3.lapa
„Šausmīgā steiga, ar kādu bīda likumprojektu, liek domāt par LGBT lobija spiedienu. Nav bijusi diskusija par likuma grozījumiem - ne ar tiesnešiem un advokātiem, ne ar policiju, ne ar mācībspēkiem un krimināltiesību speciālistiem,” teic tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska. Saeimā tiek bīdīti Krimināllikuma grozījumi, kas pavērs durvis vārda brīvības būtiskai ierobežošanai un liks cilvēkiem aizvērt mutes gluži tāpat kā padomju laikos. Baiba Rudevska komentē šo likumrades procesu Saeimā.
Vārdkopa „naida runa” šobrīd ir megapopulāra, un tā kļūs vēl „populārāka”, ja Saeima pieņems likuma grozījumus. Saeimas deputāts Andrejs Judins (JV) rosināja likumā precīzāk definēt naida noziegumus, kas vērsti pret seksuālo orientāciju. Tas tika noraidīts, tāpat arī Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisija noraidīja priekšlikumu pret seksuālo orientāciju vērstu noziegumu noteikt par atbildību pastiprinošu apstākli.
Jāsāk ar to, ka vārda jeb izteiksmes brīvība ir viena no fundamentālākajām cilvēka pamatbrīvībām. Lai gan tā ir ierakstīta Latvijas Republikas Satversmē un starptautiskajos līgumos cilvēktiesību jomā, ir jāsaprot, ka vārda brīvību mums nav piešķīrusi ne valsts, ne starptautiskās organizācijas.
Vārda brīvība jau sākotnēji izriet no cilvēka dabas, jo cilvēks ir saprātīga un sabiedrībā dzīvojoša būtne, kas ar valodas palīdzību pauž savas domas un nodibina sakarus ar līdzcilvēkiem. Valsts šo brīvību var tikai atzīt un aizsargāt.
Protams, vārda brīvība nav neierobežota. Tomēr, ja esam brīva demokrātiska sabiedrība, tad mums vienmēr ir jāpatur prātā: vispārējais princips ir cilvēka rīcības brīvība, bet jebkuram ierobežojumam ir izņēmuma raksturs. Līdz ar to tam ir jābūt skaidri noteiktam likumā, jāseko kādam leģitīmam mērķim un jābūt samērīgam ar šo mērķi. Citiem vārdiem sakot, ierobežojumam ir jābūt ļoti šauram un juridiski pamatotam.
Krimināllikums paredz visbargākos sodus par vissmagākajiem nodarījumiem. Es tagad pateikšu kaut ko tādu, ko neapzinās pat profesionālu juristu vairākums, un proti: Krimināllikumā vissvarīgākais ir nevis tas, ka par noteikta veida rīcību cilvēku soda, bet gan... tas, ka par visu pārējo viņu nesoda! Likums nosaka, ka par tādu un tādu rīcību man draud sods. Piemēram, par slepkavību, zādzību vai kukuļošanu es varu nonākt cietumā uz noteiktu laiku. Bet man ir jābūt drošai, ka, ja es neslepkavošu, nezagšu, nekukuļošu un nedarīšu neko no tā, kas likumā ir minēts - tad nekādi sodi man nedraudēs, un es kā likumpaklausīga pilsone varēšu mierīgi dzīvot un mierīgi gulēt!
Lūk, tas ir tas galvenais! Tā ir viena no iezīmēm, kas atšķir brīvu civilizētu sabiedrību no tirānijas vai haosa.
Tieši šā iemesla dēļ pantiem, kas nosaka kriminālatbildību par konkrētiem nodarījumiem, ir jābūt pēc iespējas skaidrāk noformulētiem. Cilvēkiem jāzina, ka tāda un tāda rīcība - vai tādi un tādi vārdi - izsauks tādas un tādas sekas. Viņi nedrīkst būt neskaidrības stāvoklī par to, kas ir atļauts un kas - aizliegts. Visu interviju var izlasīt šeit:
