņas, ar kādām spēlējas bērni. Eleganti tāpēc, ka mantiņas sakārtotas pēc krāsām. Vai ar tām kāds spēlējas? Nē, jo te nav bērnudārzs, pat ja iemītnieku attīstības līmenis kādam tāds šķistu. Tie ir pieauguši cilvēki ar attīstības traucējumiem. Tā ir būtiska atšķirība. Bet aprūpes centrā viņiem piedāvā grabuļus un muzikālos centriņus kā bērniem pusotra gada vecumā. Neviens nevar pateikt, ko tas dod šiem cilvēkiem.
Mūzikas nodarbības būtu lieliskas, taču pansionātā tās laikam notiek tā: tiek ieslēgts televizors, šlāgerkanāls un, jo skaļāka un ritmiskāka mūzika skan, jo cilvēki vairāk kratās un šūpojas? Pansionātā ir vairāki skapji ar puzlēm, arī tādām, kur jāsaliek 1000 fragmentiņi. Pie vienas no puzles domīgi sēžam Neatkarīgā satiek Andri (vārds mainīts), un viņš saka: nē, nē. Vai es varu palīdzēt? Ir skaidrs, ka tas nekādā veidā nepalīdz viņa attīstībai. Bet kaut kas jau jādara ir. Visus secinājumus par redzēto pansionātā apkopo Tiesībsarga birojs kopā ar ekspertiem, taču skumjas pārdomas un grūtsirdība māc par to, ka valsts aprūpe cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no citiem, paliek šādā līmenī. Jau pirms desmit gadiem mediji rakstīja par dažādiem piemēriem tepat Igaunijā, citur Eiropā, kā būtu realizējama šāda ilgstoša aprūpe, bet Latvijā, kā Neatkarīgajai saka eksperti, mēs tikai ejam atpakaļ.
Šodien tiesībsargs iepazīstina sabiedrību ar deinstitucionālizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāti Latvijā. “Cilvēka tiesības dzīvot neatkarīgu un cieņpilnu dzīvi liekas pašsaprotamas, diemžēl vairākus gadu desmitus tieši šīs tiesības netiek attiecinātas uz cilvēkiem, kuri bez citu atbalsta nespēj dzīvot patstāvīgi. Par to liecina fakts, ka Latvijas sociālās aprūpes sistēma piedāvā galvenokārt aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, nevis cilvēku dzīvesvietās. Rezultātā, Latvijā ir izveidojies samērā liels cilvēku loks, kas savu mūžu pavada, dzīvojot izolēti no sabiedrības, institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu,” norāda Tiesībsarga biroja eksperti. Savukārt tiesībsargs Juris Jansons saka: “Lielākoties valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku dzīvi par dzīvi nemaz nevar nosaukt. Tā ir eksistēšana. Līdz nāvei. Kāds reiz šīs iestādes trāpīgi nodēvēja par nomirtuvēm. Tiek nodrošināta pajumte, gulta, ēdiens. Ir ieguldīta milzu nauda, pieņemti papildu darbinieki. Bet pats galvenais - cieņa - izpaliek.”
| FAKTS
|
